Bez Krievijas gāzes dzīve Latvijā neapstātos, sarunā “Mājas Viesim” saka premjers Krišjānis Kariņš. Vai esam gatavi no tās atteikties tūlīt? 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Valdību viņš spējis noturēt pie varas visilgāk no visiem demokrātiskās Latvijas premjeriem. Teiksit, nu kurš gan pandēmijas un tagad arī Ukrainas kara apstākļos kāros pēc Ministru prezidenta krēsla? Var būt, ka rekords nācis, arī pateicoties spējām un rakstura īpašībām, kas priekšgājējiem pietrūkušas, vai otrādi…
Šā vai tā, bet Krišjānis Kariņš jau 1169. (žurnāla iznākšanas dienā 7. aprīlī) dienu ir amatā un ik rītu dodas no savām mājām Pārdaugavā uz darbu Ministru kabineta namā Brīvības bulvārī 36. Bieži vien kājām vai ar velosipēdu.
Nejautāšu, vai kandidēsit nākamajās vēlēšanās, jo uz šo jautājumu vēl nesen kādā intervijā esat sniedzis pozitīvu atbildi. Mani interesē, vai un kā mainījušies jūsu mērķi, ko vēlējāties sasniegt kā ienācējs politikā un tagad?
Kas katru rītu motivē celties un darīt, ir atbildības sajūta – kādam tas darbs jāizdara, un šobrīd loze ir kritusi man. Nav bijis vieglākais laiks. Mani neinteresē pati vara, es neizbaudu atpazīstamību, drīzāk to uztveru kā slogu un nastu, jau vairāk nekā trīs gadus gandrīz vienmēr blakus atrodas apsardze, kas apgrūtina normālu ikdienas dzīvi.
Manai ģimenei nav viegli, iedomājieties, ka par jūsu laulāto vai tēvu cilvēki, kas viņu nepazīst, izsakās publiski slikti. Šajā amatā ir daudz mīnusu, un tomēr mani motivē atbildība, tas, ka kādam šis atbildīgais darbs ir jādara, kā arī tas, ka es redzu, ka daudzas lietas patiešām ir izdevies paveikt un daudzas vēl ir paveicamas.
Kad 2002. gadā Repše (Einars Repše. – I. P.) publiski aicināja iesaistīties “Jaunajā laikā”, nebiju domājis kļūt par politiķi, tikai palīdzēt partijai. Tolaik man bija divi bērni un kā uzņēmējs biju sastapies ar nepilnībām, kuras uzskatīju par glupībām un nejēdzībām, tāpēc jutos neapmierināts. Vakaros skatījos “Panorāmu”, lasīju “Lauku Avīzi” un piedalījos nacionālajā sportā, lamājot valdību. Sāku domāt, vai vēlos, lai mani bērni dzīvotu tāpat kā es vai labākā Latvijā? Es gribēju, lai tā ir labāka.
Vai bērni kādreiz nejautā, kāpēc kaut ko valstī nevarat paveikt?
Saviem bērniem tomēr esmu tēvs, nevis premjers, un paldies Dievam, ka tā. Par politiku vairāk runājam ar sievu. Viņa ir ģimenes ārste, notiekošo vērtē no malas un dzīvo visam līdzi, kas ir pat grūtāk.
Esat jau iegājis vēsturē kā Ministru prezidents ar visilgāko valdību.
Reizēm ir gājis ļoti smagi. Taču man patīk darbs ar cilvēkiem, risināt domstarpības un panākt, ka politiskie partneri vienojas. Tas nozīmē, ka valdība ir vienota un darbs notiek. Pirmais lielais izaicinājums bija finanšu sektora uzraudzības “kapitālais remonts”, kad valsts iestādes bija sastrīdējušās savā starpā un viens uz otru rādīja ar pirkstu, ka tā nav viņa, bet otra atbildība. Vairākkārt nācās pacelt balsi, reiz pat izgāju no kabineta un teicu, lai tad paši tiek galā, un viņi tika! Sāka sadarboties, nāca ar priekšlikumiem, ko valsts pārvaldē ir grūti panākt, nevis gaidīja uz norādēm.
Politiķi bieži vien uztraucas par to, kā kāds mūsu lēmums izskatīsies vēlētāju priekšā, vai tas būs populārs. Esmu aizmirsis, kad pēdējo reizi par ko tādu domāju, man tam nav laika. Tagad ir pandēmija un karš un mums ar lietām ir jātiek galā!
Viena no tām ir gadu desmitiem ilgā Latvijas energoatkarība no Krievijas. Eiropas Savienības valstis ir apjēgušas, ka no visām sankcijām visiedarbīgāk būtu aizgriezt Krievijas gāzes un naftas krānu, taču vai visas tam ir gatavas? Redzam, ka Ungārija to neatbalsta, Vācija un Austrija izsakās piesardzīgi.
Visi ir vienisprātis, ka Eiropai pilnībā jāatslēdzas no Krievijas energoapgādes, taču jautājums, cik ātri tas iespējams. Šobrīd nav vienprātības, ka to var izdarīt, jau rīt nosakot embargo, bet tas var ļoti strauji mainīties, ja mainīsies kara apstākļi Ukrainā.
Vācija pēdējos 20 gadus ir attīstījusi savu energopolitiku ar apzinātu mērķi, ka visas piegādes notiktu tieši no Krievijas. Tagad tā atzīst, ka politika bijusi kļūdaina, tomēr tas nenozīmē, ka, dienas laikā atsakoties no Krievijas gāzes, Vācija tūlīt pat to saņemtu no citurienes. Nāktos slēgt lielu daļu industrijas, jo prioritāte būtu mājsaimniecības, skolas, slimnīcas. Un “Nord Stream 2” cauruļvadu tā vairs nepalaidīs.
Esat pārliecināts?
Neredzu, kā to varētu izdarīt. Vācija meklē, kā ātrāk uzbūvēt vairākus sašķidrinātās gāzes termināļus, lai varētu saņemt gāzi no citiem avotiem.
Vai tomēr nav bažu, ka, gadījumā ja izdotos karu izbeigt, politiķi atgrieztos vecajās sliedēs, sak, varam atsākt ar Krieviju tirgoties, jo tā ir izdevīgāk?
Tas ir gan mans, gan citu politiķu uzdevums nodrošināt, lai tā nenotiktu. Pat ja apstājas karadarbība, Putina mērķi ir skaidri – Krievijas karš vērsts pret Rietumiem, NATO, demokrātijām, minot kā galvenos vaininiekus Ameriku, Poliju un Baltijas valstis. Šādos apstākļos nav iespējams turpināt, kā agrāk. Šobrīd sarunās pie Eiropadomes (ES valstu un valdību vadītāju sanāksme) galda neviens neredz iespēju atgriezties stāvoklī, kāds bija pirms kara sākuma.
Mēs esam gatavi, ka pret Krieviju būtu noteikts pilnīgs energoresursu embargo, kas būtu visefektīvākais veids, kā to piespiest izbeigt karu un liegt iespēju atjaunot armiju. Taču šobrīd tas vēl nenotiek, tāpēc ejam uz priekšu ar saviem plāniem atslēgties pilnībā no Krievijas energopiegādēm.
Kāds ir Latvijas plāns?
Esam tikuši vaļā no 20 gadus ilgušā “Gazprom” monopola, kad viņi līdz 2017. gadam kontrolēja pilnīgi visu – piegādes cenas, Inčukalna pazemes gāzes krātuvi u. c. Tagad mums ir funkcionējošs gāzes tirgus ar Somiju, Lietuvu un Igauniju, kur Inčukalna gāzes krātuve atrodas valsts īpašumā, investors ir liels Japānas uzņēmums un kontrolpakete – valdības rokās.
Lai mūsu tirgus varētu iztikt bez Krievijas gāzes, reģionā vajadzīgs vēl viens jaudas ziņā tikpat liels vai pat lielāks sašķidrinātās gāzes terminālis kā Klaipēdā. Pats pagaidām neesmu šos projektus vēl redzējis, bet zinu, ka ir investoru interese izbūvēt Latvijā termināli divās vietās – Skultē un Rīgā, Igaunijā – Paldiskos. Ekonomikas ministrijas līmenī notiek apzināšana, kas tie par uzņēmumiem, kur viņi grib būvēt termināļus un ko sagaida no valsts – subsīdijas vai “oiku”, ar ko mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neiekāptu nākamajā atkarībā. Latvijā varētu termināli uzbūvēt aptuveni trīs gados. Līdzīgi kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vēja parkiem noteikusi sešu mēnešu paātrinātu ietekmes uz vidi novērtējumu, tas būtu iespējams arī terminālim. Tad ir jautājums, kur tas atrastos un cik gari cauruļvadi jāizbūvē līdz Inčukalna krātuvei. Ja Baltijas reģionā būtu otrs terminālis, gāzes mums pietiktu simtprocentīgi un varētu ar lēmumu noteikt – no Krievijas gāzi vairs nepirksim.
Kas notiktu, ja mēs jau rīt vairs nesaņemtu gāzi no Krievijas?
Esam aprēķinājuši, un atbilde ir – mēs ar to tiktu galā. Ar Inčukalna gāzes krātuvē esošo gāzi Baltijas valstīm pietiktu, bet, iespējams, nevarētu vairs apgādāt Somiju, būtu jāizsludina ārkārtas situācija. Pie mums lielākais gāzes patērētājs ir Rīgas lielie TEC siltumam un elektrībai, Somijā – industrijai. Visļaunākajā variantā būtu jāslēdz rūpnīcas, lai taupītu patēriņu. Pastāv iespējas aizvietot gāzi ar naftas produktiem, kas gan videi ir nedraudzīgāk. Protams, tas viss maksā naudu, bet dzīve neapstātos.
Pieminējāt vēja parkus. Līdz šim vietvaras un iedzīvotāji tos neuzņem ar atplestām rokām.
Taču ne mazāk būtisks ir jautājums, kā varam samazināt gāzes patēriņu, attīstot pašmāju enerģijas ražošanu. Esam konceptuāli apstiprinājuši vērienīgu ieguldījumu vēja parkos, kurus “Latvenergo” kopā ar “Latvijas valsts mežiem” plāno būvēt mežos. Pašvaldības no tā varētu saņemt materiālu labumu, un, iespējams, ka brīdī, kad tās sapratīs, ko var iegūt, būs uztraukums, kāpēc nebūvē pie mums. Vēl padomā vēja parka projekts jūrā pie Ainažiem kopā ar Igauniju, agrīnā stadijā notiek sarunas arī ar lietuviešiem. Ar Baltijas valstu premjeriem spriedām, ka somi, zviedri, dāņi ir ieinteresēti kopīgos jūras vēja parku projektos, kur pieslēgumi nāktu no vairākām valstīm un mēs dabūtu divus efektus – vēl vienu starpsavienojumu un lielākas ražošanas jaudas.
Un ir energoefektivitāte, jau tagad mājsaimniecības var pieteikties nomainīt gāzes katlu pret siltumsūkni, pieteikties atbalstam saules baterijām. Ar gāzes termināli un vēja parkiem mūsu energospēja 2025. gadā varētu būt pavisam cita nekā šodien.
Dzīvot nāksies taupīgāk, jo energoresursu cenas augs?
Tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā energoresursi diez vai kļūs lētāki. Plānojot pašu ieguldījumus, pērkot vai būvējot mājokli, vērts domāt ilgtermiņā un ieguldīt energoefektīvos logos, ventilācijas un apkures sistēmā, kas prasa mazāk enerģijas. Skatieties, vai blakus jaunajai dzīvesvietai ir sabiedriskais transports, lai varētu iztikt arī bez automašīnas. Izvēloties auto, dodiet priekšroku ekonomiskākam modelim.
Kādu piemēru taupībai varētu rādīt politiķi?
Pats dzīvoju pietiekami tuvu darbam, varu atnākt 40 minūtēs, mēdzu braukt arī ar velosipēdu, šogad vēl neesmu atklājis sezonu. Man tas ļoti patīk, jo varu izdomāt savas darba lietas un mājās veltīt laiku tikai ģimenei. Tie, kas nedzīvo tik tuvu darbavietai, var aizbraukt ar auto līdz tuvākajam sabiedriskā transporta pieslēgumam un pārsēsties vai vairāki kaimiņi braukt vienā automašīnā. Zinu, ka daudzi jau tā dara. It kā mazas lietas, bet ilgtermiņā pietiekami nozīmīgas.
Man šķiet, ka jaunie jau domā citādi, piemēram, jaunākā meita man aizrāda, ka, mazgājot traukus, nenoslēdzu ūdeni, kad lieku trauku žāvētājā. Tātad viņas paaudzei šī veidojas kā norma.
No pārmaiņām nav jābaidās, ja tās varam kontrolēt un izmantot sev par labu. Katru dienu apmēram miljonu eiro maksājam Krievijai par importēto gāzi, un tā ir liela nauda. Ja sāksim izmantot pašu saražoto vēja un saules enerģiju, miljons paliks pašu vajadzībām.
Ko varam mācīties no Ukrainas?
Cik svarīgi pievērst uzmanību divām lietām – sabiedrības integrācijai un saliedēšanai un savu aizsardzības spēju palielināšanai. Nesen valdībā apstiprinājām lēmumu paaugstināt izdevumus aizsardzībai līdz 2,5%, varēsim palielināt karavīru skaitu un tehnisko aprīkojumu, ātrāk īstenot bruņoto spēku attīstības plānu, būsim ātrāki un spējīgāki. Tāpat ieguldīsim iekšlietu sistēmā, lai stiprinātu policistus, robežsargus, ugunsdzēsējus, jo Ukrainā redzam, cik ļoti šie dienesti kopā ar medicīnisko palīdzību būtiski arī kara gadījumā.
Kovids jau līdz šim ir prasījis lielus ieguldījumus, vai neesam par daudz paņēmuši uz parāda?
Aizņēmušies esam daudz, parāds ir zem 47% no iekšzemes kopprodukta, bet ekonomika ir izaugusi un vajadzības gadījumā vēl ir iespēja aizņemties. Tiesa, lielākas kļuvušas procentu likmes, tātad parāds kļūst dārgāks un katrā budžetā vairāk naudas būs jāparedz procentu maksājumiem. Pieaugumam aizsardzības budžetā nevajadzēs celt nodokļus, jo ekonomika turpina augt. Arī Latvijas Bankas jaunākās prognozes plāno izaugsmi, taču ceļas inflācija, tāpēc plānojam, kā ar pabalstiem mērķētā veidā palīdzēt cilvēkiem ar ierobežotiem ienākumiem, piemēram, pensionētiem cilvēkiem.
Atgriezīsimies pie integrācijas un saliedētības. Vai tā maz iespējama, kad aptauja* rāda, ka Ukrainas un Krievijas konfliktā Ukrainu atbalsta 90% latviešu un tikai 22% cittautiešu, kas runā krieviski?
Es šo pētījumu skatos no pretējās puses – ja aptauja būtu veikta janvārī, skaitlis, iespējams, būtu daudz augstāks – no 80 līdz 90% cittautiešu atbalstītu Putinu un Krieviju. Tā ir ar meliem nozombēta vide, kas 20 gados kļuvuši arvien prastāki, un, ja cilvēks ir dzīvojis tādā informatīvā telpā, viņš nesaprot, kas notiek, tic meliem un propagandai. Lai to izbeigtu, esam slēguši Krievijas propagandas televīzijas kanālus. Tagad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome strādā ar Kultūras ministriju, lai nodrošinātu bezmaksas apraides programmas no tādiem uzticamiem avotiem kā BBC vai “Deutsche Welle”, no kuriem cilvēki arī krievu valodā iegūtu patiesu informāciju par Krieviju.
Kas gan vēl nenozīmē, ka viņi kļūs lojāli Latvijai.
Bez patiesas informācijas nav ko cerēt uz lojalitāti. Esam pieļāvuši, ka mūsu valstī daudzu gadu garumā cilvēki dzīvo Krievijas melos un propagandā un ar divu valodu apmācības sistēmu šeit pastāvēja kā valsts valstī, bet mums jāpanāk, lai cilvēks saprot, ka viņa interesēs ir lojalitāte Latvijai, nevis Krievijai, jo, kā redzam Ukrainā, Krievija nes postu un nāvi arī etniskajiem krieviem.
Tagad mums jāizmanto izdevība nogriezt šo padomijas asti, un esmu pārliecināts, ka tas notiks. Pirmais solis ir iznākt no propagandas miglas, otrais – sākt uzzināt patiesību, un pēc tam vajadzīgs laiks, lai cilvēks pārorientētos.
Kad skatos Ukrainas televīzijas programmas, saviļņo ukraiņu milzīgais patriotisms. Gribas ticēt, ka tāds piemīt vairumam latviešu, bet vai arī cittautiešiem?
Ir!
Kāpēc esat tik pārliecināts?
Latviešiem vislabāk to jūt Dziesmu un deju svētkos, kad esam vienoti, palīdzam viens otram, dziedam pat tramvajā. Arī sporta sacīkstēs. Savulaik, kad Latvija hokejā uzvarēja Krieviju, atceros, ka Latvijas Radio intervēja kādu līdzjutēju, kas bija krievvalodīgais, šis cilvēks ar tādu aizrautību teica – un mēs, mazā Latvija, sadevām Krievijai! Latviešu valodā pietrūkst vārda, kas apzīmētu latviešus un cittautiešus Latvijā. Piedāvāju vārdam latvieši ļaut paplašināties, lai visi, kas dzīvojam Latvijā, esam latvieši, bet mums jāpanāk, ka te visi iemācās latviešu valodu, kas jāgrib gan tiem, kas līdz šim nav integrējušies, gan arī vairākumam.
Vai jums nav bažu, ka konflikta gadījumā ar Krieviju viena Latvijas iedzīvotāju daļa nostāsies Krievijas pusē?
Nepastāv tāda iespēja kā Krievija pret Latviju, var būt tikai Krievija pret visām NATO valstīm. Visās valstīs par jebkuru tēmu būs arī citādi domājošie, bet esmu pārliecināts, ka nospiedošais vairākums nostātos par mūsu valsti.
Gan jau atrastos pārbēdzēji.
Mēs jau nezinām, kas Ukrainā notiek indivīdu līmenī. Nodevēji var atrasties jebkurā sabiedrībā, bet es ticu, ka nospiedošais vairākums gan latviešu, gan cittautiešu, kas dzīvo mūsu valstī, ir lojāli Latvijai.
Šogad pirmo reizi Saeimā tika pieņemts nosodījums Krievijai, kur visi deputāti, arī no “Saskaņas”, nobalsoja par. Mūsu valsts attīstību kavē arī tas, ka viens liels politisks spēks visu laiku skatās tikai Kremļa virzienā, no 100 deputātu balsīm 25 balsis izslēgtas no iespējas piedalīties valsts pārvaldē. Ārējās nostājas dēļ viņi izslēdz sevi no procesa, ko sauc “Būvēsim Latvijas valsti”.
Viņi taču daudzos jautājumos tieši pretdarbojas un drupina mūsu valsts pamatus.
Līdz šim tā ir bijis, bet balsojumā par nosodījumu Krievijai viņi nostājās kopā ar pārējiem. Nu redzēsim, kā tas attīstīsies. Ja varētu panākt, ka mums nav latviešu un krievu partiju, līdzīgi kā nav latviešu un krievu skolu, bet ir Latvijas partijas un skolas, tad dienā, kad tas notiks, varēšu mierīgi iet pensijā.
Tad jums vēl ilgi te būs ko darīt. Manā izpratnē, padomijas aste, kas jānocērt, kā jūs sakāt, ir arī Uzvaras piemineklis un 9. maija svinības. Ko ar tiem darīt?
Man ilgstoši bija grūti iet uz šo parku, tagad tur netālu dzīvoju un konstatēju, ka tas ir viens no visjaukākajiem Rīgas parkiem, kas nosaukumu ieguvis ulmaņlaikos, godinot mūsu uzvaru pār pretiniekiem Latvijas brīvības cīņās. Jāpanāk, ka Otrā pasaules kara beigas piemin 8. maijā kā citur pasaulē. Taču 9. maijs sanāk kā mūsu valsts padomju okupācijas varas slavināšana un godināšana, citādi tas nav aprakstāms. Tas nebūtu ļoti daudz prasīts, ja pašu valstī beigtu godināt mūsu okupantus. 9. maijā jāsvin Eiropas diena, kas saistīta ar vēsturisko Šūmaņa deklarāciju un Eiropas Savienības dzimšanas dienu.
Ja atmiņa neviļ, piemineklis minēts līgumā par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, tāpēc negribētu atvērt jautājumu, ir vai nav spēkā šis līgums. Viena iespēja – ap pieminekli izveidot stāstu par mūsu okupāciju. Līdzīgi kā to dara Okupācijas muzejā, lai atgādinātu nākamajām paaudzēm, cik dārga ir brīvība, atceroties, cik slikta bija okupācija. Vislabākais to būtu veidot kā sēru vietu ar plašāku informāciju daudzās valodās, ko šis piemineklis simbolizē.
Karš Ukrainā liek domāt par savu drošību, bet cik daudzi Latvijā zina, ko darīt, kur doties “X” stundā?
Ļaunākais, kas var notikt, ir panika, tāpēc Aizsardzības ministrijas izstrādātais buklets “Kā rīkoties krīzes situācijā”, kas pieejams arī internetā, vērtējams kā labs sākums, lai pats par sevi parūpētos pirmajās 72 stundās.
Savā darbā esmu piedzīvojis, ka skan sirēnas pa visu pilsētu. Vai vairumam ir skaidrs, kas jādara? Jāieslēdz radio, kur ziņo, kas jādara, bet, ja radio teiktu, ka jāiet uz patvertni, daudzi nezinātu, kas tas ir un kur jādodas. Esmu uzdevis ministriem pilnveidot un stiprināt civilās aizsardzības sistēmu, lai iedzīvotājiem individuālajā līmenī būtu saprašana, kas katram jādara ārkārtas apstākļos. Jo gatavāki esam krīzei, jo mazāka iespēja, ka tā iestāsies, un paši jutīsimies mierīgāki.
Vai jums ir sagatavota bukletā pieminētā ārkārtas gadījumu soma?
Man ir pat divas.
Grūtā brīdī palīdz arī dziesma. Tīmeklī kādā video var redzēt jūs aizrautīgi dziedam pie klavierēm, citā sižetā dziedat un spēlējat ģitāru. Ko jums nozīmē mūzika?
Ilgus gadus muzicēju kopā ar trim draugiem, pēdējā versijā tas bija džeza kvartets, kur spēlēju bungas, jo tik talantīgs neesmu, lai uz ģitāras improvizētu džezu. Viens no mūsu grupas, tuvs bērnības draugs, priekšlaikus nomira, otrs pārcēlās strādāt uz Vāciju, un palikām divi ar bungām un saksofonu, no kā orķestris nesanāk. Sāku spēlēt kopā ar bērniem, kuri jau ir lieli un arī muzikāli. Dēls ir daudz talantīgāks par mani un reāli muzicē, tagad paņēmis manas ģitāras, bet es viņam izlūdzos, lai vismaz vienu atstāj. Muzicēšana man vienmēr ir bijusi svarīga, aizvien patīk spēlēt ģitāru un dziedāt.
Kā noprotu, uz darbu joprojām nākat ar prieku. Kas vēl palīdz uzturēt labu omu?
Laikam esmu no tiem, kam glāze drīzāk ir puspilna nekā pustukša. Daudz staigāju, braucu ar riteni, vingroju – man ir vesela virkne vingrinājumu, kurus ieteikusi sieva. Jaunībā viņa bija mākslas vingrotāja un brīvā laikā vadīja aerobikas nodarbības. Atceros, ka mans sporta skolotājs mēdza teikt – kas kustīgs, tas lustīgs. Agrāk tas izklausījās panaivi, bet tagad, 57 gados, konstatēju – jā, viņam bija taisnība, tas ir absolūti nepieciešams pilnīgi visiem! Kad izkustos, naktīs mēdzu labāk gulēt. Vasarā dārzā cenšos strādāt fizisku darbu, bet tas prasa vairāk brīva laika.
Milzu enerģiju saņemu no ģimenes un bērniem, mums ir arī suns un kaķis, un ar viņiem vienmēr atgadās kaut kas lustīgs. Putnu barotavā notiek aktīva rosība – nesen divi strazdi ieņēma zvirbuļu vietu un nabaga putniņi netika pie barības. Tu pasmaidi un saproti, ka dzīve ir daudzkārt plašāka.
* SKDS aptauja, kas 2022. gadā veikta pēc raidījuma “Kas notiek Latvijā?” pasūtījuma.
Vizītkarte
Krišjānis Kariņš
Ministru prezidents
Dzimis ASV, Delavēras štatā.
Studējis matemātiku, filozofiju un literatūru Sv. Jāņa koledžā, lingvistiku – Pensilvānijas universitātē Filadelfijā, iegūstot doktora grādu valodniecībā.
1996. gadā pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
1994–2002 – uzņēmēja pieredze SIA “PK” (“Lāču ledus”).
Viens no partijas “Jaunais laiks” dibinātājiem 2002. gadā.
2002–2009 – Saeimas deputāts, vairākus gadus frakcijas “Jaunais laiks” priekšsēdētājs.
2004–2006 – ekonomikas ministrs.
2007–2008 – partijas “Jaunais laiks” priekšsēdētājs.
2009–2019 – Eiropas Parlamenta deputāts.
No 2014. gada partijas”Vienotība”, tagad “Jaunā Vienotība” biedrs.
No 2019. gada 23. janvāra Ministru prezidents.
Laulībā ar Andu Kariņu, ģimenē četri bērni.
