Valdības pozīcija 16. marta jautājumā – bez juridiska spēka 11
Pēc otrdien Ministru kabineta sēdē pieņemtās valdības pozīcijas nepiedalīties 16. marta leģionāru piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa radies jautājums, kas ir šis dokuments – lēmums, rīkojums, paziņojums vai kas cits – un kādas sekas draud par tā nepildīšanu. Lūk, Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas un ministru valdības sēdē pieņemtā pozīcija: “Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir konsekventi ievērots, ka Latvijas valsts savus kritušos karavīrus godina Lāčplēša dienā 11. novembrī – Varoņu piemiņas dienā. 16. marts nav valsts oficiāla piemiņas diena. Valsts augstākās amatpersonas un valdības locekļi šajos pasākumos pie Brīvības pieminekļa nepiedalās. Latvija ir nosodījusi abu totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus pret cilvēci, nosoda holokaustu, godina totalitāro režīmu upuru piemiņu. Otrā pasaules kara laikā un pēc tā Latvija piedzīvoja divu totalitāro režīmu – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas – okupāciju. Izmantojot necilvēcīgas represijas un nepārtrauktu teroru, gan okupējošā Vācijas nacistiskā vara, gan arī padomju vara, pretēji starptautiskajām tiesībām, nelikumīgi mobilizēja un piespieda daudzus Latvijas iedzīvotājus pievienoties vienas vai otras valsts bruņotajiem spēkiem. Latvijas tautas likteņi tika necilvēciski salauzti un sagandēti.”
Konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars sacīja, ka šo dokumentu nevajadzētu vērtēt kā juridisku aizliegumu piedalīties leģionāru piemiņas pasākumā Rīgas centrā. Tā ir valdības skaidrojoša pozīcija, kas neatzīst par vēlamu ministru piedalīšanos. E. Pastars: “Šis dokuments nav sankcija ministram, kuram bija savs atsevišķais viedoklis. Taču jāņem vērā, ja ministrs piedalās gājienā, kas ir likumīgs, tas nenozīmē, ka viņam par to nevar iestāties politiskā atbildība. Politiskā atbildība – līdz pat amata zaudēšanai – var būt arī par formāli likumīgu rīcību. Tiesa, ministrs var piedalīties piemiņas pasākumā kā privātpersona, jo viņam ir tādas pašas cilvēktiesības kā mums visiem, tomēr jāapzinās, ka, ticot publiski pieejamai informācijai, var iestāties arī politiskā atbildība, kas var prasīt izšķirties par svarīgāko – krēslu vai leģionāru godināšanu, piedaloties gājienā. Tas ļauj noteikt savas prioritātes.”
Valdības pozīcija tapa pēc Latvijas drošības iestāžu un Ārlietu ministrijas sniegtās informācijas uzklausīšanas par 16. marta aktivitāšu riskiem, kā arī situāciju Ukrainā.
L. Straujuma atzina, ka katram ministram ir jāuzņemas personīga atbildība par valdības pozīcijas ievērošanu. Viņa atteicās komentēt, vai lūgs vides un reģionālās attīstības ministru Einaru Cilinski atstāt amatu, ja viņš šo pozīciju neievēros.
