Bez “Ferrari”, bet pārticis. Latvietis, ASV supertankkuģa kapteiņa palīgs 2
Tālbraucējs vecākais kapteiņa palīgs Ivars Brauns piecpadsmit gadus kā virsnieka kārtā, 2008. gadā sācis strādāt uz supertankkuģa ASV naftas kompānijā “Chevron”. Jūrābraucēja gēnu mantojis no tēva Imanta, bijušā Salacgrīvas zvejnieku kolhoza “Brīvais vilnis” traļmeistara, kurš vēl pirms aiziešanas aizsaulē dēlam novēlējis sekot viņa pēdās. Ne toreiz, ne tagad Ivars ne mirkli nav šaubījies, ka izvēle ir pareizā. Līdz kārtējam reisam, kad 330 metru garais un 62 metrus platais naftas milzenis “Aquarius Voyager” atkal kļūs par Ivara un viņa 23 vīru komandas otrajām mājām, atlicis mēnesis, bet jau velkot uz jūru. Trīs četri mēneši Klusā okeāna ūdeņos, tikpat ilgi krastā pie savas ģimenes – sievas Ilzes un meitas Elizabetes. Tāda ir jūrnieka dzīve.
– Sestdien Latvijā svin Zvejnieku svētkus, lai gan dažubrīd šķiet, ka drīz vairs nebūs ko svinēt – kuģu arvien mazāk, zivju arī un nozvejas kvotas sarūk…
– Braucu cauri Salacgrīvai – nekas dižs nav palicis, viens divi kuģi krastā pienākuši. Laikam jābūt drusku ķertam, lai ar zvejniecību nodarbotos, jo ekonomiskais pamatojums tāds pašvaks kļuvis, bet piejūras ciematos lielai daļai iedzīvotāju tas bija dzīvesveids, jūrā iešana vīriem ir asinīs, un viņi labāk nošausies, nevis kaut ko citu sāks darīt. Es arī nevarētu strādāt krastā…
– Cik jums gadījies satikt latviešus, kas pa tālajām jūrām brauc?
– Zinu, ka “Chevron” strādā vēl divi latviešu virsnieki. Taču pat neatceros, kad pēdējo reizi kopā ar kādu latvieti gāju reisā. Komandas ir internacionālas, uz mana kuģa apkalpē ir jūrnieki no Indijas vai Filipīnām – lētāks darbaspēks. Šie cilvēki nāk no vienkāršām aprindām, ar pamatizglītību. Virsniekus gan izvēlas no Eiropas.
Mani bijušie kursabiedri no Jūras akadēmijas kuģo citās kompānijās, divi ir kapteiņi, viens tāpat kā es – vecākais palīgs. Atceros, daudzi toreiz nepabeidza studijas angļu valodas dēļ, jo nevarēja nokārtot eksāmenu.
