Māris Niklass: Latviešu valodas kopšana un sargāšana ir ikviena tās lietotāja pienākums 25
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma, šogad pirmo reizi un turpmāk 15. oktobris ir Valsts valodas diena. Šāda diena pastāvēja arī agrāk. Tā bija nacionālās valodniecības pamatlicēja Jura Alunāna dzimšanas diena – 13. maijs.
Patiešām, dziesmas “Nevis slinkojot un pūstot” teksta darinātājs, 600 jaunvārdu autors, dzejnieks, kurš latviešu valodu attīrīja no ģermānismiem, paturot tikai vienu vārdu “vekselis”, būtu pelnījis piemiņu.
Cenšos saprast, kālab “Valstgribas” jaunvārda un tāda paša nosaukuma grāmatas autors Levits izvēlējies rudens mēnesi, nevis plašu atsaucību ieguvušo 13. maija pasākumu. 1998. gada 15. oktobrī Saeima (arī Alunāna jaunvārds) pieņēma Satversmes I. nodaļas 4. pantu, papildinot to ar – “Valsts valoda Latvijas republikā ir latviešu valoda”.
Jaunāks lasītājs varētu uzdot jautājumu: “Kālab Satversmes tēvi šādu norādi piemirsa?” Taču 1922. gada veidotajā Satversmes projekta otrās daļas 115. pantā bija paredzēta vieta valsts valodai.
Latgaliešu pirmās avīzes un žurnāla izdevējs, Satversmes loceklis Francis Kemps iesniedza priekšlikumu par to, ka Latgales vēlēšanu apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta “latgaliešu izloksne”.
Diemžēl galīgajā lasījumā otrā daļa tika noraidīta. Tā Satversmes teksts izpalika ar mums tik svarīgo valsts valodas terminu.
2012. gadā, pēckara Latvijā ieplūdinātie, nepamatoti pilsonību ieguvušie vēlētāji, pieprasīja Satversmi papildināt ar otru oficiālo valodu – krievu. Referendumā no 70,5% piedalījušamies balsstiesīgajiem šo vēlmi atbalstīja 24,9%. Ierosinājums tika noraidīts.
Piekritīšu, Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces teiktajam 8. oktobrī, Rīgā notikušajā konferencē, ka latviešu valodas aizsardzībai pēdējos desmit gados darīts ļoti daudz.
Tomēr nevaram atstāt bez ievērības negatīvos piemērus. Saeima 2018. gadā lēma, ka pēc 2020./2021. mācību gada visās mazākumtautības vidusskolās vispārizglītojošie priekšmeti tiks mācīti latviešu valodā.
Taču Rēzeknes pašvaldība izvēlējusies citu ceļu. Viņuprāt, krievu valodas samazinājumu mācību vielas apguvē var kompensēt ar fakultatīvām nodarbībām, apmaksājot skolotāju darbu no pašvaldības budžeta.
Vai mums nevajadzētu pamācīties no citiem un būt izlēmīgākiem? Piemēram, ukraiņi noteikuši, ka izglītība valsts valodā apgūstama no pirmās klases.
Apbrīnojama arī CSDD rīcība. Šī iestāde Latvijā satiksmes noteikumu eksāmenu atļauj kārtot krievu valodā. Valsts iestāžu automātiskajos atbildētājos joprojām var izvēlēties austrumu kaimiņa valodu.
Gribu atgādināt par dažām valodas “pērlēm”, kuru izskaušanai nevajadzētu ieguldīt finanšu resursus. Joprojām no TV un radio raidījumu veidotāju mutes skan ģermānismi – forši un feini.
Rusicismi – vot (lūk), kapots (motora pārsegs), davai (dod), trubas (caurules). Neesam no šīs sērgas tikuši vaļā, kad jau mūsu valodu papildina anglicismi – okei (labi), lokdauns (mājsēde), performance (izstāde), podkāsts (raidieraksts). Uzskaitījumu varētu turpināt.
Mums ir pat divas valsts iestādes – Latviešu valodas aģentūra un Valsts valodas centrs, kurām vajadzētu aktīvāk pievērst uzmanību šīm aplamībām, nevairoties izmantot sev uzticētās kontroles funkcijas un vainīgo sodīšanu.
Apstākļu vārda “kad”, saikļa vārda “ka” pareiza lietošana palīgteikumos, kļuvusi par runātāja intelekta līmeņa apliecinājumu. Te nu Mūrnieces kundzei darbs būtu pārpārēm, aizrādot tautas priekšstāvjiem.
Putrošanās ar “auksts” un “augsts” traģikomiski skan laika ziņās. Esam aizmirsuši, ka zvejas tīkls mēdz būt ar rupām, nevis ar rupjām acīm. Pat “Tildes” vārdnīcas speciālistiem pietrūkušas zināšanas.
Salikumu “rupām acīm” mans dators pasvītro ar sarkanu. Man nav saprotama vārda “cepiens” lietošana ārpus kulinārijas sfēras.
Latviešu valodas kopšana un sargāšana ir ikviena tās lietotāja pienākums.
Vietā Jura Alunāna vēlējums: “Turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes, jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās, .. nekaunaties būt īsti latvieši.”
