Stiprina imūnsistēmu, aizsargā no brīvajiem radikāļiem. Vai selēns palīdz arī pret koronavīrusiem? 6
Regīna Olševska, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan cinks un selēns ir mikroelementi, kuri organismam nepieciešami pavisam nelielā daudzumā, tie veic simtiem vitāli svarīgu uzdevumu – gan stiprina imūnsistēmu, gan aizsargā no brīvajiem radikāļiem, gan gādā par endokrīnās, reproduktīvās un daudzu sistēmu darbību.
Bieži vien pietiekamu šo vielu daudzumu spēj nodrošināt pilnvērtīgs, daudzveidīgs uzturs, taču reizēm saziņā ar ārstu tās jāuzņem arī papildus.
Oksidatīvais un citi stresi
“Selēns ir īpašs, jo bez tā līdzdalības vairāk nekā simts dažādās organismam vajadzīgās funkcijās dzīvība diez vai būtu iespējama,” pārliecināts Rīgas Stradiņa universitātes Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas vadītājs, asociētais profesors Andrejs Šķesters, piebilstot, ka tīrā veidā selēns organismā nav atrodams, taču šobrīd zināmi vairāk nekā trīsdesmit dažādi selēna un proteīnu jeb olbaltumvielu savienojumi, no kuriem lielākā daļa vēl ir tikai izpētes sākuma stadijās (selēnu atklāja 1817. gadā, bet nopietni pētījumi sākās tikai pagājušā gadsimta 50.–60. gados).
Piemēram, selēnatkarīgā fermenta – glutationperoksidāzes – uzdevums ir šķelt brīvos radikāļus, bet selēnproteīnam P ir divas svarīgas funkcijas – nogādāt selēnu tajā organisma vietā, kur tas visvairāk nepieciešams, un regulēt brīvo radikāļu daudzumu. Bez selēna līdzdalības nebūtu iespējama arī vairogdziedzera hormonu veidošanās.
“Viens no interesantākajiem un arī sarežģītākajiem pēdējo gadu pētījumiem bija profesores Ilzes Konrādes vadītais projekts endokrinoloģijā, kura laikā Hašimoto tireoidīta un Greivsa slimību pacientiem tika noteikts gan selēna, gan selēnproteīna P līmenis organismā, bet atsevišķas grupas saņēma organiskā selēna kursu. Lai gan rezultātu analīze turpinās, kaut kas no izpētītā noteikti palīdzēs šo slimnieku ārstēšanā,” stāsta Andrejs Šķesters.
Latvijā selēna pētniecība aizsākās 90. gadu beigās, kad Černobiļas AES avārijas seku likvidētājiem tika atklātas krasas radiācijas izraisītas oksidatīvā stresa rādītāju izmaiņas, kuru mazināšanai tika izmēģinātas vairāku antioksidantu kombinācijas, tajā skaitā organiskā selēna formas – kviešu milti un raugs ar augstu selēna saturu.
Andreja Šķestera un viņa kolēģu atklājums, ka to lietošana kopā ar pamatterapiju ļauj ievērojami uzlabot černobiliešu veselības stāvokli, izraisīja plašu starptautisku interesi.
“Ja brīvo radikāļu veidošanās netiek kontrolēta, veidojas situācija, kuru pieņemts saukt par oksidatīvo stresu. Selēns ir viens no tiem kareivjiem, kuri stāv ierakumu pirmajās rindās,” uzsver profesors. Oksidatīvais stress rodas tad, kad organismā zūd līdzsvars starp antioksidantiem (E un C vitamīns, beta karotīns, selēns, cinks, varš, magnijs) un brīvajiem radikāļiem – nestabiliem skābekļa savienojumiem, kas veidojas vielmaiņas procesā un kaitē veselībai, vājinot imunitāti, veicinot iekaisuma procesus, palielinot vēža un autoimūno slimību attīstības risku, paātrinot novecošanos.
Starp citu, pirms gadiem desmit Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas zinātnieki sadarbībā ar Nacionālo bruņoto spēku Militārās medicīnas centru un RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedru atklāja antioksidantu, īpaši selēna, spējas mazināt posttraumatiskā stresa sindromu.
“Gandrīz ik nedēļu zinātnes portālā “ResearchGate” parādās informācija par mūsu pētījuma rezultātu citēšanu vai izmantošanu. Tas norāda par tā aktualitāti un nepieciešamību,” atzīst Andrejs Šķesters.
Selēns pret koronavīrusiem
Vienā no valsts pētījumu programmas Covid-19 seku mazināšanas projektiem radīta darba grupa, kas nodarbojas ar selēna, selēna proteīna un oksidatīvā stresa marķieru noteikšanu akūtiem pacientiem un pēc jaunā koronavīrusa infekcijas pārslimošanas.
Bija zināms, ka SARS un MERS – citu koronavīrusu dzimtas pārstāvju izraisītas smagas respiratoras infekcijas – vissmagāk skāra reģionus ar selēna deficītu augsnē, tātad arī augu un netieši arī dzīvnieku valsts pārtikas produktos. Līdzīga saistība tika novērota arī Covid-19 uzliesmojumā Ķīnā.
Diemžēl RSU Bioķīmijas zinātniskajā laboratorijā pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotājiem selēna daudzums asinīs tuvojas vai tikai nedaudz pārsniedz zemāko pieļaujamo robežu.
“Mūsu uzdevums bija izvērtēt selēna un selēnproteīna P koncentrāciju asinīs, kā arī iespējamo oksidatīvā stresa kāpumu pacientiem ar dažāda smaguma slimības gaitu. Rezultāti? Reanimācijas nodaļas pacientiem abi ar selēnu saistītie rādītāji bija kritiski zemi, toties stresa līmenis pat simtkārtīgi pārsniedza pieņemto normu. Daudziem no izdzīvojušajiem vēl daudzus mēnešus pēc “izveseļošanās” vērojams smagam iekaisumam raksturīgās antioksidatīvās aizsardzības sistēmas vājums un izteikts hroniskais stress,” atklāj Andrejs Šķesters.
Rezultāti parādīja, ka Covid-19 pārslimojušajiem cilvēkiem oksidatīvā stresa rādītāji bija vidēji divas vai trīs reizes augstāki par normu, bet akūti slimo pacientu asinīs selēna daudzums ir ievērojami zemāks par pieņemtās normas (80–120 µg/L) zemāko robežu.
Zinot, ka selēna daudzums pārtikas produktos ir proporcionāls tā daudzumam augsnē, vai pie mums to iespējams nodrošināt tikai ar uzturu?
“Neesmu pārliecināts,” atzīst profesors. “Var, protams, ēst simtiem gramu Brazīlijas riekstu dienā, nesmādēt ķiplokus, regulāri lietot silto zemju dārzeņus un augļus (šajos reģionos augsnes ir sārmainākas, jo no skābas augi nespēj paņemt selēnu).” Latvijā vairāk nekā 60% augsnes ir ar skābu reakciju. Piemēram, Somijā šā iemesla dēļ visiem minerālmēslojuma veidiem jābūt bagātinātiem ar selēnu, bet Krievijā selēnu pievieno maizes raugam.
Tiem, kuri vēlas selēnu lietot papildus, Andrejs Šķesters iesaka aptiekā iegādāties organiskā selēna preparātus un nepārsniegt dienas devu pieaugušajiem – līdz 100 µg (vidēji 60 µg). Arī kursam nevajadzētu ilgt vairāk par diviem trim mēnešiem, un to var atkārtot divas reizes gadā.
Imūnsistēmas vairogs – cinks
Cinks piedalās ap 300 organisma procesos, iesaistās gandrīz visu enzīmu darbībā. Tam ir svarīga loma olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku vielmaiņā, būdams spēcīgs antioksidants, piedalās imūnās reakcijās un nodrošina organisma aizsargspējas, labu redzi, tādas maņas kā garša un oža, veicina brūču dzīšanu, regulē vīriešu dzimumhormonu līmeni, kā arī tam, tāpat kā selēnam, ir liela nozīme spermatoģenēzē jeb kvalitatīvu vīrišķo dzimumšūnu spermatozoīdu, ražošanā, kā arī augļa attīstībai grūtniecības laikā. Uzskata, ka cinka deficīts organismā var būt saistīts ar kognitīvo spēju, garastāvokļa, uzvedības izmaiņām, piemēram, uzmanības deficīta sindromu.
Melburnas universitātē (Austrālija) veiktā pētījumā noskaidrots, kā imūnsistēma izmanto cinku, lai aizsargātu organismu pret streptokoku infekcijām. Cinks tiek transportēts uz infekcijas skarto vietu, kur imūnšūnas to izmanto, lai iznīcinātu baktērijas. Zināms arī, ka bērniem cinka lietošana ziemas sezonas laikā samazina saaukstēšanās biežumu.
Ārste triholoģe Inga Zemīte stāsta, ka cinkam ir liela nozīme matu augšanā. Ir pierādīts, ja trūkst cinka, mati aug blāvi un nespēcīgi. “Mati saņem vitamīnus un minerālvielas tajā brīdī, kad tie sāk augt, šūnām daloties. Pēc tam šūnas pārragojas, tādēļ to lietošana vairs neko nemaina. Ja mata augšanas periodā bijis cinka, dzelzs vai citu barības vielu deficīts, tas izaug trausls, lūstošs,” viņa saka, piebilstot, ka cilvēkiem, kuri vēlas skaistus matus, jālieto pārtikas produkti, kuros ir daudz cinka.
Veselības ministrija ieteikumos dārzeņu, augļu un ogu lietošanai uzturā norāda, ka šo mikroelementu var uzņemt ar nātru un pētersīļu lapām, dillēm, ķiplokiem, brokoļiem, lapu salātiem, spinātiem, burkāniem, avenēm. Nozīmīgi tā avoti uzturā ir gaļa, zivis, olas, rieksti, graudaugu produkti. Piemēram, 100 gramos auzu ir ap 4 mg cinka, liellopu gaļas – 3,3, lazdu riekstu – 2, zirņu – 1,3, ķiploku – 0,9, burkānu – 0,4. Ieteicamā dienas deva pieaugušajam ir no 7 (sievietēm) līdz 10 (vīriešiem) mg cinka dienā.
Lielāka iespēja, ka varētu rasties cinka deficīts, ir veģetāriešiem, grūtniecēm, cilvēkiem, kuri pastiprināti lieto dzelzs preparātus (dzelzs var traucēt cinka uzsūkšanos) vai alkoholiskos dzērienus, pacientiem ar kuņģa un zarnu trakta slimībām, piemēram, čūlaino kolītu, Krona slimību, hroniskām aknu un nieru slimībām, cukura diabētu. Vai tā tiešām ir, iespējams pārbaudīt, veicot asins analīzi laboratorijā.
Uzziņa
Se un Zn pārtikas produktos
Selēns: graudaugu produkti, cūkas, liellopa, jēra un putnu gaļa (sevišķi aknas), jūras zivis (mencas, siļķes, sardīnes), Brazīlijas rieksti, tomāti, sēnes, puķkāposti, ķiploki, sīpoli, ķirbji, pastinaki, visu veidu pupas, raugs.
Cinks: liellopu, cūkas, jēra un putnu gaļa, olas, austeres, jūras zivis, pākšaugi, magoņu un ķirbju sēklas, kakao, pilngraudu produkti, auzu pārslas, rudzu klijas, lēcas.
