“Es neesmu radis, ka pret mani kāds rupji izturas.” Intervija ar aktieri Andri Keišu 50
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Trīs reizes atlikta, šonedēļ pie skatītājiem beidzot nonāks aktiera ANDRA KEIŠA kopīgi ar maestro Raimondu Paulu un trompetistu Oskaru Ozoliņu sagatavotā programma “Suni ārā nedzenama nakts”. Pandēmijas pusotrā gadā Andris Keišs nofilmējies arī vairākās filmās, jau kopš jūlija atsākušās izrādes Jaunajā Rīgas teātrī – šķiet, dzīve atgriežas normālās sliedēs.
– Jaunajam Rīgas teātrim sezona šogad sākusies pavisam neparastā laikā.
A. Keišs: – Jā, jā, jau jūlija karstajās dienās sākām mēģināt un pirmās izrādes spēlējām, kad uz ielas bija +35. Bet, paldies Dievam, ka tā, jo pusotrs gads bez teātra – tāda pilnasinīga teātra – bija ļoti grūts. Gan skatītāji, gan mēs piedevām to karstumu. Tagad jau aprasts, gandrīz divus mēnešus spēlējam, skatītāji ir atpakaļ.
– Biju cerējusi, ka būs vismaz kāds labums no pandēmijas un varēs nopirkt biļetes uz JRT izrādēm, bet nekā…
– Tūlīt, tūlīt jau pavisam drīz būsim atpakaļ lielajā mājā, tad varēs nopirkt, es ceru.
– Pavasarī lieliskā intervijā Kristīnei Matīsai sacījāt, ka lidojums jaunās izrādēs turpinās mēnešus divus, tad aprimst. Vai “Krizantēmās” vēl turpinās lidojums?
– Tas vairāk teikts par izrādēm, kur pēkšņi saproti kādu svarīgu pasaules niansi, un teātra valodā saprast nozīmē sajust, tas tevi tiešām paceļ spārnos.
Jo lielāka atskārsme, jo ilgāk tu nolido. Maksimums pusgadu var lidot.
Tas ir kā aizbraukt uz Japānu – saprast, cik labi ir ēst veselīgi, un nolemt, ka vairs nekad neēdīsi ceptu gaļu. Bet, kad esi atpakaļ, jau pēc pāris nedēļām restorānā karbonāde ar majonēzes restīti šķiet pavisam normāls ēdiens. (Smejas.)
Bet Šmita darbs ir ļoti pārsteidzošs un dzīvi dublējošs tādēļ, ka tieši tā arī dzīve aiziet un paiet, un beidzas, un notikumi var kļūt par notikumiem tikai tad, ja tu tiem pievērs uzmanību.
“Krizantēmas” ir par to sieviešu skaisto dzīvi, kuras izvēlējušās dzīvot vienas. Par to, ka tu aiznes draugam divas gardākās plūmes – nevis pats apēd, bet iepriecini citu. Tāda netverama sirsnība, kas dzīvei piemīt.
Bet arī manā dzīvē tāda sirsnība ir, tādēļ šoreiz izrāde nav milzīgs atklājums un lidojums pa gaisiem (smaida), bet vienkārši prieks spēlēt.
– Gatis Šmits ir jūsu kursabiedrs. Vai ar kursabiedriem kopā strādāt vieglāk, jo dzīves un teātra izjūta ir līdzīgāka?
– Kursabiedriem varbūt ir kaut kas kopīgs, jo kopīgi pedagogi, tas svarīgākais mācību posms, kad tu formulē, ko gribi no teātra, kādām vajadzētu būt izpausmēm. Bet man ir arī kursabiedri, ar kuriem strādāšana kopā nebūtu laba.
Izrāžu, filmu, tāpat kā attiecību radīšanā, ļoti svarīgi, ka tu vari pilnīgi brīvi runāt, nav jābaidās, ka otru aizvainosi vai sabremzēsi.
Tikko mājās sāc domāt par savu uzvedību, nevis esi tas, kas esi, tā uzreiz dzīve sanāk samežģīta.
Ar Gati man sakrīt radīšanas izjūta – gan humors, gan gaume, tēmu izvēle, un tas nav bieži, jo gan teātrī, gan ārpus tā ir tikai daži cilvēki, ar kuriem ir kopā radīšanas prieks. Mūsu lielākais darbs bija, protams, “Seržanta Lapiņa atgriešanās”, bet arī teātrī ar viņu kopā bijuši daudzi skaisti brīži.
– Ja reiz pieminējāt kino, jūs šajā laikā esat strādājis trīs filmās – Leldes Kovaļovas seriālā “Bezvēsts pazudušās”, Jura Poškus “Saule spīd 24 stundas” un Matīsa Kažas īsternā, kuram vienmēr aizmirstu nosaukumu…
– “Kur vedīs ceļš”. Jā, bija tās filmas, un tad vēl kopā ar Matīsu Kažu nofilmējām vienu vienkadra filmu, līdzīgi kā bija “Kino un mēs”. Tas ir ārkārtīgi grūti un vairāk līdzinās teātrim – ir ilga, gara samēģināšana un tad filmēšana, neizslēdzot kameru pat pārbraucienā no vienas lokācijas uz nākamo.
Filma saucas “Ūdens garša”, un tēma, par ko tajā lielumkārt runājam, ir brīvība. Zināms, ka no brīvības līdz anarhijai ir tikai tāds mazs pussolītis, tad nu ķidājām, ko tas nozīmē – būt brīvam cilvēkam. Manuprāt, ļoti aktuāla tēma. Ļoti.
Un atbilde jau atkal ir – kā tu uz to skaties. Tu vari tikai ierosināt, lai cilvēki padomātu katrs par sevi.
Arī mūsu sabiedrībā ir divas frontes, un mēs nenostājāmies nevienā pusē.
(Apraujas, padomā.) Man liekas, nenostājāmies – vismaz mēģinājām nenostāties nevienā pusē.
– Kā teātris jūs diezgan skaidri esat nostājušies vienā pusē – nav jau arī tā, ka būtu īpaša izvēle.
– Protams, es rūpējos par savu veselību. Kā teica viens vecs, labs onkulis – ja zālītes ir izdomātas, tātad tās jālieto. Var visādi būt, mums teātrī ir pieņemts pieļaut visas domas, nekādas cenzūras nevar būt, bet man nepatīk tā agresija, nepatīk, ka atsevišķi politiķi skaļi bļaustās, ka visa Latvijas tauta kaut ko grib vai negrib.
Es arī esmu Latvijas tauta, un es tam nepiekrītu.
Agresija ir tāda, ka tad, kad sociālajos tīklos padalījos ar mūsu teātra repertuāru, brīnišķīga, skaista sieviete parakstīja apakšā komentāru “pretīgi”.
Paga, nu kas tieši ir pretīgi? Kāpēc tu tā apsaukā mani un manu darbu? Es pret jums neesmu rupjš, neesiet rupji pret mani. Ar mani neviens nekad nav rupji runājis, bērns pusaudža gados var būt neiecietīgs pret vecākiem, bet es neesmu radis, ka pret mani kāds rupji izturas.
– Man šobrīd ļoti pietrūkst elementāras savstarpējas pieklājības.
– Jā, saprotu, ka esam nonākuši pie tādas robežas, kur vairs nevaram sarunāties. Vai nu uzbrūk ar agresiju, vai arī inteliģentāki cilvēki skatās ar tādu skumju smaidu.
Vieni ir nočipoti, otriem saskalotas smadzenes, nu kas tas par dialogu!
Tas viss tik ļoti ir par to, par ko runājam Matīsa filmā – vienkārši nevajag tādu agresiju.
– Vai par brīvību jums pašam kāda atskārsme nāca, vai bijāt par šo tēmu pietiekami domājis līdz filmai?
– Tur vairāk bija jautājums – ko ar to brīvību darīt. Mums kā māksliniekiem, man šķiet, nav slikti kaut ko nosaukt vārdā. Mūsu secinājumi lai paliek pie mums, citādi būs kā padomju laika grāmatās, kur jau priekšvārdā kāds uzrakstīja, ko rakstnieks ar grāmatu gribēja pateikt, – tad tu it kā lasi, bet patiesībā nelasi.
Pats galvenais jautājums jau ir – ko ar savu brīvību iesākt, ko ar to darīt?
– Brīvība dažreiz nozīmē arī to, ka beidzot būs iespēja mūzikas namā “Daile” notikt ļoti skaistam notikumam, turklāt komplektā ar maestro Paulu, kurš pavasarī kārtējo reizi paziņoja, ka vairs neuzstāsies.
– Neuzstāsies uz lielajām skatuvēm, tur ir nianse. (Smaida.) Atceros Gunāra Jākobsona stāstu, kā maestro pēc katras “Mikrofona aptaujas” esot nācis administratīvajā galā un teicis, ka nu gan viss, lai nāk jaunie. Katru gadu!
Bet talants ir Dieva dāvana, tu nedrīksti neļaut tam izpausties, jo, tikko to neļauj, tā kļūsti nelaimīgs. Šīs izrādes rašanās mani ļoti iedvesmojusi – lūk, te varētu runāt par lidojumu. Tikai tādēļ, ka pasaules apstāšanās trīs reizes atcēla pirmizrādi, esmu beidzis lidot, un Dievs dod man to izrādi nospēlēt.
Vienmēr esmu bijis romānu, vēsturisku grāmatu cilvēks, dzejas gandrīz nemaz. Vienu dzejoli iemācījos uz iestājeksāmeniem, vēl viens man ir tāds, ko parasti rakstu gan kartītēs, gan runāju dzimšanas dienās.
Un tad Sigvards Kļava mani uzaicināja uz “Rīgas gredzenu”, kur saskāros ar Ojāra Vācieša dzeju.
Tas žanrs ir tik satriecošs – tu izlasi desmit rindiņas, nolaid grāmatu, sēdi un domā.
Dzejniekam jābūt tiešām profesionālim, jāsaprot ritms, zilbju skaits un tajā pašā laikā jābūt absolūti patiesam. Mums, aktieriem, ļoti reti gadās reizes, kad tu esi tu pats. Mūs, tos, kas esam uz skatuves jau 25 gadus, reizēm tā izmanto – šajā izrādē esi pats. Bet, ja man būtu jāspēlē kā man un skatītājam jāraud līdzi – nu baigi traki. Bet Ojārs to dara visu laiku, viņš visu laiku dzejoļos ir viņš. Tas ir tik atmaskojoši.
Un vēl, ko teica kāda viņa kursabiedrene – lai kāds būtu aktieris, kaut vislabākais, viņš nekad mūžā nerunās dzeju tā, kā lasīja Ojārs Vācietis.
– Man arī pirmās atmiņas par dzejnieku, kurš pats lasa savu dzeju, ir tieši Ojārs Vācietis…
– Viņš ir tāds – nu, tu klausies un saproti, ka neviens cits to nevar. No tā radās doma – lai uz skatuves ir Vācietis. Mēs gadiem esam trenējušies būt citi, turklāt ir Vācieša balss ieraksti, tāpēc nebūs nekāda Keiša, tikai Vācietis uz skatuves. Tad uzreiz viņa dzejoļi arī kļūst saprotamāki, ja tā runā.
Nu jā, pēc “Rīgas gredzena” es biju slims ar Vācieti, bet nezināju, kur to visu likt.
Tad maestro man piedāvāja kaut ko uztaisīt kopā, un re – tagad ir Vācieša dzeja un maestro mūzika!
– Kad paiet tik ilgs laiks starp ideju un tās īstenojumu, kādu dzejoli, iespējams, gribas nomainīt?
– Tā ir izdarīts, diemžēl vai par laimi. Sākumā biju izvēlējies brīnišķīgu dzejoli “Pārestība”, bet tad atradu vēl vienu, kas mani pilnībā sagrāva, dzejoli, kurā Ojārs Vācietis matemātiski pierāda, ka mēs nekad, nekad nevaram nomirt – pāris rindās, ļoti vienkārši un matemātiski.
Es domāju: kā, nu kā tā var būt – tu izlasi pāris rindiņas, un tas ir tikpat ietilpīgi kā izlasīt 200 lappušu grāmatu par to pašu tēmu.
– Un atkal skumji jānopūšas, jo arī šo izrādi redzēs tikai ierobežots loks.
– Es domāju, nē, jo mūzikas nama “Daile” zāle ir lielāka nekā JRT jaunā zāle, un šeit ir tik pateicīga vieta – pat sēžot pēdējā rindā, ļoti labi var redzēt sejas uz skatuves.
Direktores Andas Zadovskas tēmu izvēle, mīlestība pret latviešu dzeju un mūziku – tas ir tik sakarīgi un labi. Turklāt šajā gadījumā – es būtu laimīgs, ja jūs to ierakstītu intervijā! – mēs ierakstījām klipu ar Vācieša dzeju un Paula mūziku, kas ir retums, un mūs atbalstīja akciju sabiedrība “Capital”.
Ir tik labi, ka uzņēmēju vidū ir latviešu valodas cienīšana un celšana!
Atgriežoties pie pandēmijas laika – cilvēki ceļo, lai saprastu savu dzimteni, tiekas, lai saprastu sevi. Tu satiec citu un domā – re, viņam ir tā, un man tā. Bet, kad sēdi mājās, tev visu laiku ir tikai tā kā tev. Pandēmijas pirmajā posmā teica – nu var apstāties, padomāt par dzīvi.
Bet man labāk domājas skrējienā, es labāk saprotu, kad satiekos ar citiem. Es bez cilvēkiem nevaru. Vientulība nav man.
Tādā ziņā Vācietis man ir absolūts pārbaudījums, jo esmu pieradis kopā domāt teikumus, sižetus, pavērsienus, bet te es sēžu, ne mani kāds apstrīd, ne pārbauda teikumus, ko esmu izdomājis.
– Pilnīga brīvība.
– Jā, pilnīga brīvība. Un tas ir vēl viens Vācieša pluss – veidojot šo programmu, esmu nonācis kaut kur, kur nekad neesmu bijis.
– Tāpēc jau ejam uz kino, teātri, lasām grāmatas.
– Kā Ziedonis teica – tu sēdi tāds nīgrs, un pēkšņi tevi pārsteidz skaistums. Un atklāsme ir skaistums.
