Bez bērniem nebūs Latvijas! Cik veselīgi un gaidīti dzimst mazuļi mūsu valstī 58
Renāte Pitranga, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut arī atsevišķu dzemdību namu statistikas rādītāji Latvijā pārliecinoši pauž – Covid-19 pandēmijas laikā jaundzimušo skaits palielinās, kopējā Latvijas dzimstības statistika kopš 2016. gada iet iemīto taciņu – bērnu dzimst arvien mazāk un, ja dzimst, visticamāk, ka pirmais mazulis ģimenē būs nācis pasaulē sievietei, kurai ir ap 30.
Kāds ir šodienas jaundzimušais Latvijas pilsonis? Kādās ģimenēs un kur piedzimst? Līdz piedzimšanas brīdim katrs mazulis un arī viņa mamma izdzīvo deviņu mēnešu gaidību periodu. Tādēļ rakstā apskatām arī skaisto un satraucošo grūtniecības periodu. Kādām māmiņām šodienas Latvijā dzimst mazuļi? Kāds ir pats dzemdību process? Kādas mazā latvieša pirmās dzīves dienas?
Apskatot statistikas pārvaldes apkopotos demogrāfiskos rādītājus, redzam – pēdējo reizi tiešām augsti dzimstības rādītāji (virs 40 000 jaundzimušo bērnu gadā) bija 1991. gadā.
Atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā dzimstības rādītājiem ir lejupejoša tendence. Tādēļ diemžēl nākas piekrist dažādu speciālistu, arī ginekologu, novērojumiem, ka pēdējos gados Latvijas sabiedrībā – īpaši sieviešu vidū – ir mainījušās prioritātes.
Pirmajā vietā ierindojas karjera un savas dzīves zināma komforta sasniegšana, tikai tad attiecības, ģimene un ģimenes pieaugums.
Vispirms karjera, pēc tam bērns
Līdzīgi kā citviet Eiropā, arī Latvijā ar katru gadu pakāpeniski pieaug sieviešu vecums, kad viņas izvēlas dzemdēt bērnus. Kopumā šī tendence Latvijā aizsākusies kopš 1994. gada. 2020. gadā visvairāk bērnu (1333) piedzima sievietēm, kuras sasniegušas 30 gadu vecumu.
Sievietēm 29 gadu vecumā piedzimuši 1222 bērni, bet 31 gada vecumā – 1220. Salīdzinājumam – divdesmitgadīgas sievietes 2020. gadā dzemdējušas 324 bērnus, bet četrdesmitgadīgas – 329.
“Tāda vidējā statistiskā Latvijas māmiņas portreta nav. Katra grūtniecība un katras dzemdības ir ļoti atšķirīgas.
Var novērot, ka ar katru gadu nedaudz palielinās vidējais sieviešu dzemdību vecums.
Kad sievietēm ikgadējā ginekoloģiskajā vizītē apjautājos par grūtniecības plānošanu, bieži saņemu skaidrojumus, ka sieviete grib pabeigt maģistrantūru vai sameklēt partneri, ar kuru kopā divatā audzināt bērnu,” savos novērojumos dalās ginekoloģe, Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas viceprezidente Dace Matule.
Viņa ikvienai sievietei atgādina, ka katrai ir savs individuāls reproduktīvais potenciāls. Sievietei vēl brīdī, kad viņa bijusi savas mammas puncī (tas ir ap 20. grūtniecības nedēļu), tiek iedots noteikts olšūnu skaits.
Ginekologiem nav metožu, ar kurām noteikt, vai sieviete varēs dzemdēt arī 45 gadu vecumā, jo reizēm menopauze sākas samērā agri.
Labā ziņa Latvijas iedzīvotājiem – Latvijā ir tiešām salīdzinoši daudz augsta līmeņa neauglības klīniku, kas ģimenēm problēmu gadījumā palīdz tikt pie bērniņa, bet citas ģimenes tā arī pie ilgi lolotā sapņa īstenojuma netiek.
“Tas stress, skumjas un dvēseles stāvoklis, ko sieviete piedzīvo, kad saprot, ka viņai vairs nevar būt bērnu, ir ļoti, ļoti sarežģīts un nepatīkams. Tādēļ atkal un atkal aicinu sievietes neatlikt lēmumu par savu mazuli uz vēlāku laiku,” tā D. Matule.
Viņai kā ginekoloģei ir skumji noskatīties, cik daudz ģimeņu 21. gadsimtā pirmajā vietā ierindojušas karjeru un darba dzīvi un cik reti – ģimeni un lēmumu par bērniem.
Ārste stāsta – ņemot vērā, ka daudzas sievietes savu pirmo bērnu izvēlas laist pasaulē ap 30 gadu vecumu, brīdī, kad organisms nereti jau cīnās ar citām saslimšanām, arī grūtniecība nereti aizrit kopā ar cukura diabētu (vai grūtniecības laikā radušos cukura diabētu, tā saukto grūtnieču diabētu), augstu asinsspiedienu un aptaukošanos.
Sievietes liekais svars ir viena no problēmām, kādēļ mazulim grūti ierasties pasaulē (ir apgrūtināts apaugļošanās process). Tāpat liekais svars grūtniecības laikā var veicināt trombu veidošanos, varikozas vēnas vai paaugstinātu asinsspiedienu.
Līgumdzemdības vai parastās?
Latvijā dzemdību pakalpojumi (dzemdības, pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpe kā mātei, tā bērnam) ir bez maksas. Bet, ja sieviete zina, ka dzemdību laikā vēlēsies izmantot epidurālo atsāpināšanu, par to papildus ir jāmaksā.
Atkarībā no slimnīcas, kurā sieviete izvēlas dzemdēt, epidurālās anestēzijas izmaksas nedaudz mainās. Piemēram, Jūrmalas slimnīcā un Rīgas Dzemdību namā tā maksā 285 eiro, Siguldas slimnīcā – 300 eiro. Ja sieviete vēlas individuālu aprūpi ar iepriekš aizrunātu vecmāti vai ārstu ginekologu, par to var iepriekš vienoties, slēdzot līgumu un par pakalpojumu individuāli samaksājot speciālistam.
Vidējās cenas Latvijā par līgumdzemdībām ar vecmāti – 400 eiro, ar ginekologu dzemdību speciālistu – 650 eiro, ar neonatologu – 300 eiro, ar anesteziologu – 300 eiro.
Pēc sievietes vēlēšanās ārsti var palīdzēt bērniņam pasauli ieraudzīt ar ķeizargrieziena palīdzību. Ja sievietes veselības stāvoklis to nepieprasa, tad tas ir maksas pakalpojums un vidēji izmaksā ap 1900–2000 eiro.
Pēdējo gadu tendence ir nemainīga – katras piektās dzemdības Latvijā notiek ar ķeizargrieziena starpniecību (22,6% – 2017. gadā, 22,1% – 2020. gadā).
Tiesa, statistikas, kas uzskaitītu, cik “ķeizaru” bijuši par maksu un cik medicīniski pamatoti, nav.
Tieši tāpat nav arī statistikas datu par to, cik sieviešu izvēlas līgumdzemdības, un to, vai primārā aprūpe mātei un bērnam pēc kvalitātes atšķiras, ja sieviete nav izvēlējusies dzemdēt par maksu.
“Mums, latviešiem, ir tik tipiski rakstīt sūdzības, ja ir bijis kas slikts, bet neuzrakstīt labu vārdu par to, ja dzemdības bijušas veiksmīgas un salīdzinoši vieglas. Es noliecu galvu dzemdību nodaļu personāla priekšā. Viņu darbs ir tik atbildīgs, jo vienlaikus jāstrādā ar divām dzīvībām – gan mātes, gan bērna.
Dzemdības ir tik neprognozējams un arī sarežģīts process. No sievietēm esmu dzirdējusi atsauksmes pēc dzemdībām – dzemdēju bez līguma, un viss bija tik kolosāli! Par to ir jārunā, lai neveidotos mīti, ka dzemdību kvalitāte atšķiras,” uzskata D. Matule.
Grūtniecība un Covid-19
Tagad, kad ir pieejamas vakcīnas, arī grūtnieces tiek aicinātas vakcinēties pret Covid-19. Ja grūtniecības laikā saslimst ar Covid-19, tad pastāv risks augļa bojāejai. Līdz šim Latvijā ir mirusi tikai viena māmiņa, kas par to, ka ir slima ar Covid-19, uzzināja neilgi pirms dzemdībām.
Bērns dzima ar akūta ķeizargrieziena operācijas palīdzību, bet 19 gadus vecā māte nomira nepilna mēneša laikā pēc tam.
Sieviete nebija vakcinējusies, saslima ar Covid-19 pēdējā grūtniecības trimestrī un diemžēl slimības gaita bija ļoti smaga. Šī sieviete ir jaunākais Covid-19 upuris Latvijā.
“Latvijā vēl trūkst pētījumu, lai varētu sniegt visaptverošu komentāru par to, kā tieši Covid-19 ietekmē grūtniecības gaitu, jaunās māmiņas un bērna veselības stāvokli. Bet ir zināms, ka šī slimība veicina trombu veidošanos. Ja trombi izveidojas sievietes placentā, tas mazuli pakļauj nāves riskam. Diemžēl Latvijā ir daži šādi gadījumi, kad Covid-19 pārtrauc grūtniecību,” atzīst D. Matule.
Pasaules veselības organizācija jau pērn rudenī aicināja grūtnieces vakcinēties pret Covid-19, jo grūtnieces (tāpat kā citi cilvēki) var nejust Covid-19 simptomus, bet pie smagas saslimšanas gaitas var nonākt intensīvajā aprūpē.
“The Journal of the American Medical Association” (15.01.2021.) publicētajā pētījumā tika analizēti dati par 406 440 ASV dzemdību iznākumiem laika posmā no 2020. gada aprīļa līdz novembrim. 6380 no dzemdētājām bija Covid-19 pozitīvas.
Pētījums atklāja, ka grūtniecēm ar Covid-19 ir 3,5 reizes lielāks trombembolisku komplikāciju risks, sešas reizes lielāka iespējamība nonākt intensīvās terapijas nodaļās, 26 reizes lielāka plaušu mākslīgās ventilācijas iespējamība.
Tāpat par 21% biežāk attīstījās preeklampsija (slimība, kuras galvenie simptomi ir tūska, paaugstināts asinsspiediens un augsts olbaltumvielu līmenis urīnā. Kā papildu pazīmes var būt stipras un nepārejošas galvassāpes, redzes traucējumi, arī urinācijas traucējumi. Preeklampsija ir viens no trīs izplatītākajiem mātes un bērna mirstības iemesliem, kas ir viena no smagākajām grūtniecības komplikācijām.
Kad jāglābj paši mazākie
“Katru gadu Bērnu slimnīcā nokļūst aptuveni 5% no visiem bērniņiem, kas Latvijā ir piedzimuši. Mēs neesam vienīgā vieta, uz kuru mazuļi veselības problēmu gadījumā tiek vesti. Bet esam pēdējie – augstākais līmenis –, pie kuriem nopietnās situācijās ved bērnus no visas Latvijas,” stāsta Dace Sniedze, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas klīnikas vadītāja.
Sūdzības, ar kādām mazie nokļūst slimnīcā, ir ļoti plašas: sākot ar iedzimtām un pārmantotām slimībām, līdz priekšlaikus dzimušajiem vai sirds kaitēm un vēdera problēmām, kad tikai pēc dzemdībām atklājas, ka bērniņam būs nepieciešami papildu izmeklējumi un operācija.
“Ir ļoti maz iemeslu, kad varētu teikt – bērns nokļuvis slimnīcā vecāku nezināšanas dēļ. Lielākoties par bērnu veselības problēmām uzzina jau grūtniecības laikā vai pavisam neilgi pēc dzemdībām. Ja dzemdību laikā ir bijuši sarežģījumi un mazulim ir pietrūcis skābekļa, bijusi apgrūtināta asinsrite, tad šādi mazulīši arī nokļūst pie mums un saņem speciālu ārstēšanu,” stāsta D. Sniedze.
Tāpat ir gadījumi, kad bērnu slimnīcā nokļūst mazulis, kuram pirmajās dzīves nedēļās ir pietrūcis piena
“Lielākoties bērniņi, kas tādēļ nokļūst slimnīcā, pēc savas būtības ir ļoti mierīgi. Viņi neizrāda pretenzijas, ka gribētu ēst vairāk. Par to mammas un tēti reizēm uzzina tikai tad, kad mēneša vecumā sver mazuli pie ģimenes ārsta un atklājas, ka viņam joprojām ir dzimšanas svars. Slimnīcā bērniņam veic visas nepieciešamās analīzes, lai pārbaudītu, vai nav sākusies kāda infekcija, nostabilizē svaru, un mazulis dodas mājup,” tā speciāliste.
Jā, Covid-19 pandēmijas laikā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ir bijuši bērniņi, kuriem Covid-19 analīzes bijušas pozitīvas. Bet, par laimi, līdz šim slimība aizritējusi vieglā formā un bez komplikācijām.
2020. gadā nomira 124 bērni. 61 bērns nomira, nesasniedzot gada vecumu (2019. gadā – 63 bērni), liecina statistikas pārvaldes dati.
“Bērnu slimnīcā pētām priekšlaikus dzimušo bērnu mirstību, īpaši mazo bērnu mirstību, kuru dzimšanas svars ir zem 1,5 kg. Redzam, ka šajā grupā bērnu mirstība Latvijā ir nedaudz lielāka nekā citviet ES. Analizējam iemeslus un kopā ar Veselības ministriju izstrādājam rekomendācijas, kā situāciju varētu uzlabot.
Arī Bērnu slimnīcā katru gadu mirst jaundzimušie. Visbiežāk iemesli ir ļoti nopietnas, nedziedināmas un iedzimtas slimības.
Diemžēl joprojām mūsdienās ir slimības, kuras nevar izārstēt vai ar kurām bērna dzīves kvalitāte būs tik slikta, ka viņš bez speciāla aparāta pat nevarēs elpot,” skaidro D. Sniedze.
Viņa arī stāsta, ka visus tos gadījumus, kad ir aizdomas, ka mazulis miris ar pēkšņās nāves sindromu, pēcnāves izmeklēšanai atved tieši uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Vidēji ik gadu Latvijā ar pēkšņās nāves sindromu mirst pieci līdz 12 bērniņi.
“Tas ir nopietni, tādēļ atkal un atkal vecākiem jāskaidro, cik svarīgi bērna dzīvībai ir pareiza mazuļa gulēšanas poza. Bērnam ir jāguļ savā gultiņā, nevis kopā ar vecākiem. Matracītim jābūt pacietam. Gultiņā nedrīkst būt neviena mīkstā mantiņa. Jānodrošina, ka miega laikā mazulis nevar pakļūt zem segas, kā arī vienīgā poza, kurā var gulēt laikā un arī priekšlaikus dzimis mazulis, kurš jau ir izrakstīts uz mājām, – uz muguras,” atgādina D. Sniedze.
Pieredze
Dzīve pirms un pēc bērna. Covid-19 ēnā
Kintija, pirmais bērns piedzimis 36 gadu vecumā: “Mūsu mazulis bija ilgi gaidīts un plānots bērniņš. Apzinājos, ka dzemdēšu pēc 35, kas visās statistikās uzrādās kā vecums, kurā parādās papildu veselības riski kā mammai, tā mazulim, bet mana dzīve izveidojās tā, ka tikai šajā vecumā biju gatava bērniņam.
Agrāk neveidojās tādas attiecības, kurās mēs abi ar partneri būtu gatavi šādam lēmumam. Un pat tagad, kad mūsu mazulis pieteicās, abi ar vīru smējāmies – nu gan mazais izvēlējies interesantu dzimšanas brīdi. Es tikko biju nomainījusi darbu. Jau otrajā jaunā darba mēnesī zināju, ka mazais ir klāt.
Valstī Covid-19 dēļ bija izsludināts ārkārtas stāvoklis. Kad tuvojās dzemdības, arī veselības aprūpē izsludināja ārkārtas stāvokli.
Grūtniecības laikā biju pārsteigta, cik daudzi man uzdod jautājumu, vai izvēlēšos līguma dzemdības. Vienu brīdi pat bija sajūta – lai kur es ietu, visur viens jautājums. Gan dzemdību sagatavošanas kursos, gan ikmēneša vizītē pie ginekologa, gan vizītēs pie citiem speciālistiem, pie kuriem gāju, jo man bija 35+.
Mana pārliecība kā pirms dzemdībām, tā arī tagad – neesmu gatava papildus maksāt par pakalpojumu, kuru valsts katrai grūtniecei nodrošina. Varbūt, ja mani ienākumi būtu neierobežoti, šo jautājumu skatītu citādi.
Grūti teikt, vai tad, ja būtu tomēr samaksājusi, manas dzemdības būtu vieglākas un pēcdzemdību aprūpe kvalitatīvāka. Tā kā visā valstī bija Covid-19, dzemdētājām bija jāievēro dažādi slimnīcu norādījumi.
Viens no tiem – nebija rekomendējams iziet ārpus istabiņas. Lai pasauktu ārstu vai māsiņu, bija jāzvana pa telefonu. Kā paklausīga dzemdētāja tā arī darīju. Bet uz telefona zvaniem vai nu neatbildēja, vai atbildēja, ka drīz atnāks, bet neviens tā arī uz istabiņu nenāca.
Par manu vēlmi pēc epidurālās anestēzijas man joprojām ir sajūta, ka visi būtu aizmirsuši, ja mēs ar vīru nepārkāptu slimnīcas noteikumus un paši, staigājot pa gaiteņiem, neatrastu speciālistu. Anestēziju man taisīja ilgāk nekā stundu, bet tā nesaprotamu iemeslu dēļ neiedarbojās.
Anestēzijas process mani tā bija nomocījis, ka uz dzemdību finālu spēka vairs nebija.
Manas dzemdības bija tādas, par kurām saka – smagas.
Esmu pateicīga visai mediķu komandai, kas palīdzēja gan man, gan mazulim, un ka ar mums abiem viss bija labi.
Būtu gribējusi, lai pēc dzemdībām slimnīcas personāls velta nedaudz lielāku uzmanību, lai apmācītu pirmajos bērna aprūpes soļos. Man neviens neparādīja ne to, kā pareizi mazo pielikt pie krūts, ne kādas zīdīšanas pozas es varu izvēlēties, lai mums abiem būtu vieglāk, ne kā kontrolēt, vai mazais ir paēdis, ne kā viņu pacelt, nomainīt pamperīti un nomazgāt dibenu pie izlietnes.
Kopš mazuļa dzimšanas es satraucos, kādēļ viņš ir tik mierīgs, neraud un pats nemostas, bet visu laiku guļ. Mani mierināja, sakot, ka bijušas smagas dzemdības un tas esot normāli. Gan jau tā arī ir. Bet ārsti, kas mūs izrakstīja no slimnīcas, arī mazā ģimenes ārsts un pat ātrā palīdzība, kuru panikā izsaucu uz mājām, nepamanīja, ka mazajam trūkst pieniņa.
Atceros, devu krūti beigās jau ik pa pusotrai stundai, pa 10 minūtēm pie katras krūts. Darīju visu, kā rakstīts informatīvajos bukletos par krūts zīdīšanu. Bet intuitīvi jutu – kaut kas nav labi. Kad jau nokļuvām Bērnu slimnīcā, mans bērns nedēļas laikā bija zaudējis gandrīz kilogramu.
Par laimi, nopietnas veselības problēmas nebija sākušās. Pēc nedēļas slimnīcā mazulis jau bija atguvies, es – pie Bērnu slimnīcas speciālistiem pilnveidojusi savas teorētiskās zināšanas par bērnu kopšanu ar praksi, mājās devāmies jau mierīgu prātu.
Ja būtu jāatkārto viss mazā dzimšanas laiks, būtu tikai divas lietas, ko darītu citādi, – uzreiz otrajā mazuļa dzīves dienā noorganizētu, ka pie manis uz slimnīcu par maksu atnāk krūts zīdīšanas speciāliste, kas izrāda un izstāsta visu svarīgāko (arī par mierīgajiem bērniem, kas neizrāda, ka ir izsalkuši), kā arī mazā pūriņā būtu jau laikus nopirkusi svarus, ar kuriem mājās kontrolēt bērna svaru.
Gan mazulis, gan Covid-19 ir ļoti mainījis dzīvi. Nekad agrāk nebūtu domājusi, ka, ejot pie ārsta, ir jājautā, vai mediķis ir vakcinēts.
Tagad, kopš atklāju, ka mazuļa fizioterapeite nav vakcinēta un viņa saslima, tādējādi mūsu mazulis oficiāli nonāca paškarantīnā, esmu kļuvusi gudrāka un visiem ārstiem turpmāk jautāšu, vai viņi ir vakcinēti. Mūsu ģimene ir, tādēļ mums tas ir tik ļoti svarīgi.”
Ko rāda statistika?
2021. gada sākumā Latvijā bija 1 miljons 893 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem 359 tūkstoši jeb 18,9% bija bērni vecumā līdz 17 gadiem, liecina 2021. gada tautas un mājokļu skaitīšanas dati.
Jaundzimušo skaits pēdējos gados ir tikai nepilns 1% (2020. gadā 17 344 jaundzimušo, kas ir 0,91% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita).
Visvairāk bērnu dzimst Rīgā un Pierīgā, vismazāk – Vidzemē un Latgalē. Tas, protams, skaidrojams ar ģimeņu ekonomiskajām iespējām un vēlmēm dzīvot reģionos, kuros ir visattīstītākā infrastruktūra. Rīga un tās apkārtne vēl aizvien ir ekonomiski aktīvākā, bagātākā un darba vietām piesātinātākā pilsēta Latvijā.
2020. gada dati rāda, ka ārpus Latvijas visvairāk latviešu mazuļu dzimuši Lielbritānijā – 1,1%, Īrijā – 0,3% un Krievijā – 0,3%. Pārējie 97% mazo pilsoņu pirmo savas dzīves elpu ievilkuši Latvijā.
Atskatoties uz laiku, kad valsts demogrāfiskos rādītājus var raksturot kā sprādzienveidīgu lavīnu (90. gadu sākums) un kad sabiedrībā teju norma bija sievietēm dzemdēt jau 20 gadu vecumā, tad, analizējot neatkarīgās Latvijas dzimstības datus, tos drīzāk var raksturot ar vārdiem – dzemdē tās, kas beidzot izlēmušas un, visticamāk, spērušas apzinātu soli par vienu bērnu ģimenē.
Pēc Labklājības ministrijas datiem, kas uzskaita ģimenes valsts pabalsta saņēmējus, redzam, ka Latvijā visvairāk bērnu dzīvo kā vienīgās atvases ģimenēs (skat. uzziņu).
Ja analizējam dzimstības rādītājus Latvijā kopš 1991. gada, meklējot periodus, kad jaundzimušo skaits pieaug, pēdējo reizi tas notika laika posmā no 2013. līdz 2016. gadam. Pateicoties šo gadu nelielajam dzimstības bumam, kopš 2016. gada Latvijā bērnu skaits ir palielinājies par 6200 jeb par 1,8% (kopējais jaundzimušo skaits 2016. gadā 22 000).
Pēc tam piedzimušo bērnu skaits ar katru gadu diemžēl samazinās. 2020. gadā piedzima vien 17 600 bērnu, kas ir zemākais dzimušo skaits pēdējo 100 gadu laikā. Izskatās, lielas cerības uz to, ka cilvēki Covid-19 pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu, tostarp piespiedu mājsēdes dēļ, būtu vairāk pievērsušies ģimenes pieauguma plānošanai, arī nevar likt.
2021. gads ir otrais Covid-19 pandēmijas ēnā, un būtisku dzimstības rādītāju uzlabošanos neuzrāda. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem līdz 31. augustam Latvijā ir piedzimuši 11 506 bērni.
Ja atlikušajos četros gada mēnešos katru mēnesi piedzims vismaz 1500 bērnu, tad būsim sasnieguši pagājušā gada rādījumus, kas diemžēl bija sliktākie pēdējo 100 gadu laikā.
Lai sasniegtu vismaz 2016. gada salīdzinoši pozitīvo dzimstības bilanci, atlikušajos gada mēnešos vajadzētu, lai ik mēnesi piedzimst vismaz 2624 bērni.
2020. gadā dzimušo zēnu paredzamais mūža ilgums ir 70,4 gadi (2019. gadā – 70,8) un meiteņu – 79,5 gadi (2019. gadā – 79,9). Paredzamais mūža ilguma samazinājums ir saistīts ar 2020. gada pieaugušo mirstību Covid-19 pandēmijas dēļ.
Uzziņa
Cik kuplas ir ģimenes Latvijā?
1 bērna ģimenes – 124 988 (56,8%)
2 bērnu ģimenes – 71 736 ( 32,6%)
3 bērnu ģimenes – 18 469 (8,4%)
4 bērnu ģimenes – 3388 (1,5%)
5 bērnu ģimenes – 845
6 bērnu ģimenes – 300
7 bērnu ģimenes – 112
8 bērnu ģimenes – 47
9 bērnu ģimenes – 14
10 bērnu ģimenes – 6
11 bērnu ģimenes – 1
12 bērnu ģimenes – 1
Avots: Labklājības ministrija
Dati nedaudz var mainīties, jo ne visas ģimenes Latvijā ir pieteikušās saņemt ģimenes valsts pabalstu, bet raksturojošās tendences šie skaitļi parāda skaidri un pārliecinoši.
