Vilis Vītols: “Uzskatu, ka vislielākais drauds latviešiem ir nevis Krievija, bet gan mūsu tautas demogrāfiskā situācija 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzņēmējs Vilis Vītols dzimis Rīgā 1934. gadā. Mūža lielāko daļu pavadījis Venecuēlā. Pēc neatkarības atgūšanas atgriezies Latvijā. 2002. gadā kopā ar sievu Martu dibinājis labdarības organizāciju “Vītolu fonds”. Sarakstījis grāmatas “Savējiem” un “Pārdomas par Krieviju”. Pēdējā nupat iznākusi angļu valodā ar nosaukumu “On Russia”.
Jūsu “Pārdomas par Krieviju” iznāca 2016. gadā. Toreiz daudzi to nodēvēja par rusofobisku sacerējumu, kas pilns ar pārspīlējumiem. Viena no grāmatas nodaļām saucas “Karš ar Krieviju ir neizbēgams”. Tagad tas ir noticis, jums izrādījās taisnība. Kā cilvēkam, kurš ilgu laiku pavadījis Rietumos, izdevās tik precīzi prognozēt notikumu attīstību?
V. Vītols: Iespējams, tāpēc, ka visu mūžu esmu interesējies par Krieviju un tās vēsturi. Nevis studējis vai īpaši pētījis, bet interesējies gan. Lasījis grāmatas, sekojis līdzi ziņām. Tas var izklausīties paradoksāli, bet Krievijas vēsture patiesībā ir visai vienkārša. Gadsimtiem ilgi Krievijas politikas galvenais princips ir bijis un palicis nemainīgs – teritorijas palielināšana. Sagrābt kaimiņu zemes, pārbīdīt robežas. Bet šajā rīcībā iezīmējas kāda likumsakarība. Proti, Krievija šādi rīkojas tikai pret vājākiem kaimiņiem. Tāpēc esmu pilnīgi pārliecināts, ka nevienai NATO valstij, Latviju ieskaitot, Krievijas uzbrukums nedraud. Jo Krievijas un NATO valstu spēki patiesībā ir nesalīdzināmi. Piemēram, NATO valstu summārais iekšzemes kopprodukts ir 27 reizes (!) lielāks nekā Krievijas, kuram turklāt ir tendence samazināties. Tās ir nesalīdzināmas lietas.
Es personīgi uzskatu, ka Putins, iebrukdams Ukrainā, raugoties no Krievijas interešu viedokļa, izdarīja milzīgu kļūdu. Jo pirms tam viņš izskatījās varens, spēcīgs, gatavs apdraudēt teju visu pasauli. Tagad izrādījies, ka izreklamētā Krievijas armija nemaz nav tik spēcīga. Tāds papīra tīģeris, kurš, ļoti iespējams, šajā karā zaudēs. Vienīgais trumpis, kas Putinam vēl atlicis – draudēt ar kodolieročiem. Bet kodolieroči nav nekāds joks. Jo tam, kurš tos lietos, jārēķinās, ka jau pēc pāris minūtēm raķetes lidos viņa paša virzienā.
Grāmatā “Pārdomas par Krieviju” jūs rakstāt: “Labticīgie, godprātīgie un attiecībā uz Krieviju naivie Rietumu politiķi un biznesa līderi ir cerējuši un joprojām cer, ka Krievija mainīsies, ka būs labi. Nebūs.” Šopavasar 9. maijā, tātad dienā, kad Putins Maskavā pieņēma militāro parādi, atkārtoti ievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons Strasbūrā, tiekoties ar žurnālistiem, izteicies, ka “Krieviju par tās iebrukumu Ukrainā nedrīkst pazemot”. Mēs arī zinām šo Makrona bezgalīgo zvanīšanu Putinam, kas jau kļuvusi par tēmu karikatūrām. Kā to skaidrot?
Ar nezināšanu un vēlmju domāšanu. Makrona gadījumā arī ar personisku naivumu, ar daudziem Rietumu politiķiem raksturīgo vēlmi pielabināties Krievijai. Vienlaikus nesenajās vēlēšanās Makrons tomēr bija labākais no visiem iespējamajiem prezidenta amata kandidātiem. Acīmredzot tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc tauta par viņu nobalsoja.
Kāpēc tieši labējie politiķi kļūst par Krievijas un Putina “sapratējiem”? Itālijas “Ziemeļu līgas” vadītājs, bijušais iekšlietu ministrs Mateo Salvīni staigāja pa Maskavas ielām ar kreklu, kuru greznoja Putina portrets. Citi piemēri – ASV prezidents Donalds Tramps, Ungārijas premjers Viktors Orbāns, Marina Lepēna Francijā, partija “Alternatīva Vācijai”.
Problēma ir daudzpusīga. Lielais atbalsts Marinai Lepēnai, visticamāk, skaidrojams ar tā saucamo protesta balsojumu. Makrons ar savu neizlēmību vienkārši bija apnicis vēlētājiem. Daži politiķi tiek vai nu nopirkti, vai šantažēti. Kā Orbāns, kura zemi 1956. gadā visbrutālākajā veidā sabradāja padomju tanki, var tik atklāti lobēt Kremļa intereses? Medijos izskan minējumi, ka viņam tuvas aprindas saņemot materiālu atbalstu no Krievijas. Savukārt Trampa gadījumā, visticamāk, darbā tiek laista šantāža. Daži ar drošības dienestiem saistīti cilvēki ir izteikušies, ka krieviem esot kompromitējoši videomateriāli, kas slepeni uzņemti viņa viesnīcas istabā kādā no Maskavas apciemojumiem. Turklāt neaizmirsīsim, ka Trampam Krievijā ir biznesa intereses.
Ko jūs atbildētu tiem, kuri apgalvo, ka Krievija ir bezmaz vai pēdējā konservatīvo vērtību citadele uz šīs planētas?
Teātris un izlikšanās. Patiesībā Krievija šodien ir klasiska fašistiska valsts.
Grāmatā “Savējiem”, kas izdota 2010. gadā, jūs veltījāt ne pārāk glaimojošus vārdus Vācijai. Toreiz jūs rakstījāt: “Kāds nesen iesācies process izraisa bažas. Tā ir Vācijas valdības izrīcība pret Baltijas valstīm, patiesībā pret visu pārējo Eiropu, sakarā ar gāzesvada projektu Baltijas jūrā.” Kas bija un joprojām ir Angela Merkele – tā saucamā “noderīgā idiote” vai Krievijas specdienestu aģente?
Es domāju, ka aģente. Merkeles biogrāfija ir visai interesanta. Viņa ir garīdznieka, luterāņu mācītāja Horsta Kasnera meita. Ģimenē valdījis komunistisks gars. Merkeles tēvam savulaik pat bija iesauka “sarkanais Kasners”. Beidzoties Otrajam pasaules karam, miljoniem vāciešu bēga uz Rietumiem, uz amerikāņu un britu okupācijas zonu. Bet ko darīja Merkeles tēvs, kurš tajā laikā dzīvoja Hamburgā, tātad Rietumos? Viņš devās pretējā virzienā, uz padomju okupācijas zonu! Par to gan nav ko brīnīties, diezgan daudzi Rietumu garīdznieki ir noskaņoti visai kreisi, pat komunistiski.
Bet atšķirībā no cita bijušā kanclera Šrēdera, kurš, visticamāk, ir uzpirkts ar amatiem Krievijas kompānijās, Merkele laikam ir idejiski pārliecināta. Esmu redzējis viņas lauku māju netālu no Templinas pilsētas Polijas pierobežā. Tā ir pavisam pieticīga, kas tikpat labi iederētos kādā Latvijas mazpilsētā.
Tieši tā! Merkele ir gājusi cauri masīvai ideoloģiskai indoktrinācijai. Sākumā ģimenē, tad Austrumvācijas komunistiskajā jaunatnes organizācijā “Freie Deutsche Jugend”, kur viņa nodarbojās ar aģitāciju un propagandu. Runājot Latvijas analoģijās, Merkele bija komjaunatnes aktīviste, pat funkcionāre. Arī vēlākā darbība jau kancleres amatā liecina, ka prokrieviskās idejas viņai ir burtiski ieskalotas smadzenēs.
Zīmīgi, ka 1967. gadā Zviedrijā izdotajā grāmatā “Latvijas sapnis” pieminēts latviešu izcelsmes ASV armijas karavīrs Tālis Austrumnieks, kurš 1958. gadā vēstulē no Korejas rakstījis: “Amerikāņi to nekad nespēs saprast, daudzi no mums tam atsacīsies ticēt, bet fakts, ka Kremļa impērijas apspiesto tautu nākotne ir atkarīga nevis no ASV nostājas un rīcības, bet gan ASV un pārējo Rietumu valstu brīvība un nākotne guļ verdzināto Austrumeiropas tautu ziņā.”
Pravietiski vārdi!
Šodien mēs esam liecinieki Ukrainas varonīgajai cīņai. Bet kur slēpjas Polijas un Baltijas valstu uzdrošināšanās tik atklāti palīdzēt Ukrainai?
Mūsu pieredzē. Mēs visi, ukraiņi, latvieši, lietuvieši, igauņi, poļi, esam cietuši no Krievijas impērijas un tās mantinieces – komunistiskās Padomju Savienības. Mēs atceramies tādus tirānus kā Jānis Briesmīgais, Pēteris Pirmais, Ļeņins un Staļins. Putins gan mums daudz neko nevar izdarīt, jo esam NATO valsts.
Eiropas Savienībā toni joprojām nosaka tā saucamā “vecā Eiropa”. Bet vai eiropieši nav sasējuši sev rokas ar pārspīlētiem likumiem? Ar toleranci, kas dažkārt robežojas ar izsmiekla vērtām izpausmēm?
Sengrieķu filozofs Aristotelis jau pirms 2400 gadiem teica: “Nav nevienas tik pozitīvas īpašības, kas pārmērības dēļ nevarētu pārvērsties negatīvā.” Cilvēktiesības, minoritāšu tiesības – tās visas ir labas lietas. Bet rūpēs par tām esam aizgājuši pārāk tālu. Tiek iedarbināti procesi, kas vājina sabiedrību un valsti. Sāk valdīt visatļautība. Nelegālajiem migrantiem, kuri laužas pāri Eiropas robežām un pārkāpj likumu, patiesībā nekāds nopietns sods nedraud. Tos Latvijas zākātājus, kuri 9. maijā slavēja ukraiņu tautas slepkavas, var aizturēt uz pāris stundām – un viss.
Kā virzīties Eiropas Savienībai? Vai centralizācijas virzienā? Tas padarītu spēcīgāku? Bet ja nu Briselē sāk dominēt tādi “Krievijas sapratēji” kā merkeles, makroni, orbāni un salvīni?
Ja saglabāsies pašreizējās tendences, Eiropa kļūs aizvien vājāka. Vajadzīgi jauni, spēcīgi garīgie un politiskie impulsi. Viens no tādiem varētu būt Ukrainas uzņemšana Eiropas Savienībā. Perspektīvā – arī Baltkrievijas, jo Lukašenko režīma dienas ir skaitītas. Ukraiņi un baltkrievi savā būtībā ir tādi paši kā mēs. Abas tautas patlaban cīnās par savu brīvību. Ukraiņi – ar ieročiem rokās pret Krievijas armiju, savukārt baltkrievi pretojas Lukašenko diktatūrai.
Tas, kas patlaban notiek Ukrainā, faktiski jau ir pasaules karš. Jo Ukraina ar Rietumu ieročiem, ar politisko, diplomātisko un ekonomisko atbalstu cīnās ar Krieviju. Mēs ceram, ka Ukraina uzvarēs, citādi tas nemaz nedrīkst būt. Putina režīma pretinieks Andrejs Piontkovskis, kurš pašreiz dzīvo ASV, saka, ka pēc katra pasaules kara pasaules kārtību nosaka valstis uzvarētājas. Tā tas bija pēc Vīnes kongresa, Versaļas līguma, Jaltas konferences. Ukrainas karā Piontkovskis piemin trīs galvenās uzvarētājas valstis – Ukraina, ASV, Lielbritānija. Es vēl pievienotu Poliju. Bet kāda vieta šajā jaunajā pasaules kārtībā būs Krievijai?
Viens no faktoriem, kas krieviem dod agresivitāti un rada iluzora spēka sajūtu, ir milzīgā, teju vai neaptveramā Krievijas teritorija. Krieviem šķiet, ka viņi ir neuzvarami, un tas rada milzīgas problēmas kaimiņiem. Tāpēc Krievija ir jāsadala. Vienlaikus jādod iespēja Krievijā dzīvojošajām tautām, kas to vēlas, realizēt starptautiskajā likumdošanā noteiktās tautu pašnoteikšanās tiesības – līdz pat tiesībām izstāties no Krievijas Federācijas un dibināt pašiem savas neatkarīgas valstis.
Tāpat mums jārēķinās ar lielu iespēju, ka Krievijā var iestāties juku laiki. Jo pēc Putina aiziešanas būs vairāki varas troņa tīkotāji. Vēl vairāk būs to, kuri cerēs atrasties pēc iespējas tuvāk šim tronim. Saprotams, bez konfliktiem neiztiks. Tagad dzirdami apgalvojumi, ka tas, kurš nākšot pēc Putina, būšot vēl briesmīgāks par viņu. Bet visa līdzšinējā Krievijas vēsture liecina, ka tā nebūs. Krievijai vai valstīm, kas atradīsies pašreizējās Krievijas vietā, būs vajadzīgs ilgs laiks, lai atkoptos.
Ko darīt ar tiem, kuri atklāti pauž savu necieņu, pat naidu pret Latvijas valsti? Kuri 9. maijā izaicinoši demonstrēja Rīgā un Daugavpilī, apzināti nostājoties ukraiņu tautas slepkavu pusē. Turklāt Latvijā dzīvo vairāki desmiti tūkstoši Krievijas pilsoņu. Izskatās, ka viņi nepavisam negrib braukt mājās uz Krieviju, bet gaida, kad Krievija ieradīsies pie viņiem Latvijā.
Vislabākās zāles – pašus agresīvākos izraidīt no Latvijas. Piespriest “visbriesmīgāko”, “visnežēlīgāko” soda mēru – izraidīt uz Krieviju. Uz valsti, kuru viņi tā mīl. Ja šiem cilvēkiem ir Latvijas pilsonība – atņemt un tad izraidīt. Pietiktu palūgt aiziet varbūt kādiem simts pašiem agresīvākajiem, un atlikušie nomierināsies. Televīzijā varēja labi redzēt, ka cilvēkiem, kuri 9. un 10. maijā ālējās Pārdaugavā pie okupācijas simbola, burtiski ir izskalotas smadzenes, ka viņi zaudējuši spēju paši domāt un spriest. Viena no dāmām apgalvoja, ka slepkavības Bučā izdarījuši paši ukraiņi. Pēc sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņa tam tic. Esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem nav gājis latviešu skolā. Vislabākais, patiesībā vienīgais integrācijas mehānisms ir latviešu skolas – mācības valsts valodā. Valdošā koalīcija vienojusies par pāreju uz izglītību latviešu valodā sešu gadu laikā. Kāpēc ne tūlīt, jau no šī gada 1. septembra? Muļļāšanās, kas ilgst jau trīsdesmit gadus, tiks turpināta. Pietiktu ar likumu, ka, sākot ar šī gada 1. septembri, valsts un pašvaldības drīkst finansēt tikai latviešu valodas bērnudārzus, skolas un augstskolas. Protams, kādu laiku būtu protesti un tehniskas grūtības, bet integrācijas jautājums būtu uzvests uz vienīgā pareizā ceļa.
Savulaik par Pārdaugavas pieminekli jūs rakstījāt: “Latvija būs pa īstam brīva tad, kad šis murgs būs nojaukts un gruveši iegāzti Daugavā. Tad būs piepildījies Andreja Pumpura pravietojums par Lāčplēsi un ienaidnieku.” Vai laiks beidzot ir pienācis?
Līdz ar pēdējiem Saeimas un Rīgas domes lēmumiem šim jautājumam būs beidzot pielikts punkts. Piemineklis tiks demontēts, tas ir tikai laika jautājums. Labākā vieta, kur to iemest Daugavā, būtu Koknesē iepretim Likteņdārzam. Jo turpat netālu atrodas vēl viens bijušo kaklakungu simbols, Kokneses pilsdrupas. Krustnešu un muižnieku varas sabrukuma simbols.
Vai mums šodien ir jābaidās no Krievijas?
Mums nav jābaidās. Bet tas nenozīmē, ka varam dzīvot bez armijas, nedomāt par savu drošību. Nedrīkstam pieļaut tādu krievvalodīgo mediju darbību Latvijā, kas slavina “krievu pasauli” un attaisno tās pašreizējos noziegumus Ukrainā. Jāpāriet uz izglītību tikai latviešu valodā. Valsts ir jāstiprina bez bailēm, bet ar latvisku pašapziņu un neatlaidību.
Pats uzskatu, ka vislielākais drauds latviešiem ir nevis Krievija, bet gan mūsu tautas demogrāfiskā situācija. Katru gadu Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par apmēram deviņiem tūkstošiem, it kā no kartes pazustu neliela pilsētiņa. Mēs izmirstam, bet mūsu elite par to īpaši neuztraucas. Cik gan bieži tepat Rīgā var redzēt skumju, pat apkaunojošu skatu – jauns pāris iet pa ielu un siksniņā ved sev blakus sunīti. Lai gan bērnu pabalsti tika palielināti, tie joprojām ir nepietiekami. Tā nav nopietna palīdzība. Jo ģimenes, kas audzina bērnus, strādā valsts un tautas labā. Tātad pabalsts būtībā ir sava veida alga, kas pienākas par darbu. Tā uz to vajadzētu skatīties. Ne jau tikai nauda ir svarīga. Sabiedrībā jāvalda izpratnei un noskaņojumam, ka ģimenes ar trīs, četriem un vairāk bērniem ir goda lieta, valsts un tautas pamats.
