Bez atomenerģijas balansē uz naža asmens 0
Strauji cēlušās cenas, biežāki energopadeves pārrāvumi un pastāvīgi energosistēmas sabrukuma (“blackout”) draudi. Tādi līdz šim ir galvenie Vācijas “sasniegumi”, īstenojot jauno enerģētikas politiku, – pilnībā atteikties no kodolenerģijas līdz 2020. gadam.
Atgādināšu, ka šādu lēmumu Vācija pieņēma pēc atomkatastrofas Fukušimā, Japānā, pērn slēdzot astoņas no septiņpadsmit valsts atomstacijām. Taču ar jaunu energoavotu radīšanu, kas aizvietotu trūkstošās jaudas, joprojām nesokas.
Uzņēmēji ziņo par tūkstošiem darba vietu, kuras nācies likvidēt elektrības cenu kāpuma dēļ, sūkstās par miljonu zaudējumiem, kurus nodarījuši traucējumi energotīklā, kā arī pārmet politiķiem iedomāšanos, ka “enerģijas pāreja notiks pati no sevis”.
Ražotāji pārceļas uz ārvalstīm
Februāra sākumā Vācija no energosistēmas sabrukuma glāba Franciju – valsti, kurā 80% enerģijas joprojām tiek ražots kodolstacijās. Bargā sala dēļ radušos elektroenerģijas deficītu Francija sedza, importējot papildu elektrību no Vācijas, kas to spēja nodrošināt par spīti tam, ka gandrīz puse Vācijas atomstaciju kopš pagājušā gada ir apturētas.
Tomēr šis bija izņēmuma gadījums. Kopš lēmuma par atteikšanos no atomenerģijas Vācijai elektroenerģiju biežāk nākas importēt nekā eksportēt. Lai, glābjot kaimiņvalsti, tumsā neieslīgtu pati Vācija, vācu elektrolīniju apsaimniekotājiem pat nācās iesaistīt ārkārtas rezerves – iedarbināt vairākas vecas un nerentablas ogļu un gāzes spēkstacijas (vairākos Latvijas un citu valstu medijos šīs stacijas tika kļūdaini nodēvētas par “pagājušajā gadā izslēgtajiem kodolreaktoriem”, kas aukstuma dēļ it kā atkal “ieslēgti”: patiesībā nekas tāds nav noticis, turklāt nebūtu iespējams nedz tehniski, nedz juridiski, jo slēgto reaktoru licences ir apturētas).
Samazinoties kopējām elektroenerģijas jaudām, ievērojami cēlušās arī elektroenerģijas cenas. Energoietilpīgāko nozaru, piemēram, metālapstrādes, papīra un cementa, ražotāji apsver iespēju pārcelt ražotnes uz ārvalstīm, daļa jau sākusi to darīt.
Kā atzinis Vācijas Industrijas un tirdzniecības kameras prezidents Hanss Dītrihs Driftmans, nodrošinājums ar elektroenerģiju kļuvis par “vislielāko Vācijas ekonomikas risku”. Vēl vairāk par cenām ražotājus satrauc energopadeves traucējumi, kas pēdējā gada laikā kļuvuši par ierastu parādību. Individuālie patērētāji pārrāvumus uz dažām milisekundēm pat nemana, bet tie var būt kritiski ražotnēm, kurās tiek izmantotas datorizētas tehnoloģijas. Piemēram, viens vien alumīnija izstrādājumu ražotājs “Nork Hydro” par enerģētikas “pārmaiņām” jau samaksājis pusmiljonu eiro – tik lielus zaudējumus firmai līdz šim nodarījušas sprieguma svārstības, ziņo žurnāls “Der Spiegel”.
Nesokas ar tīkla būvniecību
Vācijas ekonomikas un tehnoloģiju ministrs Filips Roslers gan uzsver, ka aizvadītā gada laikā bijis arī daudz panākumu: “Enerģijas patēriņš Vācijā piedzīvojis tik strauju kritumu, kāds nav pieredzēts jau kopš ilgiem gadiem, turklāt ekonomika šajā laikā ir augusi.” Tieši taupība, ieviešot efektīvākas tehnoloģijas, ir viens no jaunās enerģijas politikas stūrakmeņiem ar mērķi līdz 2050. gadam patērētās elektrības daudzumu samazināt uz pusi.
Tomēr rūpnieki ministram pārmet, ka nekāda progresa nav ar pašu galveno – elektroenerģijas pārvades tīkla modernizāciju. Lai no Vācijas ziemeļiem, kur atjaunojamās enerģijas ražošanai ir labvēlīgākie apstākļi (piemēram, jūra, kur izvietot vēja parkus), enerģiju varētu pārvadīt uz valsts dienvidiem, kur savukārt koncentrējas energoietilpīgas ražošanas uzņēmumi, jāuzbūvē jaunas pārvades līnijas.
Tāpat kvalitatīvs tīkls nepieciešams, lai brīžos, kad nepietiekama vēja un saules dēļ nav iespējams saražot pienācīgu elektrības daudzumu, trūkstošo enerģiju varētu transportēt no uzkrājumiem. Taču nepilna gada laikā kopš lēmuma par atteikšanos no kodolenerģijas uzbūvēti tikai 200 kilometri no kopumā plānotajiem 4450 kilometriem. Ja darbi turpināsies šādā tempā, tad “mums tīkla nebūs pat vēl pēc simt gadiem”, nesen Vācijas parlamentā sašutis konstatēja Vācijas sociāldemokrātiskās partijas frakcijas vadītājs Franks Valters Šteinmeiers, peldams Vācijas ekonomikas ministru Filipu Rosleru un vides ministru Norbertu Rotgeru, kuru politika esot pretrunā viena otrai: “Viena roka ministru kabinetā nezina, ko dara otra.”
Pārmetumu vētras ministru pavada arī tad, ja viņš cenšas rīkoties aktīvi, piemēram, ierosinot pārdalīt valsts atbalstu atjaunojamajai enerģijai, samazinot maksājumus solārajai enerģijai, lai vairāk naudas novirzītu vēja enerģijas ražotājiem. “Mūsu energoapgādes pārkārtošana tik pamatīgi, kā tas nav pieredzēts nevienā citā industrijas valstī nekur pasaulē, maksā naudu, patērē daudz zemes, un sekas nebūs visiem patīkamas. Taču tajā pašā laikā tā piedāvā arī lielas iespējas. Tā rada jaunas darba vietas, ļauj iekarot jaunus tirgus un stabilizē izaugsmi. Vācija no tās ilgtermiņā pelnīs kā tehnoloģiju līderis,” ir pārliecināts F. Roslers.
