“Bez atbilstošas palīdzības es nākamajā lēkmē nomiršot” – žurnālists Aidis Tomsons bērnu slimnīcas notikumu kontekstā dalās paša pieredzētajā 6
Kā vēstījām, policija sestdien aizturējusi vecākus par divu ar difteriju saslimušu bērnu izņemšanu no Bērnu slimnīcas, savukārt bērni patlaban ir nogādāti slimnīcā. Policija saņēma iesniegumu no slimnīcas par to, ka piektdien, 20.septembrī, sieviete pretēji ārstu norādēm no slimnīcas izņēma savus divus bērnus, kuri slimoja ar difteriju un kuriem ir komplikācijas un nozīmēta obligātā ārstēšanās slimnīcā.
Šī notikuma kontekstā daudzi dalījās savās pārdomās. Ar kādu pavisam privātu stāstu “Facebook” kontā dalījies arī Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons. Izrādās, arī viņš bērnībā pārdzīvojis kaut ko nedaudz līdzīgu…
Turpinājumā Aida pārdomas!
“Bija pagājušas vien dažas dienas kopš manas piedzimšanas 1970.gadā, kad kļuva skaidrs, ka mamma dzemdību namā inficējusies ar kaut kādu infekciju un caur viņas pienu arī es. Tā es nokļuvu Bērnu slimnīcā, ko, protams, neatminu. Daudzas dienas ārsti cīnījās par manu dzīvību. Diemžēl palika arvien sliktāk un sliktāk.
Kad pēc kārtējās lēkmes biju cīnījies pēc elpas un jau palicis zils, esot kļuvis skaidrs, ka ilgi vairs neizvilkšu. Pēdējās dienās biju pārticis lielākoties no antibiotikām. Mamma, kas ir jau aizsaulē, man stāstīja, ka viņa bija izcīnījusi grūtu iekšēju cīņu – visu nolikt Dieva ziņā, un būs labi tā, kā būs.
Tajā dienā viena kundze no baznīcas (kura vēl ir dzīva, un mēs abi nesen to pārrunājām) iepazīstināja manu mammu ar dakteri, kas bija praktizējusi kopš Ulmaņlaikiem. Viņa teica, ka ir iespēja riskēt un mēģināt mani ārstēt ar alternatīvu metodi, ja vien bērnu atvedīs pie viņas.
Tas bija izdarāms tikai, izņemot mani no slimnīcas. Ārsti kategoriski atteicās, jo bez atbilstošas palīdzības es nākamajā lēkmē nomiršot. Mani vecāki bija gatavi riskēt. Talkā nāca tēta tante, arī mediķe.
Manam tētim bija jāparakstās, ka viņš uzņemas visu atbildību, izņemot mani no slimnīcas. Saprotu, ka tēvs riskēja ar brīvību. Nezinu, kā mani ārstēja. Teica, ka es vairāk nekā nedēļu neesot neko ēdis, vien izdevies mani dzirdīt ar kumelīšu tēju, un esot nēsāts uz rokām dienām un naktīm, jo esmu bez apstājis bļāvis- (varbūt tāpēc man ir trenēta balss? 😉 ) Lai nu kā, te es esmu, tādēļ jādomā, ka manai dzīvei ir kāda jēga.
Es par šo aizdomājos, lasot par drāmu, kas šajās dienās risinājusies un turpina risināties Bērnu slimnīcā. It kā līdzīgi, un tomēr tik atšķirīgi! Mamma toreiz mani glāba ar alternatīvo ārstēšanu, tas bija izmisuma solis. Bet viņa nenoraidīja medicīnu un paļāvās uz ārstiem arī turpmāk.
Esmu vienmēr vakcinēts ar visām nepieciešamajām vakcīnām, un, man šķiet, mammai pat prātā nenāca, ka varētu būt citādi.
Nezinu, kas darās to vecāku sirdīs un galvā, kas zaudēja vienu savu bērnu, bet pārējie tagad viņiem atņemti. Es saprotu, ka viņi patiešām ticēja, ka, izņemot bērnus no slimnīcas, viņi tos glābj no ārstiem, kas viņus nozāļo. Man arī nav šaubu, ka ārsti darīja un turpina darīt visu iespējamo, lai glābtu bērnu dzīvību un veselību. Šis notikums ir drausmīgs.”
