Beverīnas velteņi. Filcēšanas meistare darina stilīgus un siltus kāju sargus 65
Tālā Ziemeļlatvijā, Beverīnas novada Brenguļu pagasta Cempu miestiņa Rozīšu mājās, nu jau krietnu laiku aktīvi darbojas filcēšanas meistare Inga Logina, pie reizes biedrības “Beverīnas amatnieki” vadītāja, augstskolas diploma īpašniece un kuplas ģimenes sirds.
Lai arī vecmamma bija liela šuvēja un arī pa tēva līniju nāca daudzi gleznotāji, Ingu aizķēra tieši filcēšanas diskrētais šarms, un tas ar laiku kļuva par nopietnu darbu. Bet pirms tam bija mācības Jāņmuižā, kur, apgūstot lauku māju saimnieces profesiju, tika strādāts gan ar lopiem, gan dārzā, gan virtuvē. Savs laiks tika veltīts arī rokdarbiem. “No mācību laika man saglabājies elegants tautastērps, ko vēl līdz šim laikam velku godos,” ar smaidu stāsta Inga.
Velteņu aizsākums
Mācību prakses laikā viņa nonāca Somijā, kur garajos ziemas vakaros palēnām sāka gleznot. Māte atsūtīja krāsas, kaimiņš no pilsētas atveda papīru. Darbiņi vietējiem somiem iepatikās, un viņi sāka Ingai pasūtīt savu zirgu, māju, tiltu vai pirtiņu glezniņas, un pat izdevās ko nopelnīt. Atbraukusi atpakaļ, Inga vadīja mazu mātes veikaliņu, tad atkal devās uz Dāniju peļņā. Pirmās iemaņas filcēšanas arodā viņa guva pirms astoņiem gadiem Lauku sieviešu apvienības rīkotajās Vasaras skolas darbnīcās. Jau pirmie darbi cilvēkiem iepatikās un viens pēc otra sekoja pasūtījumi. Tie bija pietiekami regulāri, un varēja domāt par profesionālu karjeru. Nu jau filcēšana un citas daiļamata skunstes trīs gadus ir meistares iztikas avots.
“Vispirms es strādāju uz veļasmašīnas vāka, tad pārcēlos uz virtuvi. Kad reiz nobaudīju kā garšo ziepes ar vilnu, sapratu, ka jāveido atsevišķa darbnīca. Domāju, mūsdienās cilvēkam jābūt vispusīgam. No darba nebaidos, daru visu, varu arī kūtī sūdus mēzt, ja vajadzīgs. Es protu ļoti daudz. Uz plaukta man stāv seši profesionālie sertifikāti. Pieredze ļauj arī citus iedrošināt domāt plašāk. Ja esi meistars un ko taisi, tad veido lielāku sortimentu – šalles, cepures, vestes, somas, zābakus utt. Nepirks vienu, nopirks citu. Pie reizes vēl pieprotu dekupāžu, leju sveces, gatavoju ziepes un vadu kursus. Gleznoju un piedalos izstādēs. Daudz man palīdzēja ģimene un arī vīrs ar mani lepojās… Tagad es ne tikai strādāju pati, pie manis regulāri brauc praktizēt mācekles. Es ar prieku mācu, jo no konkurences nebaidos,” stāsta Inga.
Modernā māksla veltenī
Aitas vilna ir īsts brīnummateriāls, izcils dabisks materiāls, kas ir elastīgs, ļauj ķermenim elpot un uztur to sausā siltumā, piedevām brīnumainā kārtā pamanās ilgu laiku būt tīrs. “Filcs kā veids mani suģestē, tā ir senākā cilvēcei zināmā auduma forma. Arheoloģiskajos izrakumos Turcijā atrasts pat 8500 gadus vecs filcs. Filcēšanas procesā laika gaitā maz kas mainījies. Aitas vilnu izķemmē un uzliek uz piegrieztnes. Tad, izmantojot ziepju putas, sākas vilnas velšana. Kad izveidota zābaka forma, to piestiprina pie zoles. Pēc tam zābaks tiek formēts. Lai tas neizstieptos un saglabātu formu, nošuj vīles, zoli piešuj ar speciālu vaskotu diegu. Filcēšanai nepieciešama speciālas aitu šķirnes vilna, ko gatavo Vācijā,” stāsta Inga. “Viens no maniem pirmajiem un interesantākajiem ražojumiem bija “Beverīnas velteņi”, kas tika radīti novadam raksturīgā krāsu gammā un nostiprināti ar prievīti, kuras rakstu veido Laimas slotiņa. Drīz tapa arī tāda reta lieta kā apgleznotās galošas, ko kāda saimniece vēlējās vilkt mājas darbos.
Es ļoti lepojos ar dzimto Beverīnu. Šis ir patiesi teiksmains novads ar skaistu nosaukumu un labiem amatniekiem. Tā kā esmu novada patriote, vēlējos tam par godu radīt īsteni latviskus velteņus, un man tas izdevās, piedevām Beverīnas velteņi tika pabeigti tieši 18. novembrī. Šī ideja man ir tuva, un esmu drīzumā iecerējusi radīt tautiskus zeķu zābakus, kas būs kombinēti ar filcu. Mani radoši izaicina neparastas klientu vēlmes, patīk, ja darbs ar odziņu. Ja arī man ir citāds radošais rokraksts, brīvi interpretēt pilnīgi savādāku darbu man ir labs meistarības pārbaudījums. Nav svarīgi, vai es to izdaru, svarīgi ir, kā es to izdaru! Tāds īpašs pasūtījums bija komplekts – zābaki un soma, kas tika veidoti pēc amerikāņu modernista Toma Fedro košo darbu motīviem.
Klientu lokam paplašinoties un reputācijai nostiprinoties, es izveidoju savu firmas zīmi “LoginWool”, kur apvienojās gan “ielogoties vilnā” (no angļu valodas), gan mans uzvārds salikumā ar vārdu un vilna. Ja ir sava firmas zīme, tevi visi atpazīst un tā ir liela atbildība par saviem darbiem. Sava firmas zīme liecina par meistara briedumu. Darba vienmēr ir pilnas rokas. Ja nav pasūtījumu, gatavoju darbus gadatirgum Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, tirdziņiem vai pat Vācijai, kur ar vietējās pašvaldības atbalstu ciemojās mūsu amatnieki. Jāpateicas Augstākajam par spējām radīt skaistumu. Satiekoties ar citiem, pati gūstu milzīgu gudrību. Arī klienti sajūt lietās ielikto dvēseli un citreiz aizrunājamies līdz aizkustinājuma asarām un šķiramies kā draugi. Man ir mīļš darbs mājās, es varu sagaidīt savu ģimeni un visu laiku būt tās vidū. Ko citu vēl vēlēties!”
