Atis Jansons: Betona ceļš – nav jau tik vienkārši… 9
Nesen “Cemex” mediju pārstāvjiem rādīja ceļa posmu, kura segums izbūvēts nevis no pierastā asfaltbetona (saistviela – bitumens), bet gan no celtniecībā pierastā betona (saistviela – cements). Un stāstīja par šo paņēmienu kā par ekonomiski daudz izdevīgāku un tādēļ plašāk izmantojamu.
Vai tiešām šobrīd būvējam nepareizi un izšķērdīgi? Vienkāršas atbildes nav. Viens fakts nav apšaubāms – betona ceļš, labi uzbūvēts, tiešām var kalpot vairākus desmitus gadu bez papildu ieguldījumiem. Asfaltbetona virskārta jāatjauno ik pēc 7 – 12 gadiem. Tātad betona ceļu uzturēšana ilgtermiņā ir lētāka. Par paša būvniecības procesa izmaksām tik viennozīmīga vērtējuma pasaules praksē nav. Seguma izmaksas ir līdzīgas, ar nelielām atšķirībām uz vienu vai otru pusi atkarībā no izejvielu cenām attiecīgajā reģionā.
Kādus šķēršļus betona plašākā izmantošanā redz speciālisti? Lūk, “Latvijas valsts ceļu” tehniskā direktora Valda Laukšteina viedoklis: “”LVC” pēdējos divos gados veica betona tehnoloģiju lietošanas izpēti Eiropā un īpaši Polijā. Galvenie secinājumi ir šādi.
Betona ceļu izbūve vispirms prasa ļoti kompetentus speciālistus stingo segu projektēšanā, ekspertīzē un būvdarbu organizēšanā – Latvijā kompetence šajā jomā nav pietiekama.
Polijā, kas ir tuvākā valsts ar betona ceļu pieredzi (tikai pēdējos 20 gadus), valsts autoceļu tīklā betona tehnoloģijas lieto tikai uz automaģistrālēm un betona segas izbūvē tikai ar speciālām kompleksām iekārtām.Polijā uz valsts autoceļiem “valčbetona” (Roller Compacted Concrete) tehnoloģiju nelieto šīs tehnoloģijas nepilnību un risku dēļ. Nelielos apjomos betona segas, kas būvētas ar šo tehnoloģiju, pasūta tikai pašvaldības.
Latvijā esošo autoceļu klātnes nav piemērotas betona segu izbūvei – tās vēsturiski ir izbūvētas neviendabīgas, un tādēļ nelielos autoceļu posmos novērojamas ievērojamas sala pacēluma atšķirības, kas var novest pie betona segu salaušanas jau dažās ziemās.
Latvijas valsts budžets tuvākajos 10 – 20 gados nespēs finansēt autoceļu klātņu pārbūvi, bet asfalta segas bez būtiskiem kvalitātes riskiem ir iespējams pārbūvēt uz esošajām autoceļu klātnēm.
Ir vēl daudzi citi aspekti, šī tēma ir plaša un komplicēta, un “LVC” turpinās pētīt gan citu valstu pieredzi, gan iespējas Latvijas apstākļos izmantot betonu arī ceļu būvē. Iespējamas zemākas izmaksas ir arguments, lai turpinātu pētīt šo jautājumu, taču kvalitātes standarti paliek augsti un visiem ceļiem, kas tiek būvēti Latvija, ir tiem jāatbilst.”
Vēl vienam argumentam, kas nav ignorējams bez īpašiem pētījumiem, uzdūros, betona ceļu vērtējumus lasot internetā. Izrādās – to saķeres īpašības ar auto riepām ir krietni atšķirīgas (tiek teikts arī skarbāk – sliktākas) no ierastā asfalta. Sevišķi lietū, slapjdraņķī. Nez vai tas būtu ignorējams Latvijā, kur braukšanas tehnikas un taktikas īpatnības dažiem ļauj saslīdēt pat sausās vasaras dienās.
Tātad klasiskais betons nez vai ir universālas zāles mūsu ceļu hroniskajām kaitēm.
