Bēthovens Latvijā un Šveicē 0
No komponistiem, kuru mūziku Latvijā tradicionāli spēlē daudz un regulāri, viens vārds pēdējā laikā izcēlies it sevišķi – Ludvigs van Bēthovens. Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un solists Jevgeņijs Sudbins šo sezonu sāka ar Bēthovena Piekto klavierkoncertu, bet nupat izskanēja Alekseja Ogrinčuka vadītais koncerts ar Vīnes klasiķa Septīto simfoniju; Georgs Sarkisjans un Keigo Mukava nesen noslēdza vijolei un klavierēm rakstīto komponista sonāšu atskaņojumu ciklu, bet Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra priekšnesumā pirms pāris nedēļām bija dzirdami veseli pieci Bēthovena darbi.
Bēthovena daiļradei bija veltīta arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pēdējā programma Lielajā ģildē 2019. gada 29. martā kopā ar lietuviešu diriģentu Modestu Pitrenu un “Trio Palladio”. Un, ja jau tā, tad iepriekšminētais koncerts pēc divām dienām bija jāsalīdzina ar Itāļu Šveices orķestra, diriģenta Markusa Pošnera un pianista Frančesko Pjemontēzi viesošanos Dzintaru koncertzālē. Abos gadījumos biļetes bija izpārdotas un publika māksliniekus uzņēma jūsmīgi – uzreiz jāteic, ka visnotaļ pamatoti –, šai muzikālajai kopainai vienlaikus tomēr radot pāris jautājumus par interpretācijas detaļām un arī repertuāra izvēli.
Ludviga van Bēthovena koncerts vijolei, čellam, klavierēm un orķestrim jeb tā sauktais Trīskāršais koncerts pieder relatīvi agrīnam komponista daiļrades periodam, un šī opusa gaišās noskaņas un tēlus programmas veidotāji varēja droši pretstatīt Piektās simfonijas dramatismam.
Tas gan nenozīmē, ka Trīskāršais koncerts būtu vieglāk interpretējams – gluži otrādi, atskaņotājiem te jāspēj piešķirt pienācīgu struktūru izvērstajiem formas apjomiem, diferencēt attiecības starp klavieru trio un orķestri un atklāt muzikālo emociju daudzveidību.
Grūti nepiekrist viedoklim, ka Trīskāršā koncerta lasījums 29. martā bija viens no labākajiem, kāds jebkad dzirdēts – iepriekš definētos interpretācijas uzdevumus Modesta Pitrena vadītais orķestris sadarbībā ar vijolnieci Evu Binderi, čellisti Kristīni Blaumani un pianistu Reini Zariņu daudzviet īstenoja spoži, atmiņā paliekot gan pārliecinošam mākslinieciskās dramaturģijas kopumam, gan brīnišķīgu epizožu vijumam, piemēram, muzikālo līniju sasauksmei starp čellistes solo un orķestra spēli.
Līdztekus tam tomēr jāpiemin vispārzināmā atziņa, ka Bēthovena instrumentālie koncerti nepieder pie izcilākajiem komponista darbiem, un, lai Vīnes klasiķa rakstītās repetīcijas viscaur piepildītu ar saturu, būtu bijis nepieciešams tembrāli aizraujošs visa ansambļa priekšnesums. Konkrētajos apstākļos, tostarp Lielās ģildes akustikā, tā, protams, ir utopija.
Bēthovena Piektā simfonija toties raksturojama īsi – absolūts šedevrs. Un, visticamāk, izcilākā simfonija, kāda radīta līdz Mālera Otrajai vairāk nekā astoņdesmit gadus vēlāk.
Līdz ar to šeit savukārt cita problemātika – atskaņojumā uzreiz dzirdamas visas nesakritības, turpretī diriģenta piedāvātajā koncepcijā skaidri identificējamas jebkādas atkāpes no interpretācijas kanona.
Un, protams, būtu briesmīgi, ja šajā kanonā neko nedrīkstētu mainīt – tā, piemēram, Modesta Pitrena vadībā fināla vitālais temps bija īsti vietā, ko gan nevarētu teikt par pāris drosmīgiem dinamikas risinājumiem atskaņojuma gaitā. Kopējais rezultāts – spriega, kontrastaina un labi saskaņota interpretācija, kas atbilda Bēthovena vēstījumam un mūzikas garam.
Pirmais secinājums no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Itāļu Šveices orķestra salīdzinājuma – latviešu stīdziniekiem, bez šaubām, nav par ko kaunēties, tomēr šveiciešu stīgu grupa ar tembrāli siltu, saliedētu un niansēti veidotu spēli uzrunāja jo īpaši, un tas arī nodrošināja lielu daļu panākumu gan Bēthovena Trešā klavierkoncerta, gan Astotās simfonijas lasījumā.
Tam pretstatā Itāļu Šveices orķestra koka un metāla pūšaminstrumenti palaikam skanēja robusti, aicinot ar patīkamām atmiņām atcerēties flautistes Ilzes Urbānes, klarnetista Mārča Kūļa un trompetista Jāņa Porieša veikumu divas dienas iepriekš. No otras puses,
Šveices viesmāksliniekiem nekādi nevarēja pārmest bālu vai neizkoptu priekšnesumu
– orķestris muzicēja dzīvīgi, aizrautīgi, iedvesmoti, ar stila un gaumes izjūtu, šo īpašību kopums piemita arī Markusa Pošnera vadībai (un vācu diriģenta mentalitāti un profesionālo pieeju, starp citu, iespējams gluži labi samērot ar Modesta Pitrena sniegumu), un, visbeidzot, par papildus prieku kļuva izdevība dzirdēt pianista Frančesko Pjemontēzi uzstāšanos.
To raksturoja gan izslīpēta virtuozitāte, gan nopietna iedziļināšanās Bēthovena skaņurakstā un apgarotu jūtu atklāsme. Turklāt nevar nepieminēt, ka Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē arī līdz pēdējai rindai lieliski aizskanēja visas nianses gan orķestra, gan klavieru spēlē.
Vai ar to pietiek, lai koncertu no sociāla rituāla pārvērstu par pilnvērtīgu mākslas notikumu, paliek atklāts jautājums. Arī šajā programmā Bēthovena simfonijas novatorisms tika pretstatīts komponista iedzīvinātā klavierkoncerta žanra konservatīvismam un monumentālajiem apjomiem, un arī šeit programmas pirmajā daļā muzikālā doma brīžiem apsīka. Un ne gluži bez atskaņotāju vainas – jābūt ģeniālam pianistam un nepārspējamam orķestrim, lai klavierkoncerta otrajā daļā izvēlētos ekstrēmi lēnu skaņdarba ritējumu ar cerībām panākt mūzikas nepārtrauktu intensitāti un suģestiju.
Un noslēgumā atkal jāraksta – pilnībā pietiktu ar to, ja pianists atteiktos no nevienam nevajadzīgās piedevas ar bezgalīgi garo Baha opusu (vēl viens noteikums – nekad nespēlēt piedevu lēnā tempā), savukārt orķestris – no programmā nekur nepieteiktās Rosīni uvertīras operai “Seviljas bārddzinis” pašā finālā, lai jau uzreiz atbrīvotos vieta kāda Latvijā nezināma izcila mūsdienu šveiciešu komponista darbam.
