“Bēthovena variācijas Ventspilī un Rīgā”. Recenzija par Bēthovena jubilejai veltītajiem koncertiem Ventspilī un Rīgā 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Marta vidū pēkšņi pārtrauktais Ludviga van Bēthovena jubilejas gads pāris mēnešu vēlāk atsācies ar divkāršu sparu, un kopš tā brīža Vīnes klasiķa 250. jubileju atzīmē visās Latvijas koncertzālēs.
Viņa mūziku spēlē spožākie Latvijas pianisti, to vidū Andrejs Osokins, Georgijs Osokins un Reinis Zariņš, tā ieņem būtisku vietu nesen aizvadītajā “Kremerata Baltica” festivālā un tūlīt gaidāmajā “Rudens kamermūzikas festivālā”, par Bēthovena mākslu atcerējušies arī vokālisti un ērģelnieki, kuru repertuārā parasti dzirdami pavisam citu komponistu darbi.
Un Bēthovena daiļrade ir aktuāla arī pašā pēdējā laikā, kad koncertu apmeklētājiem 2020. gada 19. septembrī nācās izvēlēties starp trim vienlīdz nopietniem notikumiem Ventspilī, Liepājā un Cēsīs.
Turpretī nedēļu vēlāk, pēc Ventspilī īstenotās sadarbības ar vācu pianistu Sebastiānu Knaueru, Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” Lielajā ģildē sniedza 15. sezonas atklāšanas koncertu.
Taču vispirms – Ventspils koncertzāles sezonas atklāšana, kuras smaguma centrā atradās 1981. gadā Irānā dzimušā un Vācijā strādājošā Arāša Safaiana variāciju cikls “Šis ir (ne) Bēthovens”, turpretī ievadā skanēja viena no zināmākajām Bēthovena klavierpartitūrām – Četrpadsmitā sonāte do diez minorā.
Šāda tradīciju nasta gan netraucēja Sebastiānam Knaueram par savu muzikalitāti radīt vislabāko iespaidu – kontrastā latviešu pianistu piedāvātajām šīs sonātes interpretācijām vācu solists koncentrējās nevis uz personisku jūtu kāpinājumiem, bet gan uz objektīvāku skaņuraksta lasījumu, atskaņojuma skaidrību, līdz ar to piesātinot ar mākslinieciskā vērojuma un formas zīmējuma neordinaritāti un dziļumu.
Pēc daudzu koncerta klausītāju vienprātīga vērtējuma Sebastiāns Knauers guva radošas virsotnes arī Arāša Safaiana izvērstā variāciju cikla lasījumā, un par to patiešām liecināja gan pianista priekšnesumā viscaur jaušamā inteliģence un gaumes izjūta, gan arī īpaši izkoptais klavieru toņa skaistums un spēja paraudzīties uz komponista sarakstīto partitūru plašākā redzējumā.
Šī prasme veidot interpretāciju vienotā elpojumā un saliedētos mākslinieciskās dramaturģijas rakursos piemita arī diriģentam Normundam Šnē, un tā rezultātā “Sinfonietta Rīga” tembrāli daudzkrāsainā ansambļa uzstāšanās kopumā atstāja ļoti labu iespaidu, neraugoties uz to, ka vijoļu grupa palaikam gāja no pianista pārāk atšķirīgu ceļu, kur brīžiem tāpat sašūpojās pūtēju spēles slīpējums.
Domas dalījās par Arāša Safaiana veikumu, tomēr nevaru pievienoties salīdzinājumam ar Klaidermanu un līdzīgām klavieru rakstības trivialitātēm – pēc maniem ieskatiem, variācijās “Šis ir (ne) Bēthovens” arī skaņdarba pianistiskā puse bija gluži labi piemērota, lai parādītu Bēthovena mākslas emocionālās un pat metafiziskās dimensijas, protams, galvenokārt no romantiska un liriska skatpunkta.
Taču irāņu komponista variācijās netrūka arī dramatisku akcentu, un pozitīvā aspektā katrā ziņā jāpiemin Safaiana droši un individualizēti veidotā partitūras struktūra un koncepcija, kur atradumi pūšaminstrumentu partijās deva vienu otru negaidītu pārsteigumu.
25. septembrī Lielajā ģildē sekoja turpinājums – šoreiz jau ar autentisku Bēthovenu, ko koncerta pirmajā daļā pārstāvēja Ceturtā simfonija. Lai arī parasti klausītāju pilnībā piepildīto “Sinfonietta Rīga” koncertu vietā bija visai neierasti vērot tukšāku Lielo ģildi – gan pandēmijas noteikto ierobežojumu dēļ, gan tādēļ, ka publika tovakar apmeklēja arī Rīgas Domu un “Artissimo” koncertzāli (tur programmās, protams, tāpat lasāms Bēthovena vārds), Normunda Šnē vadītā kamerorķestra sniegumu tas nekādi neietekmēja.
Gluži otrādi – koncertmeistarei Martai Spārniņai šī nepārprotami bija veiksmīgāka diena, un gan orķestra vijoles, gan visa pārējā stīgu grupa saspēlē ar tādiem tikpat teicamiem profesionāļiem kā obojistu Pēteri Endzeli vai flautisti Ilonu Meiju skanēja krāšņi, izteiksmīgi un niansēti.
Arī diriģenta un orķestra dialogā tika darīts viss, lai pēc iespējas trāpīgāk atspoguļotu Ceturtās simfonijas izcilību, lai gan atsevišķas neprecizitātes diezgan skaidri atklāja arī to, ka šis opuss ir ne tikai apbrīnojami harmonisks, bet arī visnotaļ sarežģīts skaņdarbs, kur, piemēram, vispārzināmā solo iespēle fagotam simfonijas finālā norāda uz Bēthovena nepavisam ne izsmalcināto humora izjūtu.
Tikpat labi zināms arī tas, ka ne visi Bēthovena darbi izceļas ar vienādu dziļumu, un koncerta otrajā daļā atskaņotā uvertīra “Karalis Stefans” visvairāk pievērš uzmanību kā viens no tiem komponista daiļrades paraugiem, kurā viņš meklējis Devītajā simfonijā visbeidzot pilnībā atrasto “Odas priekam” tēmu.
Toties Leonarda Bernsteina “Serenāde” vijolei un kamerorķestrim pēc Platona “Dzīru” motīviem gan neapšaubāmi pieder pie izcilākajiem piemēriem amerikāņu komponista koncertmūzikas darbu vidū – šī partitūra Latvijā atskaņota vairākkārt, tādēļ jo īpašs prieks, ka 25. septembra interpretācija ar Marka Buškova solo saucama par tuvu ideālam.
Tāda pati radošā koncentrēšanās, kas raksturoja Sebastiāna Knauera uzstāšanos, tagad bija vērojama arī slavenā vijolnieka priekšnesumā, un tur nebija nekādas ārišķības, nekā pavirša – vienīgi dabiska, tīra, piepildīta muzicēšana, kas, protams, kļuva arī par vislabāko priekšnoteikumu patiesi veiksmīgai un iedvesmotai sapratnei starp solistu, diriģentu un orķestri.
Tie ir laimīgi brīži klausītājiem, tie, jādomā, ir laimīgi brīži arī mūziķiem, un tas dod cerības Latvijā pienācīgā kvalitātē sagaidīt arī Bernsteina Otrās simfonijas “Trauksmainais laikmets” vai horeogrāfiskās esejas “Faksimils” atskaņojumu.
