Bēthovena piektās pakāpes radiniece 0
Šodien atvadāmies no izcilās pianistes Jautrītes Putniņas, un, viņu pieminot, publicējam žurnālistes Ilzes Vītolas sarunu ar mūziķi, kas tapusi 2010. gadā, kad Jautrīte Putniņa saņēma Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.
Kopš 2003. gada Jautrīte Putniņa dzīvo Valmierā, arvien vēl spēlē un tiecas pēc mūzikas brīnuma.
– Cik jums bija gadu, kad pirmo reizi piesēdāties klavierēm?
J. Putniņa: – Vēl nebija trīs. Mans tēvs bija smalkmehāniķis, bet viņa mūža ideāls bija mūzika. Pirmais, ko viņš nopirka ģimenei, bija klavieres. Manā dzimšanas brīdī viņš ieslēdzis radio, skanējusi Mocarta simfonija. Tēvs pats bija iemācījies spēlēt vijoli, klavieres, ģitāru, mandolīnu, balalaiku. Vienā jaukā dienā arī es mēģināju spēlēt klavieres, bet man nekas nesanāca – pārskaitos, jo es taču zināju, kā jāskan! Iegāju tēva darbnīcā un lūdzu: “Tēti, nāc mani mācīt klavieres!” Viņš tūdaļ darbnīcu atstāja mācekļu uzraudzībā un nāca arī. Lai manas kājas varētu aizsniegt klavieru pedāļus, tēvs uztaisīja pedāļa pagarinājumu un, lai es uz taustiņiem varētu paņemt oktāvu, no gumijas uzmeistaroja piektā pirksta pagarinājumu. Kopā spēlējām, toreiz bija modē mājas muzicēšana. Kad jau mācījos pamatskolā, teicu tētim, ka vienīgā dāvana, ko vēlos saņemt desmitajā dzimšanas dienā, lai ļauj iestāties mūzikas skolā.
– Kāds ir jūsu mūža galvenais atklājums mūzikā?
– Manā uztverē skaņa ir atslēga, kas ved ārā no šīs realitātes nākamajā. Reizēm cilvēki saka – man trūkst vārdu, lai izteiktu savu sajūsmu. Tas nozīmē, ka tajā brīdī ir jāsākas mūzikai. Pērn kādā radioraidījumā dzirdēju par angļu zinātnieku jaunākajiem atklājumiem par Sauli. Kad teica – tagad dzirdēsiet Saules mūziku, jutu, kā pārvēršos milzīgā ausī – kas nu būs? Kad Saulē notiek sprādzieni, gredzeni ap to sāk vibrēt un parādās mažora akordi, arvien skaistāki, pamazām pievienojas virstoņi. Mani aplaimoja apziņa, ka tas, kā es visu mūžu vēlos sadzirdēt un sasaukt virstoņus, ir Visuma likums.
– Kāda ir jūsu pedagoģes pieredze, kādiem bērniem ir vērts mācīt klavierspēli?
– Ja bērnam nepatīk klausīties skaņu, viņš būs labs, dresēts klavieru spēlētājs. Bet, ja viņu interesē kā skaņa pēc taustiņa piesitiena aiziet līdz sienām, aizlien aiz gleznām, tad no stūriem nāk atpakaļ, krustojas, rodas visādi virstoņi, līdz istaba ir skaņu pilna kā akvārijs, tad būs ļoti viegli strādāt. Jā, ir vērts jebkuram bērnam mācīt klavierspēli. Ja arī bērns nav sevišķi talantīgs un nekļūs par pianistu, mūzika viņu bagātinās.
– Savulaik mācījāties Valmieras mūzikas skolā, vecākajā mūzikas skolā Latvijā. Un 1998. gadā izveidojāt unikālu “Pianistu ciltskoku Valmierā”. Kas tajā redzams?
– Kad Valmieras mūzikas skolas direktors Aivars Cepītis meklēja šīs skolas saknes, man bija sajūta, ka jāpalīdz. Tolaik saslimu un vajadzēja gulēt aptumšotā istabā. Trīs mēnešus grāmatās un enciklopēdijās meklēju, pie kādiem pedagogiem mācījušies ar Valmieras mūzikas skolu saistītie pianisti. Izdomāju ciltskoku, par pamatu ņemot Bēthovenu. Starp citu, esmu viņa piektās pakāpes radiniece.
– Kā tas var būt?
– Pie Bēthovena mācījās Vīnes pianists Karls Černijs (1791 – 1857), pie Černija – Teodors Lešetickis (1830 – 1915) un viņa sieva Anna Jesipova (1851 – 1914), pie Jesipovas mans profesors Arvīds Daugulis (1879 – 1955) un pie viņa – es.
– Kad pati kļuvāt par pedagoģi konservatorijā, izcēlāties arī ar oriģinālām idejām. Kā tur bija ar tiem 40 pianīniem par godu PSRS 40. gadskārtai?
– Biju tikko pieņemta darbā konservatorijā, kad katedras sēdē sprieda, kā uzstāties Maskavā PSRS 40. gadadienas svinīgajā koncertā. Man radās ideja – zināju, ka būs slikti, bet nevarēju neteikt. Un spēru vaļā, ka LPSR ir klavieru fabrika, kas ražo pianīnus. Varētu Maskavā uz skatuves salikt 40 pianīnus, tik, cik gadu Padomju Savienībai, un 40 pianisti nospēlētu Šopena “Revolucionāro etīdi”. Klusums. Beidzot profesors Valērijs Zosts rezumēja: “Nevajag pārspīlēt, iztiksim ar četriem flīģeļiem. Spēlēs Putniņa kā ierosinātāja kopā ar Vīlipu, Fedorovski un Braunu.” Vairākus mēnešus strādājām, līdz beidzot dabūjām kopā to gabalu.
– Ar šo ieceri veicās labi, bet esmu dzirdējusi leģendas par jūsu nepakļāvību, šķiet, arī Raimonda Paula sakarā…
– Pēc konservatorijas beigšanas meklēju klaviervakara programmu, tādu, lai būtu īpaša. Pēkšņi dzirdu, ka Pauls, kompozīcijas klasi absolvējot, ir uzrakstījis “Variācijas” un eksāmenā atzinīgi novērtēts. Es saku: “Paul, kas ir ar tām “Variācijām”? Iedod notis!” Priekš kam, viņš jautā. Kad pateicu, ka spēlēšu klaviervakarā, parādīja, kā izklausās. Iemācījos, nospēlēju. Mani izsauca rektors. Kas man atļāvis spēlēt “Variācijas”? Es atkal pretī – kā jūs varat apšaubīt profesora Ivanova un visas komisijas lēmumu, Paulam ieliekot pieci? Bet kur ir atļauja, man jautā. Es saku – kāda vēl atļauja, tā taču ir mūzika, nevis Kalašņikova automāts! Tad nāca Oktobra svētki, koncertā gribēju spēlēt tolaik mana mīļākā komponista Rahmaņinova skaņdarbu. Bet prorektors brīdināja, lai tikai atkal neiedomājos spēlēt Paulu. Nu, ja man tā pasaka, tad es noteikti spēlēšu “Variācijas”. Koncertā sēdēja pedagogi, ar pirkstiem aizspieduši ausis, bet studenti lēca kājās un kliedza: “Bravo!”
– Kurš no konservatorijas pasniedzējiem jums bija īpaši tuvs?
– Leonīds Vīgners man ir bijis kā ceļazvaigzne. Kad spēlēju, aizvien sev vaicāju – ko viņš teiktu? Dzirdēju, kā Vīgners diriģē Jāņa Ivanova 4. simfoniju “Atlantīda”. Kā tagad to diriģē, pat kaķim jāsmejas. Nevar plikas notis spēlēt, skaņdarbu vajag iztulkot, atšifrēt.
– Vai priecājaties par Lielo mūzikas balvu?
– Visu mūžu eju šķērsām, un beidzot cilvēki nolemj man piešķirt balvu. Laikam par brīdinājumu nākamajām paaudzēm, kas notiek ar cilvēku, kas visu mūžu spēlē aplam.
– Neticu, ka divdesmit aizlieguma gados jūs pakļāvāties un nespēlējāt…
– Es tiešām spēlēju un mēģināju rīkot klaviervakarus, bet man neļāva un neņēma darbā. Vienīgais, kas mani uzaicināja strādāt, bija Valdis Vikmanis, Liepājas mūzikas skolas direktors. Sirsnīgs paldies! Dzīvoju Rīgā un veselu gadu lidoju ar lidmašīnu četras reizes nedēļā šurpu turpu, lai strādātu Liepājā.
– Bet vai atceraties savu pirmo lielo koncertu – pēc tam, kad atcēla aizliegumu uzstāties?
– Kad 1988. gadā man atļāva rīkot klavierkoncertu Lielajā ģildē, baidījos, ka divdesmit gadu laikā būšu pazaudējusi aktualitātes izjūtu. Kā lai to pārbauda? Mani paziņas atveda divpadsmit pankus – mati gaisā, melnas ādas jakas, ķēdēm apkārušies, nerunīgi. Teicu, ka spēlēšu Baha, seno angļu un Jāzepa Vītola skaņdarbus, ja kādam riebjas, var iet prom. Spēlēju un jutu, ka puiši uzmanīgi klausās. Kad beidzu spēlēt, neviens neko nerunāja, dūšīgākais pateica paldies un prom bija. Biju pārsteigta, kad uz manu koncertu Lielajā ģildē ieradās arī kādi trīsdesmit panki, nosēdās pēdējā rindā, sirsnīgi klausījās un aplaudēja. Reizēm jūtos kā tāda caurule, pa kuru senu komponistu mūzika jāpievada šodienas jaunietim, lai viņš apjaustu, ka jau sen pirms viņa zināja patiesību.
– Kā jūs vērtējat Latvijas pianisma skolu, jaunos pianistus?
– Es lepojos ar Jāzepa Vītola savulaik iedibināto augsto profesionālismu, ko pasaulē atzīti pedagogi Mūzikas akadēmijā notur līdz šai dienai. To taču pierāda jaunie pianisti, kas uzstājas ārzemēs, uzvar starptautiskos konkursos. Izteikties, ka man viens patīk vairāk, otrs mazāk, nav ētiski. Ja kāds pianists pats man vaicātu, es pateiktu savu vērtējumu, bet publiski – ne.
***
Vizītkarte
JAUTRĪTE PUTNIŅA
Dzimusi 1929. g. Valmierā; 1939. g. iestājas Valmieras mūzikas skolā; no 1945. līdz 1952. g. studē Latvijas Valsts konservatorijā (LVK) profesora V. Zosta klasē.
Pedagoģe J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā, E. Dārziņa mūzikas skolā, pianiste un koncertmeistare Valsts filharmonijā.
1968. g. izslēdz no LVK, 20 gadus liedzot strādāt profesijā un uzstāties.
Vienu gadu nostrādā Liepājas mūzikas skolā, Rīgas Pedagoģiskajā skolā.
1988. g. pēc aizlieguma atcelšanas rīko savus klavierkoncertus, kopš 1991. g. katru gadu Valmierā organizē starptautiskus mūzikas festivālus, dārza koncertus.
