Bet zilie lini skanēs… Atvadu vārdi Ojāram Grinbergam 0
22. aprīlī 73 gadu vecumā mūžībā devies leģendārais latviešu estrādes mākslinieks Ojārs Grinbergs.
Ir veselas paaudzes, kuras dzīvoja ar viņa balsi, strīdējās, kurš duets kuram vairāk pie sirds – Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs vai Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere. Ar viņiem saistās Latvijas estrādes pirmsākumi.
Muzikoloģe Daiga Mazvērsīte sev par lielu pārsteigumu Latvijas radio fonotēkā ik pa brīdim atrod arvien jaunus, platēs neierakstītus un radio sen neskanējušus Ojāra Grinberga balss ierakstus kā, piemēram, Miervalda Celmiņa “Ir labi”, Ulda Stabulnieka “Neizteiktie vārdi”… Visa Ojāra Grinberga piecdesmit gadu garā skatuves dzīve saistīta ar latviešu izcilākajiem komponistiem, pirmajiem ierakstiem.
Pārsteidzošs ir dziedātāja balss pilnskanīgums, jūtu atklāsme, daudzveidība, ne velti jaunībā studēti džeza standarti, prasme strādāt ar vokālu, temperaments, arī spēja kustēties saskaņā ar dziesmas dramaturģiju. Līdzko dziesmā par seno, tik seno stāstu dzejnieks piemin sirmos matus, tā Ojārs noglauž savus deniņus ar it kā nejaušu, bet valdzinoši neatvairāmu žestu.
Sešdesmito gadu sākumā jaunais dziedonis regulāri uzstājās populārākajos Rīgas klubos, arī prestižajā Skolotāju namā. No salkanajiem vācu šlāgeriem pārgāja uz amerikāņu dziesmām ar kroņa numuru – “Strangers in the Night” no Frenka Sinatras repertuāra.
Tolaik Rīgas Estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents izcilais komponists Raimonds Pauls atceras, ka ar Ojāru vienmēr bijis viegli un patīkami strādāt, dziedātājs arvien smaidījis, viņu neskārušas nekādas intrigas, no kurām radošos kolektīvos grūti izvairīties. “Ar to pašu smaidiņu, ar kuru viņš kāpa uz skatuves, Ojārs nāca arī uz mēģinājumiem,” atceras maestro, “tikpat palaidnīgā noskaņojumā ar formastērpu mugurā nākamajā dienā pēc demobilizācijas devās līdzi “REO” uz Moldāviju. Viņa vārds saistīts ar manu pirmo skaņu plati, ar “Mežrozīti”, pirmajiem latviešu estrādes hitiem…”
Nez vai kāds cits tā varētu nodziedāt mātēm veltīto romanci “Dziesma nenosalst”, iejusties moža vectētiņa ādā kā dziesmā “Vectētiņš un vecmāmiņa”. Vislielāko popularitāti Ojārs Grinbergs guvis, dziedot duetā ar Margaritu Vilcāni. Solo ieskaņojis apmēram 100 dziesmu, tikpat – duetā.
Abi esam no viena rajona, no Grīziņkalna, atceras latviešu estrādes prīma M. Vilcāne, es – no Tallinas ielas, viņš no Vārnu ielas. “Tas bija 1967. gadā, atgriezos no koncertēšanas Kanādā, skatos, Raimonds Pauls atvedis uz orķestri jaunu seju, uzreiz pamanu – tas pats uzrautais deguntelis no mūsu rajona. Tad Pauls uzrakstīja mums “Zilos linus”… Kopā esam nodziedājuši neskaitāmas dziesmas, apbraukājuši puspasaules, koncertējuši kopā ar tādiem pasaulslaveniem orķestriem kā diriģenta Gustava Broma vadītais un citiem, par ko daudzi dziedātāji var tikai sapņot.”
Ar Margaritu Vilcāni viņi neesot bijuši draugi, kā jau raksturā radikāli atšķirīgi, taču labi kolēģi gan: “Es visur urķējos, bet viņš tā viegli… Ojārs šajā pasaulē vienkārši dzīvoja. Gaisīgi kā puķe. Un tā arī aizgāja.”
Viņi bija divi pirmā leģendārā latviešu karavīru ansambļa “Zvaigznīte” dibinātāji, draugi – Ojārs Grinbergs un Jānis Zirnis. “Sešdesmitajos koncertējām Lietuvā,” atceras latviešu kordiriģēšanas meistars Zirnis, “Ojārs dzied savā brīvajā, atraisītajā manierē, te viens Maskavas ģenerālis pieceļas, atstāj savu vietu, pienāk pie pašas skatuves un tā-a, nu tā, it kā nez ko neredzētu ieraudzījis, skatījās uz Ojāru. Vēlāk pēc koncerta maskavietis pavisam draudzīgi pienāca mums klāt ar graņonku rokās, gribēja sadzert… Pēdējā laikā Ojārs dzīvoja man kaimiņos Vecāķos, aizvadītajos Ziemassvētkos kopā ar bērniem un mazbērniem gājām pie viņa ķekatās. Bija lustīgi, omulīgi.”
2007. gadā Ojārs Grinbergs saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā. Grinberga izpildītās dziesmas divas reizes triumfējušas “Mikrofona dziesmu” aptaujā.
