…Bet piektdienās gaida “Smejlapu” 0
“Abonēšanas kampaņas mani neuzrunā, reklāmu trikiem nepakļaujos, izvēlos to, kas man patīk,” paziņo Kornēlija Brūniņa, Krustpils novada Mežāres pagasta iedzīvotāja, uzticīga “Latvijas Avīzes” lasītāja.
Pēc specialitātes zootehniķe, bet kopš neatkarības atjaunošanas līdz novadu reformai – Mežāres pagasta padomes priekšsēdētāja. K. Brūniņa: “Dievs man bijis labvēlīgs – te esmu dzimusi, augusi un te arī nostrādāti vairāk nekā 40 darba gadi.”
“Latvijas Avīzi” ģimene abonē jau daudzus gadus, vēl kopš tiem laikiem, kad to sauca par “Lauku Avīzi”. Vai lasa no pirmā numura? To gan Kornēlija tik droši neņemas apgalvot, bet iespējams, ka tā arī ir.
Kas piesaista laikrak-stam? Vispusība. Bet konkrēti – lielās intervijas, kurās žurnālisti iztaujā redakcijas viesi – vai tas valdības vadītājs, deputāts vai vēsturnieks. Patīk aktuālā aptauja otrajā lappusē, raksti par zemniekiem, lauku sētām, par mājražotājiem. “Pārsteidzoši, kādas jaunas biznesa nišas viņi atklāj!” priecājas lasītāja.
Atzinīgi viņa vērtē “Saimnieku sarunas” un “Viensētu stāstus”, protams, “arī bez politikas neiztikt”. Bet piektdienās gaida “Smejlapu” ar karikatūrām un Arnolda Auziņa trāpīgi ironiskajiem pantiem. Izlasa horoskopus. Noderīga ir TV un radio programma. “Cita nemaz nav jāmeklē. Informācija un filmu anotāciju klāsts apmierina,” teic Kornēlija.
Vai lauku darbos aizņemts cilvēks visu avīzi vienā vakarā spēj izlasīt? Ziemas mēnešos tā neesot problēma. Taču vasarā, kad darbs dzen darbu, visus rakstus nav iespējams uzreiz izlasīt. Tad avīze tiek nolikta malā ar domu – izlasīšu vēlāk. Ne vienmēr tas īstenojas, bet tāpēc Kornēlijas kundze ij nedomā atteikties no laikraksta vasaras mēnešos. “Bez “Latvijas Avīzes” savu ikdienu nevaru iedomāties, tad man kas būtisks pietrūktu.”
Mežāres pagastā savulaik viņa pazinusi teju katru iedzīvotāju. Pēdējos gados ļoti daudzi devušies pelņā uz ārzemēm – gan jaunieši, gan gados vecāki cilvēki. Tāpēc mežāriešu skaits no 1200 sarucis līdz pašreizējiem 900. “Nevar teikt, ka aizbrauc visi. Ir arī, kas atgriežas. Valdība aicina to darīt, bet cilvēkiem nav kur strādāt,” norāda bijusī pagasta vadītāja. Arī viens no viņas dēliem jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo un strādā ārpus Latvijas, bet nu spriež, ka būtu jādodas mājup.
Kas mudina atgriezties? Dēla ģimenē bērniem drīz sāksies skolas gaitas. Mazie, protams, jau runā angliski.Paliekot svešumā vēl ilgāk, latviešu valoda noteikti būs zaudētāja. Vecāki grib, lai bērni mācītos latviešu skolā. “Par katru ģimenīti, kas atgriežas, jāpriecājas,” saka K. Brūniņa, “LA” cītīga lasītāja.
