“Man pie d…”, saka čalis, kurš nepārprotami ir no policijas kampaņas mērķauditorijas. Kā lai šitos izmaina? 2
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Faktiski jau tas interneta komentāriņš pie raksta par riepu pastiprināta diluma iemesliem un to novēršanu skan skarbāk nekā virsrakstā liktā frāze.
“Lai taču dilst. Ātrāk tikšu pie jaunām.”
Jā… Kā lai šitos izmaina? Ar asiņainiem klipiem? Ar gudriem rakstiem? Ar sodiem? Tādas domas šķetinu, sestdienā no “Sēnītes” uz Rīgas pusi pa jauno asfaltu ripodams.
Kā lai sapulcē pēc iespējas lielāku daļu braucēju kādā pieklājīgas, mierīgas drošas satiksmes grupā?
Vieni ir baigi godīgie. Labā josla (kas priecē). Nepabeigta remonta zonā atļauto 70 km/h vietā – apmēram 65. Reizēm mazāk, jo autori snauduļo. Telefonā ieskatās.
GPS spidometrs gan tajā nav ieslēgts. Tas parādītu, ka auto bultiņa, uz 70 nolikta, melo… Mēģinu čunčināt viņu straumē. Un neizturu.
Elementāra matemātika gan liecina, ka laika ziņā līdz Ropažiem nevinnēsim ne pilnu minūti, tomēr jūtamies labāk. Būtu pavisam labi, ja ne tie, kuriem pie d…
Kreisajā joslā ātrumi (tā “uz aci”) sasniedz un pārsniedz simtu. Šie ļaudis ierobežojumus uzskata par stulbiem, iespējamās kontroles un soda iespējas par niecīgām, savas rīcības amorālo ēnu par nebūtisku. Agresija? Neapšaubāmi.
Starp citu – cits vienkāršas agresijas paveids plaši izplatīts arī lēnajā labējā joslā. Vismaz katrs otrais tajā, ja arī ir dzirdējis par drošas distances noteikumiem (puse no ātruma jeb divas sekundes), tos par būtiskiem neuzskata un tīši vai netīši ignorē.
Sevišķi spilgti šī kaite redzama, kad nonākam pilsētā, tur brīdi velkamies ar kādiem 30 km/h, atstarpes samazinot līdz metriem 10 un vēl mazāk, tad Brīvības ielas plašumos starp Teiku un VEF ieskrienamies līdz 70 km/h, distances gandrīz nepalielinot…
Kā šo kaiti ārstēt? Kontrole gandrīz neiespējama. Sāpīgi atgādinājumi – sadursmju “bānīši”, kuros cieš trīs, četras, piecas priekšas un pakaļas, gan pēdējā laikā Rīgā visai bieži, tomēr apziņā kaut kā uz sevi projicēti netiek. Man jau reakcija laba… Un – ja kas – apdrošināšana arī…
Ko var līdzēt satiksmes organizētāji? Pastiprināt policijas kontroles? Laikam jau nevar. Spēka, resursu nepietiek. Bet ja nu tomēr? Ja nu pamēģinām cilvēkus uzrunāt – nevis ātrumus mērot un katra atsevišķa pārkāpēja (viena no desmitiem) protokolus rakstot, bet vienkārši kaut ko redzamu, trafaretu, kā saka, garlaikoto skatienu zonā izliekot. Pāris čaļu zaļās vestēs, piemēram.
Turklāt “Waze” aplikācijās, kādas pavisam noteikti ir hiperaktīvo braucēju telefonos, šis fakts noteikti tiks pavairots un kolēģiem izplatīts. Tas policijai.
“Latvijas valsts ceļi”, kuru uzdevums ir būvdarbu gaitu uzraudzīt, savukārt varētu pierunāt darbu veicējus bez pliekanajiem “70” aplīšiem izlikt jaunbūvju posmos vēl kādus spilgtus skaidrojošus plakātus – kā Īrijā – “Please slow down!”.
Pilsētā… Milzu skādi, manuprāt, nodara lieki, nepamatoti ierobežojumi. Nepārtrauktās baltās līnijas pie Daugavgrīvas šosejas autobusu pieturām, piemēram.
Tām pāri nebrauc tikai viens no desmit. Jo stāvēt uz tukša ceļa tikai tāpēc, ka kādam ienācis prātā te krāsu šķērdēt, tiešām ir visai stulbi. Un strīpas tiek pārbrauktas.
Ierobežojumu ignorēšanas precedentu virkne sākusies. Ignorējam līnijas, ignorējam limitus… Kā tur tas čatotājs teica? Man pie d…
Un diemžēl jākonstatē, ka pie d… ir arī Rīgas domes Satiksmes departamentam, kurš ar pavisam nelieliem ieguldījumiem jau sen varēja pieturvietās tā sauktās kabatiņas izbūvēt un garāmbraucēju plūsmu no grēkošanas slodzes atbrīvot.