Māris Antonevičs: Neatklāto pasūtījuma slepkavību saraksts kļūst arvien garāks, bet Ģirgens stāsta, cik lieliski viņš kontrolē situāciju 21
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no “KPV LV” glābšanas scenārijiem paredz, ka par veidojuma (atvainojos, bet vārdu “partija” pašlaik lietot būtu nepamatoti) līderi tiek virzīts pašreizējais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, kurš acīmredzot tiek uztverts kā harismātiskākais no visiem tur palikušajiem.
Nenoliedzami, valdības darbā Ģirģens ir pamanāms. Viņš noteikti nebūs tas, kas bēgs no žurnālistiem, vairoties atbildēt uz jautājumiem.
Iekšlietu ministram patīk daudz runāt, izteikt viedokli par dažādākiem jautājumiem un aktīvi iesaistīties arī diskusijās, kas neattiecas uz viņa atbildības jomu.
Piemēram, pērn novembrī, kad valdība pakāpeniski sāka ieviest arvien stingrākus ierobežojumus, lai mazinātu Covid-19 izplatību, S. Ģirģens uzņēmās tādu kā skaistumkopšanas aizbildņa lomu, aizstāvot šajā nozarē strādājošo tiesības turpināt darbu.
Kad valdība frizieriem pēc divu mēnešu dīkstāves marta sākumā ļāva atsākt strādāt, S. Ģirģens šo brīdi izvērsa gandrīz vai par politisku manifestu, feisbukā rakstot: “Apsveicu visus racionāli un loģiski domājošos ar 1. marta svētkiem. Šī diena jāieraksta kalendārā.”
Visticamāk, Ģirģens bija arī viens no tiem ministriem, kuru virzienā Valsts prezidents Egils Levits raidīja dusmu bultas, draudot ar demisijas pieprasījumu, ja Covid-19 saslimstības statistika pasliktināsies.
Tomēr, vērtējot ministru darbu, primārais ir situācija viņa pārraudzītajā nozarē.
Un te pēdējā nedēļā veidojas dīvaina aina – bandīti uz ielas demonstratīvi noslepkavo futbola aģentu, sabiedrība satraukta, neatklāto pasūtījuma slepkavību saraksts kļūst arvien garāks, bet iekšlietu ministrs pārliecinošā balsī stāsta, cik lieliski viņš kontrolē situāciju un kādi milzu panākumi viņam ir noziedzības apkarošanā.
Nespēja piebremzēt runas plūdus ir novedusi pie pavisam dīvainām atziņām, tādām kā pirmdienas izteikums intervijā Latvijas Radio – Ģirģens noziegumu nesaistot ar futbola aģenta Romāna Bezzubova profesionālo darbību.
Viņaprāt, šī slepkavība ir kā brīdinājums “par to, ka Latviju sākam attīrīt no noziedzīgiem grupējumiem, kuri ilgstoši strādājuši Latvijā un kuriem tiek pārrautas dažādas ķēdes”.
Vai jāsaprot, ka te notiek kaut kāds karš, kur viena puse, atriebjoties par kaujā nodarītajiem zaudējumiem, sāk izlases kārtībā nogalināt civiliedzīvotājus? Pats Ģirģens vēlāk radio centās precizēt savu teikto, no kā gan nekas skaidrāks nekļuva.
Tikmēr vienīgā taustāmā ideja, ko patiešām varētu darīt, lai sekmīgāk cīnītos ar noziedzniekiem, ir priekšlikums izveidot vienotu videonovērošanas kameru tīklu visā Latvijas teritorijā.
Taču, vai te (it kā ar labiem mērķiem) netiks sperts plats solis pretī totālai iedzīvotāju kontrolei? Vai tiešām policijas darba neliela atvieglošana attaisno to, ka tiktu ierobežotas cilvēku pamattiesības uz privāto dzīvi, jo viņiem jārēķinās, ka ārpus savas dzīvesvietas gandrīz visur un vienmēr var tikt novēroti?
Protams, tiks stāstīts, ka bez īpašas vajadzības jau tas netiks lietots, bet kā lai neatceras seno romiešu dzejnieka Juvenāla rakstīto – “Quis custodiet ipsos custodes?”, ko no latīņu valodas varētu tulkot kā “Bet kurš uzraudzīs uzraugus?”
Doma tāda, ka, dodot kādam lielāku varu, vienmēr jārēķinās, ka tā var tikt izmantota ne tikai cēliem mērķiem, bet arī savtīgās interesēs.
Pasaulē par to diskusijas turpinās gadu desmitiem. Iestādes vienmēr izmanto skaļākus notikumus, piemēram, terora aktus, lai spertu nākamo soli totālas kontroles virzienā. Ir tapis arī ne mazums mākslas darbu par šo tēmu.
Piemēram, 1998. gadā Holivudas filma “Valsts ienaidnieks” (“Enemy of the State”) diezgan skaudri ataino situāciju, kad cilvēkam ik uz soļa seko novērošanas kamera, un pēc filmas pat sekoja taisnošanās, ka tik traki jau nu gan neesot.
Tiesa, kopš tā laika daudz lielāku satraukumu raisījusi nevis fiziskā novērošana, bet iespēja izsekot un ievākt informāciju internetā, tomēr arī novērošanas tēmas aktualitāte nav zudusi.
Latvijas situācijā, visticamāk, viss atdursies pie finansējuma jautājuma. Ja atceras, ka mums par fotoradaru uzturēšanas izdevumiem pastāvīgi skan žēlabas, ka tam neesot naudas, tad kur nu vēl kaut kāds plašāks tīkls.
Savukārt šīs “ekstras” neesamība nav arguments, lai attaisnotu nespēju atklāt skaļos noziegumus. Tieši tas parādīs Ģirģena darba kvalitāti, nevis viņa runas plūdi.
