Uldis Šmits: Poļi spēj tikt galā ar savām problēmām paši! 0
Tā ir Saeimas ārpolitikas debašu un arī vēlēšanu kampaņas diskusiju cienīga tēma – Eiropas Komisijas ierosinājums par iespējamu sankciju noteikšanu Polijai saistībā ar tiesu varas neatkarības apdraudējumu.
Ja atceramies, pagājušā gada nogalē pirmo reizi tika iedarbināts Līguma par Eiropas Savienību septītais pants. Jeb pagaidām minētā panta sākuma fāze: no 20. decembra Varšavai vēl doti trīs mēneši, lai ieviestu korekcijas strīdīgajā tiesu reformā, turklāt galvenos lēmumus sankciju sakarā pieņems nevis Brisele, bet Eiropas Savienības dalībvalstis. Un izšķirošo lēmumu var iespaidot arī viena pati dalībvalsts, jo balsstiesību liegšana Polijai (ES Padomē) īstenojama tikai tad, ja par šādu sodu izsakās visi pārējie Eiropadomes locekļi. Tas neliekas ticami, ņemot vērā Ungārijas valdības galvas skaļo apņemšanos nostāties “pret” un varbūt vēl dažu citu Eiropas valdošo politiķu līdzīgo, kaut mazāk afišēto viedokli. Vai vispār bija vērts iekustināt šo procedūru? Briseles amatpersonas atbild apstiprinoši un atsaucas uz savu juridisko pienākumu, pastāvošajiem tiesību aktiem un vērtībām.
Paredzams, ka strīds ap Polijas tiesu reformu, kā arī vēl citas konfliktsituācijas ES iekšienē mudinās zināmas politiskās aprindas Rietumeiropas galvaspilsētās rast iedarbīgākus mehānismus, lai piedabūtu grēkāžus, EK vicepriekšsēdētāja Timmermansa vārdiem, “nākt pie prāta”. Viens no aplūkotajiem variantiem esot sasaistīt Eiropas kohēzijas jeb izlīdzināšanas politikas ietvaros piešķirtās naudas apjomus ar tiesību aktu ievērošanu attiecīgajā valstī. Tāda pieeja varētu tikt izmantota, spriežot jau par nākamo daudzgadu finanšu shēmu, un arī breksits dod ieganstu pārskatīt spēles noteikumus. Tādā gadījumā Polija, kura iedzīvotāju skaita ziņā ir sestā lielākā ES valsts un kurai tagadējā daudzgadu budžeta periodā (2014 – 2020) tika iedalīti 73 miljardi eiro (neskaitot maksājumus lauksaimniekiem), varētu zaudēt ārkārtīgi daudz. Savukārt mums nevajadzētu lolot ilūzijas, ka Latvija tad izrādīsies lielā ieguvēja. Jācer, galu galā piepildīsies ES budžetam veltītās konferences laikā 8. janvārī izteiktais Junkera aicinājums gan Briselei, gan Varšavai meklēt kompromisu, jo tās “neatrodas karastāvoklī” un tām būtu “jāņem vērā otras puses viedoklis”.
Bet ir arī “karastāvoklī” ieinteresētie. Viņi pamanās izmantot Polijā varas grožus pārņēmušās Jaroslava Kačiņska partijas “Likums un taisnīgums” tēraudcietās nostādnes, kuras atkarībā no attieksmes pret tām var dēvēt par principiālām vai par galēji konservatīvām, taču šoreiz būtiskākais, ka tās nav saderīgas ar Eiropas politikā ierasto kompromisa kultūru. Varšava pēdējos gados bieži kašķējas – vēstures vai citu iemeslu dēļ – ar teju visiem kaimiņiem, bet it īpaši ar Vāciju, Ukrainu un Lietuvu. Tas nudien neuzlabo reģiona spriego drošības situāciju. Jāpiekrīt arī tam, ka Varšavas pasāktā tiesu sistēmas reforma ir apšaubāma. Tomēr varas partija nav viendabīga, pastāv reāla opozīcija, spēcīga pilsoniskā sabiedrība un visas demokrātiskās brīvības. Tāpat mierīga protesta tradīcijas, kurām savulaik bija ievērojama loma dzelzs priekškara noārdīšanā. Proti, poļi spēj tikt galā ar savām problēmām paši, un tas, šķiet, ir piemērotākais vēstījums, kāds būtu jāpauž arī no Latvijas puses. Patiesībā diezgan grūti iztēloties eventuālo ES samitu, kurā Rīga piekrīt Polijas sodīšanai. Lai cik dīvaini vai neierasti tas arī izklausās, šoreiz vieglāk iedomāties Latvijas diplomātisku aktivizēšanos mums tik svarīgās sabiedrotās valsts (un pie reizes mūsu) interešu aizstāvībai.
