Bet kāda ir partiju Eiropas politika? 0
Saeimas jau ratificētais tā sauktais Eiropas Savienības fiskālās disciplīnas līgums turpina raisīt debates un arī emocijas. Nupat līgumu sāka apspriest Francijas Nacionālajā asamblejā, kur pret to iestājas sociālistu kreisais spārns, komunisti un daļēji – zaļie. Tiek rīkotas arī protesta demonstrācijas.
Taču nav īpašu šaubu, ka parlaments līgumu apstiprinās. Kaut gan Francijai to ievērot nāksies krietni grūtāk nekā Latvijai.
Kā zināms, minētais pakts paredz, ka valsts budžetam jābūt līdzsvarotam vai ar pārpalikumu (tā dēvētais “zelta likums”), un izvirza nosacījumu – ja valsts parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu pārsniedz 60%, jāpanāk šīs atšķirības regulāra samazināšana “par vidēji divdesmito daļu gadā”. Francijas pēdējais līdzsvarotais budžets tika pieņemts ap 70. gadu vidu, savukārt parāds ir aptuveni 90% no IKP, un aprēķināts, ka saskaņā ar līguma saistībām šī parāda deldēšanai tuvāko divdesmit gadu laikā būtu “jāatrod” 600 miljardi eiro jeb vidēji 30 miljardi gadā. Diez vai franči tādu pārbaudījumu izturēs, un to gluži labi saprot gan valsts galva Fransuā Olands, gan viņa sastādītā sociālistu valdība. Bet tāpat skaidrs, ka šī “fiskālā disciplīna” Francijai ir nepieciešama kaut vai tāpēc, lai iespējami ilgāk saglabātu kredītreitingu aģentūru un finanšu tirgu labvēlību un lai tīri politiskā ziņā kaut cik turētos kopā ar Vāciju.
Tikmēr nākotnes pareģojumi ir visai drūmi, un, kā jau parasti, vieni nelaimēs vaino “taupību”, ko gan Francija vēl īsti nav iepazinusi, bet citi – joprojām uzpūstos valsts izdevumus un nodokļu slogu. Ja šajos strīdos ir kas kopīgs, tad tā ir pārliecība, ka risinājums, kas, starp citu, varētu būt arī diezgan skarbs, gribot negribot ir jāmeklē Eiropas līmenī. Un, kas attiecas uz pasaules finanšu spēles noteikumiem, tas būtu jādara pat globālā mērogā. Turklāt politiķi to šoreiz apgalvo nevis aiz iesīkstējušā ieraduma novelt visu, ieskaitot viņu pašu kļūdas, uz “Eiropu”, bet apzinoties realitāti, kas daudziem ir nepatīkama. Un kas tomēr liek sociālistu vairākumam kopā ar labējiem izteikties par līguma apstiprināšanu.
Grūti pateikt, cik lielā mērā šo realitāti uztver Latvijā, kur līdzīgas debates līguma sakarā jau notika un tagad notiek saistībā ar eiro ieviešanu vai neieviešanu. Jācer, ka valdošās koalīcijas kodolam piemīt ne tikai šis mazliet samocītais eirooptimisms, bet pastāv arī kāds “plāns B”, kurā būtu ietverti dažādi attīstības varianti, ņemot vērā situāciju citās Eiropas valstīs.
Vēl mīklaināku pozu līdz šim ir ieņēmusi Saeimas opozīcija. Gandrīz visi it kā būtu vienisprātis, ka virzība uz sabalansētu budžetu un parāda dzēšanu ir vajadzīga jebkurā gadījumā – ar pievienošanos eirozonai vai bez tās. Taču ZZS izmantoja situāciju (balsojumu pavasarī) sīkām rebēm, savukārt “SC” sākotnēji teicās, ka varētu līguma ratificēšanu atbalstīt, līdz pavēstīja, ka tas kaitēs izaugsmei un ka jāsargā nacionālā neatkarība… Parasti ES kreisās partijas tādās debatēs ceļ priekšā savas solidārās Eiropas vīzijas vai programmas, kas gan reizēm ir diezgan utopiskas, taču vismaz atbilstošas šo partiju ideoloģijai.
Tēma par mūsu partiju Eiropas politiku vispār ir, kā mēdz teikt, labs jautājums. Bet varbūt jāsāk ar jautājumu – vai tāda politika pastāv, atskaitot vispārējas frāzes tikpat vispārēji formulētajās trūcīgajās ārpolitikas nostādnēs. Šobrīd politiķi jau iejūtas priekšvēlēšanu gaisotnē, sevišķi koncentrējoties uz cīņu par vietām treknākajās lielo pilsētu pašvaldībās. Taču nemaz nav izslēgts, ka šo pašvaldību vēlēšanu laiks sakrīt ar svarīgām pārmaiņām ES.
Tāpēc nenāktu par sliktu, ja partijas, īpaši tās, kuras iesaka vai atbalsta dažādus referendumus, pacenstos skaidri un gaiši izklāstīt – lūk, mūsu piedāvājums, kas balstās uz stāvokļa padziļinātu izpēti, un, lūk, mūsu aprēķini, kādas ekonomiskās un ģeopolitiskās sekas būs tam vai citam risinājumam. Bet varbūt partijas jau nepagurdamas strādā pie visām šīm aplēsēm, lai vispusīgi apgaismotu savus vēlētājus?
