Uldis Šmits: Kremļa grūtais ceļš atkal iestudēt uzvedumu “Brāļu saimē” 6
Pirms diviem gadiem oktobrī Krievijas valsts prezidenta amata pretendents Vladimirs Putins laikrakstā “Izvestija” izklāstīja ideju par Eirāzijas savienības veidošanu uz Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas ūnijas pamatiem. Tika paziņots mērķis “sasniegt vēl augstāku integrācijas līmeni”, nojaucot visas barjeras preču, kapitālu un darbaspēka kustības ceļā, un iesaistīt projektā pirmām kārtām NVS valstis. Jau tolaik bija plānota arī Kirgizstānas un Tadžikistānas iekļaušana šajā ekonomiskajā telpā, kuru, kā rakstīja Putins, “vieno kopīgas brīvības, demokrātijas un tirgus likumu vērtības”. Pavisam nesen kļuva zināms, ka muitas ūnijai ir spiesta pievienoties Armēnija, jo Erevānai jārēķinās ar Karabahas konfliktu un ar “Gazprom”, un skaidrs, ka attiecīgas sviras tiek darbinātas arī citur, lai Kremļa projekts 2015. gadā iegūtu kādas konkrētākas aprises.
Rietumos tas jau sākotnēji daudziem atgādināja vecu dziesmu jaunās skaņās jeb zināmu PSRS atdzīvināšanas mēģinājumu. Tikai uz kapitālisma ekonomikas pamata. Padomju “tautu draudzības” koncepcija varbūt joprojām noder Krievijas un Baltkrievijas attiecībās, bet nevis kā sava veida ideoloģiska saistviela minētajā telpā kopumā. To apliecināja arī nesen pēc kāda nozieguma izraisījušies nemieri Maskavā un spēka demonstrācijas pret it kā nelegālajiem imigrantiem. Kaut gan, cik noprotams, neapmierinātības smaile skāra ļaudis, kuri pēc ārējām pazīmēm tiek pieskaitīti “kaukāziešiem” un kuri tikpat labi var būt Krievijas pilsoņi. Bet, protams, tādās reizēs nemēdz piemirst arī aziātus un citus “neslāvu” paskata indivīdus. Respektīvi, to rasu pārstāvjus, kas nākotnē, vismaz teorētiski, varētu plaši izmantot Eirāzijas savienības brīvās darbaspēka kustības dotās iespējas. Atšķirībā no Rietumeiropas, piemēram, Francijas, kur parasti dumpojas zināmos lielpilsētu kvartālos sablīvētie imigranti un viņu pēcteči, Krievijā grautiņos visbiežāk cieš paši iebraucēji. Varbūt kopēja ir parādība, ko dažkārt sauc par apvērsto kolonizāciju, kad bijušo impēriju metropolēs ieplūst savulaik pakļauto zemju iedzīvotāji. Un, ja Maskava gribēs konsekventi turēties pie Putina piesauktajām “tirgus likumu vērtībām”, tad šī tendence tai neies secen. Turklāt Krievijai ir ļoti nepieciešams imigrantu darbaspēks. Bez viņu piesaistīšanas arī pasaules vēsturē visdārgākā olimpiāde Sočos par vismaz 36 miljardiem eiro, no kuriem 30 – 50% gan esot pagaisuši koruptīvos darījumos, izmaksātu vēl krietni dārgāk. Taču šodien ne jau tikai Aleksejs Navaļnijs, bet arī personas Krievijas oficiālajās aprindās prasa vīzu režīma ieviešanu ar agrākajām padomju Vidusāzijas un Aizkaukāza republikām. Kremlim tāpēc vajadzēs izgudrot visai sarežģītu politisko horeogrāfiju, lai atkal iestudētu uzvedumu “Brāļu saimē” un lai, no vienas puses, īstenotu kontroli pār bijušās PSRS plašumiem, bet, no otras, nomierinātu t. s. ierindas pilsoni.
Maskavas attiecībās ar Eiropas Savienību, tajā skaitā Baltijas valstīm, tas varētu atspoguļoties arī tādējādi, ka pastiprināsies Kremļa varas uzturētais Krievijas kā dažādu sazvērestību apvīta aplenktā cietokšņa sindroms: ja reiz naidīgi spēki rosās arī cietokšņa iekšienē, tad tas ir izdevīgi tiem, kuri grib Krieviju novājināt. Lielvalsts sabiedrības un “krievu pasaules” saliedēšanas nolūkos droši vien tiks turpināts vienkāršais stāsts, ka labklājības saule lec Austrumos, bet viss kaitējums ceļas no pūstošajiem Rietumiem.
