Uldis Šmits: Bet igauņi… 0
Igaunijas uzņēmējdarbības un informācijas tehnoloģiju ministre Urve Paolo nesen pavēstīja, ka valsts nākamgad plāno piesaistīt apmēram piecsimt ārvalstu speciālistu darbībai IT jomā. Bet līdz 2020. gadam saskaņā ar izstrādātu rīcības plānu kopumā tiks piesaistīti apmēram astoņi tūkstoši kvalificētu speciālistu, no kuriem liela daļa strādās jau pieminētajā IT nozarē, kur darba apmaksa mēdz būt krietni virs vidējās.
Tā ir nepieciešamība, ko nosaka igauņu sasniegumi un tālākie nodomi šīs jomas attīstīšanā, kā arī demogrāfiskā situācija, darba tirgus konjunktūra un citi apstākļi. Modernās tehnoloģijas palīdz veidot ekonomiku, kas rada augstas pievienotās vērtības preces un pakalpojumus, bet arī samazina vajadzības pēc darbaspēka. Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku pārāk atkarīgu no viesstrādniekiem. Ne velti Igaunijas valdībā uzņēmējdarbības un informācijas tehnoloģiju lietu pārraudzība atrodas zem kopēja vienas un tās pašas ministrijas jumta. Zinām, ka IT jomai ir cieša saistība ar nacionālo drošību, taču šo tehnoloģiju pieejamība var iespaidot arī, piemēram, lauku attīstību, tāpēc šopavasar apstiprinātā Igaunijas valsts budžeta stratēģija 2018. – 2021. gadam paredz ieguldīt 160 miljonus eiro informācijas un sakaru tehnoloģiju ieviešanai un uzņēmējdarbības atbalstam ārpus lielajām pilsētām, tajā skaitā iedzīvotāju prasmju pilnveidošanā.
Nebūs pārsteigums, ja Tallinas aicināto kvalificēto speciālistu vidū uzradīsies arī Latvijas pilsoņi – gan tagad Latvijā, gan citur Eiropā strādājošie. Arī tie neatkarības laikos dzimušie latvieši, kas aizbrauca meklēt darbu Rietumos tādēļ, ka mīļotās dzimtenes biezās privātās struktūras prasīja no potenciālajiem darba ņēmējiem pilnībā pārvaldīt krievu valodu. Viens no iemesliem šādas prakses izplatībai bija Latvijas ekonomiskā pozicionēšanās, proti, būt “kā tiltam” vai “koridoram”, pa kuru preces un nauda (tostarp atmazgājamā) plūst no Austrumiem uz Rietumiem. Minētās prasības lietderība faktiski bija apšaubāma, jo Austrumu puses nopietno darījumu aprindu pārstāvji runā angliski labāk un labprātāk par dažiem mūsvalsts ministriem un vēl augstākos krēslos sēdošajiem, kuru retās uzstāšanās svešvalodās, izņemot veco saziņas valodu, sagādā teju traumatiskus pārdzīvojumus viņiem pašiem un citiem.
Lai vai kā, bet visiem politiskajiem vējiem un apdraudējumiem pakļautās konstrukcijas – “tilta” – teorija kļuvusi par galveno vai pat vienīgo Rīgas ārpolitikā pa īstam lobēto stratēģiju. Sparīgi konkurējam ar Viļņu, kura tomēr tiecas atrast arī tagadējam tehnoloģisko pārmaiņu laikmetam atbilstošas nišas. Piemēram, šogad Lietuva izvirzīja mērķi iegūt līdera lomu Baltijas un ziemeļvalstu inovatīvo finanšu pakalpojumu tirgū.
Kā apgalvo gudri ļaudis starptautiskās konferencēs (vienmēr vienkāršāk ir pateikt, nevis izdarīt), inovatīvu tautsaimniecību veicinoši apstākļi ir priekšnoteikums, lai valsts pievilktu ierosmēm un finanšu līdzekļiem bagātus cilvēkus, kas savukārt kalpo ekonomikas modernizācijai un pienācīgi apmaksātu darba vietu radīšanai. Tas varbūt arī ir svarīgākais priekšnoteikums, lai Latvijas radošie prāti, kādu netrūkst, Latvijā paliktu, bet aizbraukušie atgrieztos.
