Biznesa enģeļiem jāsamierinās – daļa naudas tiks zaudēta 0
Baltijas līmeņa pirmssēklas un sēklas kapitāla investīciju fonds “Change Ventures” nesen paziņoja par jauna fonda “Change Ventures Fund II” izveidošanu ar vairāk nekā 30 miljonu eiro piesaistīto kapitālu. Fonda vadošais partneris ir Andris K. Bērziņš. “LB” viņu aicināja uz sarunu, lai aprunātos par to, kas ir riska kapitāla fonds, ko nozīmē būt jaunuzņēmuma dibinātājām un kā tas ir – zaudēt miljoniem eiro.
Cik bieži sanāk zaudēt naudu? Lielai daļai cilvēku jau zaudēti 100 eiro ir bēdas, bet jums tās summas figurē krietni lielākas.
A. K. Bērziņš: Manā jomā ir jāsamierinās ar to, ka daļu naudas zaudēsim. Es ar to samierinos, zinot, ka vēlāk vinnēsim. Ir liels risks, kuru neviens nevar prognozēt un kontrolēt. Tikai ar lielu portfeli var šos riskus diversificēt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc biznesa eņģeļu investoriem dažreiz nolaižas rokas – viņi iegulda piecos uzņēmumos, bet četri noiet pa burbuli jau pašā sākumā. Ir jāiegulda 10–15 jaunuzņēmumos, lai trāpītu.
Cik ilgu laiku prasa šāda fonda ar 30 miljonu piesaistīto kapitālu izveidošana?
Tas ir apmēram divarpus gadu darbs. Tas gan nenozīmē, ka mums tagad bankas kontā glabājas 30 miljoni eiro. Riska kapitāla fondi darbojas tā, ka investori paraksta līgumu, kurā garantē, ka fondā ieguldīs noteiktu naudas summu noteiktā periodā – parasti uz desmit gadiem. Tiklīdz mēs kā fonda pārvaldnieki atrodam jaunuzņēmumu, kurā saskatām potenciālu, dodam ziņu investoriem, un viņiem ir pienākums iemaksāt līgumā paredzēto summu.
Bet šī procesa sāls noteikti ir plašajos kontaktos, kurus esat ieguvuši daudzu gadu garumā?
Ieguldītāji ir dažādi, bet daudzi ir tādi, kurus pazīstu jau sen. Skaidrs, ka riska kapitāls ir ļoti nestandarta investīcija. Tas ir kapitāls, kuru ieguldi vismaz uz desmit gadiem un par to aizmirsti, – šī investīcija nav likvīda, nav nekādas atdeves līdz investīciju pārdošanas brīdim, akcijas nevar pārdot biržā un saņemt savu naudu atpakaļ. Nav daudz investoru, kam ir tāds finansiālais portfelis, no kura vienu daļu varētu investēt šādās ilgtermiņa investīcijās. Riska kapitāla investori parasti ļoti rūpīgi pārdomā, kādā fondā naudu ieguldīt.
Loģiski, jo ir liela iespēja, ka lielu daļu ieguldījumu zaudēs
Latviešu valodai ir viena nelaime – kā riska kapitālu apzīmē divus atšķirīgus angļu valodas terminus un Latvijā tos bieži jauc. Es runāju par “private equity” un “venture capital”. “Private equity” fondi mēdz būt daudz lielāki par “venture capital” fondiem – tie var būt desmitos, pat simtos miljardu lieli, bet lielākā atšķirība – šie investori iegulda uzņēmumos, kuri jau ir attīstījuši biznesa modeli, viņiem jau ir klienti, viņi jau pelna. Šajā gadījumā investors naudu zaudē reti, taču parasti nevar nopelnīt piecas vai desmit reizes vairāk par ieguldīto.
Savukārt “venture capital” fondos iegulda, zinot, ka viena daļa investīciju būs jānoraksta. Mēs rēķināmies, ka 40% investīciju zaudēsim. Bet tajā pašā laikā rēķināmies, ka atradīsim 1–3 jaunuzņēmumus, kas būs tik veiksmīgi, ka nosegs visas investīcijas un nodrošinās ļoti lielu peļņu.
Tas ir dīvains biznesa modelis, ļoti specifisks, ar augstu risku. Tieši tāpēc Baltijā pensiju fondiem šo ideju ir grūti sagremot, bet globālā mērogā Rietumu pensiju fondiem tieši “venture capital” investīcijas bieži vien ir tās, kuras ilgtermiņā dod lielāko atdevi.
Kam jānotiek dzīvē, lai iesaistītos riska kapitāla nozarē?
Esmu ilgus gadus dažādos veidos strādājis pašos jaunuzņēmumos, tāpēc zinu, kā tas viss strādā, daudzu gadu garumā esmu ieguvis plašu kontaktu tīklu. Ar laiku sapratu, ka varu darboties plašāk tieši ar uzņēmējiem un investoriem. Pirms četriem gadiem ar igauņu partneriem un diviem amerikāņu advokātiem sākām pirmo “Change Ventures”, kas fokusējās uz jaunuzņēmumiem Baltijā.
Pirmajam fondam bija tā laime, ka visi investori bija privātie – nebija nekādu struktūrfondu naudas, kuru vienmēr ir sarežģītāk apsaimniekot lielās birokrātijas dēļ. Šī brīvība deva iespēju atsperties, un tagad jau esam sākuši otro fondu.
Ko investori gaida no jums?
Lielākā daļa investoru dzīvo ārpus Baltijas, taču viņi apzinās, ka Baltijas valstis ir ļoti unikālas jaunuzņēmumu jomā. Sešu miljonu iedzīvotāju reģionā dzimuši ļoti daudzi veiksmes stāsti. Acīmredzot viņi tic, ka esam komanda, kas spēs atrast nākamos veiksmes stāstus.
Vai 30 miljoni ir daudz šajā nozarē?
Jāpiezīmē, ka investējam arī Baltijas diasporā, t. i., ja divi lietuvieši Silīcija ielejā strādājuši “Google”, bet tagad tur dibinājuši savu jaunuzņēmumu, tad arī šādā uzņēmumā mēs ieguldīsim. Bet jābūt saiknei ar Baltiju, piemēram, prasām, lai inženieru komanda bāzētos Baltijā.
Runājot par 30 miljoniem, šāds apjoms mūs noliek apmēram turpat, kur ir vairāki citi fondi, kas iegulda Baltijas jaunuzņēmumos. Globālā mērogā, protams, esam mikro izmēra riska kapitāla fonds. Lielākie fondi Eiropā strādā ar 500 miljonu vai pat lielākiem eiro portfeļiem utt. Pasaulē – arī miljardos.
Trīsdesmit miljoni būs domāti apmēram 35 jaunuzņēmumiem. Sākotnējā investīcija ir starp 100 un 750 tūkstošiem eiro. Investējam divos posmos. Pirmais ir pirmssēklas posms, kura laikā investējam no 100 līdz 300 tūkstošiem. Uzņēmumam jābūt konceptam, bet neko citu neprasām. Otrās investīcijas veicam tad, kad jaunuzņēmumam ir jau pirmais apgrozījums, sāk parādīties tirgus.
Jāuzsver, ka puse no fonda mums ir rezerves kapitāls, kuru guldām vēl nākamajos investīciju raundos. Mēs gribam dibinātājus, kuriem ir ambīcijas veidot kaut ko lielu. Tiem, kam izdodas, var būt ļoti strauja izaugsme, kas pieprasa papildu investīcijas. Katrā no šiem papildu investīciju raundiem mūsu oriģinālās daļas tiek atšķaidītas, tāpēc nepieciešams rezerves kapitāls, lai varam turēt līdzi un beigās pārdot daļas ar gaidīto peļņu.
Vai investori joprojām turpina pirmajos investīciju raundos iegādāties pārāk daudz jaunuzņēmuma daļu, demotivējot dibinātājus?
Šī problēma sāk mazināties. Jāsaprot, ka šādi rīkoties ir stulbi, investori paši sev šauj kājā. Ir pilnīgi skaidrs, ka veiksmīgam uzņēmumam būs nepieciešams papildu kapitāls izaugsmei. Ja investors jau sākumā paņem pusi uzņēmuma daļu, nākamajiem potenciālajiem investoriem vairs nebūs intereses ieguldīt. Bet kāpēc dibinātāji to pieļauj? Būt par uzņēmēju ir izaicinājums. Būt par uzņēmēju jaunuzņēmumā ir vēl lielāks izaicinājums, jo jānotur liela attīstība īsā laikā. Tas ir stresaini un grūti, jāpiesaista tikpat traki darbinieki, kuri ir gatavi “kapāt”. Ir daudz vieglāk aiziet strādāt stabilā uzņēmumā par cietu algu. Uzņēmējam ir jādomā ne tikai par savu atalgojumu, bet arī par darbiniekiem, viņu nākotni, jādomā par jauniem produktiem, to pārdošanu utt.
Ko jūs meklējat jaunuzņēmumos? Ideju?
Idejas tiek pārvērtētas. Ideja ir 10% no veiksmes, 90% ir “kapāšana”, jo tā ideja ir jāievieš dzīvē. Protams, ir svarīgi, lai ideja būtu interesanta, bet lielākais izaicinājums ir ideju iedarbināt. Procesi jaunuzņēmumos nenotiek lineāri. Uzņēmējs, kas atver jaunu restorānu, zina, kādā adresē tas atradīsies, zina, ko tur pasniegs, cik daudz darbinieku vajadzēs utt. Jaunuzņēmumā jāmācās procesa laikā, bieži vien pirmā ideja ir izmetama miskastē vai radikāli jāmaina, līdz nonāc pie strādājoša biznes modeļa. Jaunuzņēmums juridiski ir firma, bet pēc darbības formas tā drīzāk ir kā organizācija, kas meklē savu biznesa modeli.
Mans pirmais jaunuzņēmums bija divu Izraēlas amerikāņu dibināts jaunuzņēmums ASV, kas mērīja attālumu starp “Bluetooth” čipiem. Tolaik tā bija ļoti jauna tehnoloģija. Gribējām pārdot rīku, kas domāts vecākiem: kad bērns aiziet kaut kur pārāk tālu, viņiem pienāk paziņojums. Pēc vairāku mēnešu ilgas tirgus analīzes sapratām, ka vecāki par to nav gatavi maksāt. Mainījām konceptu, kļuvām par “Wi-Fi” tehnoloģiju un pēc trim gadiem beidzot nonācām pie produkta, kuru varēja laist tirgū.
Jaunuzņēmuma tapšanas process ir eksperimentu pilns, tajā jāsaprot, vai ideja jāturpina vai tai jāmet miers. Ne visi tam ir gatavi, bet mēs meklējam komandas, kuras tam ir gatavas, kuras ir aizdegušās par savu ideju, grib mainīt pasauli un gatavi iet cauri sienām.
Kādas nozares šobrīd ir modē?
Noteikti mākslīgais intelekts. Investoru vidū ir joks – ja jaunuzņēmuma prezentācijā nav ierakstīts mākslīgais intelekts, tad uzņēmumu nav vērts ņemt nopietni (smejas). Bet zem mākslīgā intelekta slēpjas ļoti plašs lietojums. Tāpat Baltijā ir ļoti daudz finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmumu, robotikas jaunuzņēmumu, ir arī vispārējie biznesa pakalpojumi, brīžiem parādās arī risinājumi patērētājiem. Tie ir reti, bet, kad gadās, tad ir ļoti veiksmīgi. Kā “Bolt”.
Kuri šobrīd ir potenciāli veiksmīgākie Latvijas jaunuzņēmumi, kuriem ir potenciāls kļūt par t. s. vienradžiem?
Esmu ieguldījis vairākos uzņēmumos, kuri, manuprāt, būs veiksmes stāsti, piemēram, “Nordigen” un “Giraffe360”. Noteikti jāmin arī “Printify” un “Printful”. Tā ir interesanta sakritība, ka šie abi uzņēmumi nāk no Latvijas. Savstarpējā konkurence, manuprāt, viņiem nāk tikai par labu. Bet īstenībā mums jau tāds vienradzis ir – tas ir “Mikrotik”. Diemžēl daudzi par to nezina. Viņu stāsts ir ļoti iespaidīgs, ņemot vērā viņu izmērus, peļņas rādītājus un to, ka izauguši vispār bez riska kapitāla iesaistes.
Nav paveicies ar to, ka viņi negrib publicitāti.
Drīzāk nav paveicies ar to, ka “Mikrotik” nav patērētāju zīmols. Piemēram, “Skype” ir produkts, kuru lietojis katrs igaunis. Tāds piemērs ļauj daudz vieglāk arī politiskā līmenī runāt par IT nozīmi ekonomikā. Nākamais Igaunijas veiksmes stāsts jau atkal ir patērētāju zīmols – “Bolt”. Savukārt, ja igaunim paprasa, kas ir “Pipedrive” – vēl viens veiksmes stāsts, bet uzņēmumiem domāts –, viņi prasīs, kas tas ir.
Cik strauji pēdējo gadu laikā attīstījušies Latvijas jaunuzņēmumi?
Kad pirms astoņiem gadiem dibinājām “TechHub”, te bija uz dažu roku pirkstiem saskaitāmi jaunuzņēmumi. Tagad ir vairāki simti, izveidojusies īpaša komūna, daudz kas attīstījies. Sabiedrībā izveidojusies lielāka sapratne par to, kāpēc šādi uzņēmumi ir svarīgi. Šobrīd pasaulē ir unikāls brīdis, lai kļūtu par uzņēmēju. Kad es sāku strādāt jaunuzņēmumā, lai mēs ieviestu jaunu risinājumu, bija fiziski programmatūra jāuzlādē serverī, serveris bija fiziski jānogādā klienta servera telpā, jāpieslēdz pie tīkla. Ja gribēja programmatūru atjaunināt, bija jāizmanto disks utt. Process bija ļoti sarežģīts. Šobrīd ir mākoņrisinājumi, iespējami digitālie maksājumi, visi fiziskie sūtījumi kļuvuši daudz lētāki, kas ļauj uzcept uzņēmumu savā dzīvoklī Purvciemā. Tik mazai valstij kā Latvija tas paver milzīgas iespējas, jo investori sapratuši, ka liels bizness var dzimt arī ārpus ASV.
Labāk uzreiz iekarot ASV tirgu vai sākt ar Latviju?
Domāju, ka Latvija ir lieliska vieta, kur dibināt jaunuzņēmumu – te ir ļoti talantīgi cilvēki, bet jau no paša sākuma ir jādomā par tirgu un labāk domāt par vietu, kas ir lielāka un maksātspējīgāka par Latviju. Katrā ziņā ir svētīgi aizbraukt uz Silīcija ieleju, sajust to gaisotni, saprast, kā lietas notiek tur. Esmu daudziem saviem draugiem tur teicis, ka viņi dzīvo kā citplanētieši. Tur notiek dažādi eksperimenti, par kuriem pat nevaram iedomāties. Var pasūtīt no “Google” zobu birstīti un stundas laikā to atvedīs. Tur ir baigā leiputrija, bet ir ēnas puses – dzīve tur ir superdārga, No nekustamā īpašuma cenām mati ceļas stāvus. Arī darbaspēks ir ļoti dārgs, konkurence ir milzīga. Veiksmes modelis ir līdzīgs kā Izraēlā – Latvijā bāzējas inženieri, finanses un vēl šis tas, bet pārdošana un mārketings ir tur, kur ir klients.
Bet vai tas ir beigu sākums, ja uzņēmums izvēlas mēreni sākt ar tirgu Latvijā, nevis uzreiz riskē ar laušanos ārzemēs?
Ne vienmēr, bet gadās. Bieži vien investoriem neinteresē tas tavs pilotprojekts Latvijā, pat ja tas ir veiksmīgs. Viņus interesē, vai tas darbosies Londonā vai Berlīnē.
Cik liela problēma ir inženieru, programmētāju trūkums?
Tā ir globāla problēma. Latvijā situācija nav tik traka kā Igaunijā, kur ir maz iedzīvotāju un daudz uzņēmumu. Bet, protams, mums ir par maz studentu inženieru, programmētāju.
Riska kapitāla nozarē palīdz Zemessardzē gūtais rūdījums?
Kaut kādā vispārīgā veidā varbūt jā, bet man Zemessardze kalpo vienkārši kā pilnīga atslēgšanās no darba rutīnas, pabūšana pilnīgi citā kompānijā, kurā pārsvarā nav jaunuzņēmumu un investoru pārstāvju. Zemessardzē nevar visu laiku sēdēt “WhatsApp” vai atbildēt uz zvaniem.
Jūs esat dzimis Austrālijā, skolojies Londonā, Kalifornijā. Kas jūs atveda atpakaļ uz Latviju?
Esmu dzimis trimdas latviešu ģimenē, un mani vecāki, arī vecvecāki bija ļoti aktīvi latviešu sabiedrībā Austrālijā, mēs uzaugām, runājot latviski. Tolaik, kad Latvijā sākās atmoda, mēs dzīvojām Londonā un rūpīgi sekojām notikumiem Latvijā. Es pirmo reizi redzēju Latviju 1986. gadā, un man bija pašsaprotami, ka es te atgriezīšos. Tīņa gados biju ļoti politiski aktīvs, daudz braukāju uz Latviju. Biju, piemēram, Berlīnē dienā, kad notika lielas baltiešu demonstrācijas, un piedalījos protesta akcijās pie Berlīnes mūra. Kad beidzu universitāti Lielbritānijā, bija ekonomiskā krīze un man piedāvāja darbu vienā bankā, bet daudz interesantāks man likās piedāvājums te. Esmu laimīgs, ka uzaugu tādā brīdī, kad viss mainījās, tīņa gados to visu piedzīvot bija lieliski.
Jūs esat audzis pavisam citā sistēmā. Vai tas palīdzējis riska kapitāla nozarē?
Tas noteikti palīdzējis – gan tajā ziņā, ka nav bijusi valodas barjera, gan kontaktu tīkla veidošanā. Jāsaprot, ka jebkurš bizness ir cilvēku bizness un riska kapitāls nav izņēmums. Mēs ieguldām cilvēkos. Kad “Nordigen” parādījās iespējas iekļūt Austrālijā, atcerējos, ka kādreiz biju saticis sievieti, kura arī bija Stenfordas biznesa skolas absolvente, kas tagad strādā kādas Austrālijas bankas padomē. Viņa palīdzēja uzņēmumam sarunāt pirmo tikšanos šajā bankā. Tādu piemēru ir daudz.
Kā vērtējat Latvijas ekonomisko situāciju?
Kopš 1986. gada te viss ir dramatiski mainījies, esam ļoti ātri nonākuši pie daudz lielākas labklājības nekā pārējās valstis, kuras bija PSRS. Tajā pašā laikā varētu gribēties vēl ātrāku izaugsmi, gribētos, lai nepastāv dažādas lietas, kas bremzē ekonomikas izaugsmi, piemēram, ēnu ekonomika un korupcija. Tas nozīmē, ka tiesu sistēma nav ideāla, un tas neuzlabo uzticību starp darījumu partneriem. Ir lieliskas iespējas turpināt attīstību.
Palikusi tā PSRS mentalitāte?
Daļēji, jā. Igauņi pareizi izdarīja, ka daudz agrāk politikā, valsts pārvaldē, lielajos uzņēmumos nomainīja vadošo ešelonu ar jauniem un mazpieredzējušiem cilvēkiem. Neveicām arī lustrāciju, kad to vajadzēja. Mums joprojām lielos uzņēmumos sēž čekas virsnieki.
Kā jūs skatāties uz “Dzintara” sāgu?
Nezinu šo stāstu detaļās, bet ir samērā maz uzņēmumu, kas spējuši pēc PSRS sabrukuma pārslēgties uz mūsdienīgu darbības formu. Viens no labajiem piemēriem ir “Lauma Lingeries”, kas ir fascinējošs uzņēmums, jo viņi strādā pretēji visām Rietumu biznesa normām. Mūsdienās normāli ir specializēties – vieni ražo šķiedras, nākamie nodarbojas ar aušanu, trešie ražo krūšturus utt. “Laumai” viss ir vienā milzīgā ēkā. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi izdzīvoja, bija tas, ka viņiem bija lieli klienti Rietumos, kā arī uzņēmumu vadīja jaudīga, dzelžaina dāma, kas spēja uzņēmumu pagriezt pareizajā virzienā.
Esmu savulaik izbraukājis visus lielākos Latvijas uzņēmumus. Tolaik biju arī “Rēzeknes piena” slaukšanas iekārtu rūpnīcā. Man bija kāds 21 gads, direktoram bija 55. Viņi ražoja tikai PSRS tirgum, un mani izbrīnīja, cik maz sapratnes viņam bija par to, kas ir peļņa, kas ir zaudējumi, kas ir kapitālisms. Viņa veiksmes atslēga bija komunikācijā – viņš vienu reizi mēnesī iekāpa vilcienā ar šņabja kasti un brauca uz Maskavu iedzert ar ministrijas čomiem. Drīz klāt ir jauna iekārta, un var turpināt ražot. No tā pārslēgties ir grūti. Kad no Maskavas vairs nenāk rubļi, jāsāk pašam meklēt jaunus tirgus, jādomā, kā pārdot iekārtu, kā cīnīties ar konkurentiem, un tas tevi nobeidz.
Bet “Dzintars” varēja spert pareizos soļus, viņiem tomēr bija laiks, lai to paveiktu. Tajā ziņā Rietumu bizness ir skarbs, bet kapitālisms bijis veiksmīgs tāpēc, ka tas regulē to, kādu preci vajag ražot un kādā daudzumā. Rietumos uzņēmumu dzimšana un miršana ir normāls process.
