Bērziņš: par spīti pārdzīvotajam, Sibīrijas bērni sevī nes gaišumu 4
Valsts prezidents Andris Bērziņš uzskata, ka Sibīrijas bērni, par spīti pārdzīvotajam, nes sevī gaišumu.
“Jūs sevi saucat par Sibīrijas bērniem, kaut arī jūsu galvas ir sirmas un bērnība palikusi vien atmiņās. Par spīti bērnībā pārdzīvotajiem smagajiem brīžiem un ciešanām, jūs sevī nesat gaišumu un labestību, bez ļaunuma un atriebības kāres saviem pāri darītājiem,” norādījis Bērziņš, sakot runu fonda “Sibīrijas bērni” konferencē “1941.gada 14.jūnija piemiņai”.
Bērziņš uzskata, ka Sibīrijas bērnu piedzīvotais ir atgādinājums un pierādījums tam, ka cilvēces attīstību un uzplaukumu vienā dienā kāds varmāka var padarīt par šausmām un traģēdiju. Par to ir jārunā, jāstāsta un tas ir jādokumentē, jo tikai tā mēs izdarīsim visu, lai to vairs nekad nepieļautu, akcentēja prezidents.
Bērziņš norādīja, ka par komunistiskā terora upuriem toreiz kļuva augsta ranga valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, politiķi, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji.
“Tā, faktiski vienā dienā, tika iznīcināti Latvijas spēcīgākie un uzņēmīgākie cilvēki, kas valsts neatkarības gados bija kļuvuši par Latvijas valsts uzplaukuma virzītājiem un balstiem. Arī tūkstošiem citu cilvēku, to skaitā sirmgalvju, sieviešu, bērnu, arī zīdaiņu, bruņota izraušana no mājām un aizvešana nezināmā virzienā bija prātam neaptverama nežēlība,” akcentēja Bērziņš.
Vēstures dokumenti liecina, ka lēmumu par deportāciju veikšanu okupētajās Baltijas valstīs Staļins ir pieņēmis 1941. gada 15. maijā. Nākamajās dienās PSRS represīvās iestādes sagatavoja deportācijas pavēles, instrukcijas, norādījumus, aprēķināja nepieciešamo karaspēka daudzumu, izveidoja izsūtīšanas „troikas”. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas tika aizvesti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku, teica prezidents.
Savukārt Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa norādīja, ka Sibīrijas bērnu likteņi ir daļa no tautas kolektīvās atmiņas, kuru dzīvesstāsti ir par neiedomājamu zaudējumu un ciešanu pilnu ceļu, par izdzīvošanu.
“Tonakt 15 443 cilvēki tika ar saknēm izrauti no savas zemes, ar varu un spēku aizvesti svešumā. Lai salauztu brīva cilvēka gribu, lai iznīcinātu viņā pārliecību un ticību savai valstij un ideāliem. Lai salauztu mūsu tautas apziņu un nospiestu uz ceļiem sirdsapziņu, kas aizvien nepakļāvās varmācīgi uzspiestajam totalitārajam režīmam. Kas aizvien saglabāja uzticību savai valstij. Kas pretojās,” pauda Āboltiņa.
Šogad aprit 73 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija notikumiem, kad vienlaikus ar civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanu notika represijas arī pret Latvijas armijas karavīriem.
