Tikai tagad iedzīvotāji sāk apjēgt, ka “Rail Baltica” valsti sadalīs divās daļās 25
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2020. gads ceļu būvētāju vērtējumā bija labs – skanēja vārdi par “uzrāviena gadu” un vērtējumi, ka Latvijas ceļi sākot pietuvināties Lietuvas līmenim, kas kontrastēja ar ierasto ceļinieku žēlošanos par naudas trūkumu. Kāds rādās 2021. gads?
Par to saruna ar bijušo ministru prezidentu un Rīgas domes priekšsēdētāju, tagadējo biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētāju Andri Bērziņu.
Vai tiešām esat pārliecināts, ka Latvijas autoceļi ar vienu “uzrāviena” gadu var pietuvināties Lietuvas līmenim?
A. Bērziņš: Ja braucam pa Latviju un Lietuvu ar vērtējošu un kritisku aci, nav noliedzams, ka mūsu ceļi kļūst labāki. Ja runā par Igauniju – ar galvenajiem ceļiem esam līdzīgi, bet reģionālajos igauņi mums ir tālu priekšā.
Viņiem gandrīz visi reģionālie ceļi ir asfaltēti. Tur jau sen atteikušies no milzīgā 7 m brauktuves platuma, kas bija domāts militārajām mašīnām. Viņi taisa 4,5 m platus ceļus, kas ir daudz ekonomiskāki un ātrāk būvējami.
Igaunijā ir valdības apstiprināta ceļu programma, kuru konsekventi pilda – neraugoties uz to, kādu partiju vara nāk pie varas.
Lietuvā svārstības ir citādas, vairāk atkarīgas no vietējās politikas. Ir bijis pat tā, ka nauda tikusi piešķirta vairāk, nekā nozare spēj apgūt. Piemēram, ja mums ceļu būvei gadā pēkšņi iedotu 800 miljonus eiro, nozare “aizrītos”.
Cenas darbiem pieaugtu divas reizes, bet kvalitāte paliktu turpat. To saku tāpēc, ka pieredze liecina – attīstībai jānotiek pakāpeniski, plāni jāzina un tiem savlaicīgi jāgatavojas.
Noprotams, ka nozares “horizontālā” sadarbība ar kaimiņiem ir laba un noderīga?
Normāla – kā būvētāji esam arī konkurenti. “Latvijas valsts ceļiem” tā ir ļoti laba, Baltijas ceļinieki regulāri tiekas, kopīgi piedalās starptautiskās apvienībās, apmainās ar datiem, mācās viens no otra utt.
No tuvāko kaimiņu pieredzes redzam, ka Latvijas lielākā problēma ir Igaunijai līdzīgas ceļu programmas neesamība. Gadu no gada ceļu būvniekiem atkārtojas viens un tas pats – neskaidrība un neziņa par to, kas gaidāms nākotnē.
Tā nav normāla situācija nozarei, kam 75% pasūtījumu nāk no valsts.
Problēma nav tajā, ka kaut kas par ceļu stāvokli nebūtu apzināts, izpētīts vai izrēķināts. Visi iesaistītie situāciju zina un saprot, kas jādara. Vaina ir tā, ka pietrūkst politiskās gribas atšķirt primārus jautājumus no sekundāriem.
Nevēlos kādu nozari aizvainot, bet ir taču absolūti skaidrs, ka sakārtoti ceļi ekonomikai dod pienesumu – samazina izdevumus un ceļ darba ražīgumu.
Bet pērn taču bija būtisks izrāviens ceļu nozarē! Kā būs šogad?
Negribu, taču atkal jāsāk žēloties! Neviena valdība pēdējo desmit gadu laikā budžeta gatavošanā nebija atļāvusies samazināt 120 miljonus eiro lielo autoceļu kapitālieguldījumu bāzes izdevumus.
Taču 2021. gada budžetā tas ir noticis – bāzes izdevumi samazināti par 50 miljoniem! Bāzes izdevumi – tie ir līdzekļi pašvaldību ceļu uzturēšanai un izdevumi sniega tīrīšanai, bedrīšu lāpīšanai, krūmu ciršanai un grāvju pļaušanai, ko veic “Latvijas autoceļu uzturētājs”.
Jāpiebilst, ka bāzi samazināja par 50, bet 100 miljonus pielika klāt kā kovida naudu. Arī pagājušā gada panākumi bija kovida dēļ – pieliekot 120 miljonu bāzei 75 miljonus ārkārtējo apstākļu naudu.
Tad jau šogad pieliek vairāk?
Kopumā tomēr sanāk mazāk. Pērn bija jau minētā bāze plus ES naudas “galiņi” un plus kovida nauda – tā apaļos skaitļos ceļiem paredzētie kapitālieguldījumi iznāca 265 miljoni eiro.
Šogad pēc paša vienādojuma ar visiem plusiem un mīnusiem sanāk tikai 173. Tas nozīmē, ka samazinājums kapitālieguldījumiem ir gandrīz 40%. Protams, vēl būs pašvaldību pasūtījumi, bet tie parasti veido kādus 30% no kopējās summas.
Turklāt, plānojot budžetu šim gadam, pašvaldību rocību ierobežoja.
Vēl jau būvē arī “Latvijas valsts meži”.
Jā, īpaši pēdējo piecu gadu laikā. Taču tie ir specifiski ceļi, kas nav paredzēti lielai slodzei. Pamatā tie domāti, lai reizi simts gados aizbrauktu pēc lielās koku ražas.
Visos plānos par ES naudu runā, ka to virzīs tikai zaļajam un viedajam. Būvniecībai vien ES naudu vairs nedos.
Grūti pateikt. Vides tēmā jau visu ko var iepīt iekšā. Jautājums ir, kādi būs Latvijas politiskie uzstādījumi un kā mūsējie mācēs argumentēt. Taču bez ES naudas bija arī solījumi par 300 miljoniem tieši reģionālajiem ceļiem, ko VARAM solīja Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā.
Plānošanas reģioni koordinēja un rēķināja, esošie un topošie novadi cīnījās par saviem ceļu gabaliņiem, VARAM godīgi sarakstīja vienotā programmā, publicēja savā mājas lapā. Rezultāts? Šogad šīs programmas ietvaros vajadzēja būt 93,97 miljoniem eiro.
Budžetu esam rūpīgi izpētījuši – tur nekā tāda nav, un neviens arī nezina, kad un vai vispār tāda programma būs.
Atkal redzam, ka distance starp solījumiem un to izpildi ir stipri palielinājusies un kļuvusi neskaidra. Optimisms par ministru solījumiem sarūk.
Šo dzird jau gadiem. Ja runājam konkrēti – kur Latvijai būtu jākoncentrē līdzekļi: satiksmes ministra solītajā ātrgaitas trašu būvē vai reģionālajos ceļos?
Domāju, ka prioritāte ir reģionālie ceļi. Ja gribam, lai jaunā novadu reforma ir veiksmīga, jādara, kas solīts, un tas, ko nepaveica iepriekšējā reģionālā reforma.
Vai ir zināms, kur tērēs ES Atjaunošanās un noturības fonda naudu?
Cik zinu, runā par infrastruktūras attīstību, bet kādas – tas pagaidām nav skaidrs? Iespējams, par 300 miljoniem eiro sabūvēs stāvlaukumus apkārt visai Rīgai. No ilgtermiņa stratēģijas viedokļa varbūt arī labi – Rīgā liegs iebraukt ar privātajām mašīnām, visus pārsēdinās uz sabiedrisko.
Taču publiski apspriests tas nav. Es atbalstītu jau agrāk apspriesto Rīgas apvedceļa un “VIA Baltica” pārbūvi. Tur tagad ir šaura pusotra josla katrā virzienā, bet jau kopš padomju laikiem, pirms šo ceļu sāka būvēt, blakus ir rezervēta vieta otras tikpat platas trases būvei.
Ātrgaitas ceļš, divos virzienos – pa tādu varētu normāli braukt. Ja šis projekts tiktu īstenots Atjaunotnes programmas ietvaros – cepuri nost. Tas būtu nozīmīgs solis Baltijas valstu satiksmes uzlabošanā un Rīgas atslogošanā.
Tepat arī nelielais Ķekavas apvedceļa posms – varbūt pēc 15 gadu muldēšanas šīs valdības laikā tas projekts beidzot sāks īstenoties.
Neapmierina gan nianse, ka šā ceļa atmaksāšanas izdevumus katru gadu paredzēts segt no ceļu būves budžeta, kam šogad nogrieza minētos 50 miljonus.
Kāda ir nozares perspektīva saistībā ar ES zaļajiem mērķiem un klimata neitralitāti?
Uz priekšu virzās “Rail Baltica” projekts, un mūsu uzņēmumi gatavojas tur piedalīties. Ja ceļiem naudas būs mazāk, būvēsim dzelzceļu, viaduktus, tiltus un pārejas!
Tikai tagad iedzīvotāji sāk apjēgt, ka šis projekts valsti sadalīs divās daļās, līdzīgi, kā to dara likteņupe Daugava. Lai šīs puses savienotu, vajadzēs daudz jaunu ceļu, tiltu un pārvadu.
Ar iepriekšējo jautājumu vairāk biju domājis zaļās ceļu būves tehnoloģijas – vai tādas parādās?
Bitumens ir dabiska naftas produktu sastāvdaļa, kas nāk no zemes. Asfaltā jau nekas ķīmiski sagandēts nav. Traktori un darbarīki – tehnoloģijām attīstoties, ar laiku droši vien arī tie kļūs zaļāki – kā elektriskā, ūdeņraža vai cita veida klimata neitrāla tehnika.
Taču šobrīd mūsu praktiskajā darbībā tas vēl nav darbakārtībā – šādu tehnoloģiju vēl nav. Kad būs, tad arī pirks un lietos.
Kā vērtējat satiksmes ministru Linkaitu? Viņš ir vizionārs, praktiķis vai teorētiķis?
Satiksmes ministrs Linkaits pirms diviem gadiem sparīgi pieteica ceļu attīstības stratēģiju 2020.–2040. gadam. Ātrgaitas maģistrāles, sakārtoti reģionālie ceļi, asfaltēti vietējie un veloceliņi utt. Pieteica, prezentēja, nozare atbalstīja. Šķita jau – nu tad beidzot, valdībā vairs nevarēs šo programmu vienkārši “noairēt”.
Tomēr arī šoreiz tā ir iesprūdusi kaut kur valdības gaiteņos, nekādu tālāku virzību neredzam. Pēdējos 15 gados mums nav bijusi neviena valstiski apstiprināta ceļu attīstības programma.
Anrija Matīsa laikā tāda bija sagatavota, bet valdība to pieņēma tikai zināšanai – bez jebkādām saistībām, un, protams, nekas netika izpildīts.
Iepriekšējā ES plānošanas periodā ES iedeva visu ceļiem plānoto naudu, bet Latvija iepriekšējo septiņu gadu laikā iedeva par 500 miljoniem eiro mazāk.
Linkaita ceļu attīstības programma 2020.–2040. gadam ar tur paredzētajām ātrgaitas maģistrālēm noteikti būtu saucama par vizionāru.
Pēc Anatolija Gorbunova neviens cits satiksmes ministrs ne ar ko tamlīdzīgu nav nācis klajā. Ja es būtu tur, kur pieņem lēmumus, es noteikti būtu par šīs vīzijas apstiprināšanu.
Pat ja nav īsti skaidrs, kur ņemt naudu. Taču būtu skaidrs, kurp virzāmies! Ja ir mērķis un ietvars, tad arī iespējas parādīsies!
