Gundars Bērziņš: “Visiem Saeimas deputātiem vajadzētu palūgt aprēķināt, cik būs alga “uz rokas”, ja zināms, cik ir “uz papīra”” 38
Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš stāsta par jaunās valdības būtiskākajiem izaicinājumiem ekonomikas jomā.
Kādi ir jaunās valdības svarīgākie uzdevumi ekonomikā?
G. Bērziņš: Viens no svarīgākajiem un redzamākajiem uzdevumiem ir Latvijas energoneatkarība un enerģijas cenas konkurētspējas panākšana gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Tieši tā – divi vienā, jo mūsdienu ekonomika nevar pastāvēt bez valsts konkurētspēju veicinošiem nosacījumiem. Un nākotnes ekonomikai noteicošais faktors lielā mērā būs tieši enerģijas pieejamība un cena konkrētā teritorijā. Digitālā ekonomika, patiesību sakot, prasa lielu enerģijas patēriņu, un, ja enerģijas cenas nebūs konkurētspējīgas, modernu rūpniecību Latvijā mums neredzēt.
Ko šajā jomā var izdarīt četros gados? “Elwind” atkrastes vēja parku paredzēts pabeigt desmitgades beigās, jaunais “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežu” kopuzņēmums tikko sācis darbu…
Taisnība, bet, ja šajos četros gados netiks paveiktas vajadzīgās iestrādes, tad arī nākamajai valdībai nekas neizdosies. Otrs šī uzdevuma izpildei svarīgais aspekts ir domāšanas maiņa – lai pazeminātu elektroenerģijas cenu, mums šobrīd jākoncentrējas uz projektiem, kas rada papildu elektrības ražošanas jaudas, nevis papildu patēriņu, un attiecīgi jāpārskata gan Atveseļošanas un noturības fonda, gan arī ES struktūrfondu finansējums par labu šādiem projektiem. Minēšu piemēru. Rīga tuvākajos gados plāno veidot elektriskā sabiedriskā transporta papildu infrastruktūru un elektrisko dzelzceļa līniju uz Bolderāju – tie ir pareizi projekti daudzos aspektos, bet šajā konkrētajā situācijā tie radīs papildu patēriņu un papildu spiedienu uz elektrības cenām. Mums šobrīd vajadzētu domāt par jaunu elektrības ražošanas jaudu radīšanu un iepauzēt ar jauna patēriņa radīšanu, tādēļ minētos projektus uz dažiem gadiem atlikt. Šie jaunu elektrības patēriņu radošie projekti tika veidoti pilnīgi citos apstākļos, un valsts politikai būtu jāatspoguļo situācijas izmaiņas. Šobrīd būtu jākoncentrējas uz to, ko var paveikt ātri, piemēram, saules parku izveidei nepieciešamais laiks ir gads vai pusotra.
Vai tiešām varam cerēt ar saules parkiem atrisināt savas enerģētikas problēmas, ja zinām, ka saules parkiem lielākā elektrības izstrāde ir periodā no maija līdz jūlijam, kad savukārt ir zems elektroenerģijas patēriņš, bet lielākais patēriņš ir ziemā, kad saules parki ražo minimāli? Tā ir fundamentāla visas zaļās enerģētikas problēma, ka ražošanas cikls nesakrīt ar patēriņa ciklu…
Ir pilnīgi skaidrs, ka tuvāko desmit gadu laikā bez gāzes mums neiztikt. Mums tā vajadzīga gan elektriskā tīkla frekvences uzturēšanai, gan arī jaudu balansēšanai. Taču tas, kas satrauc, kad runājam par sašķidrinātās gāzes termināļu būvi, – tiek apspriests viss iespējamais, izņemot vienu – kurš no risinājumiem dos lētāko iespējamo enerģiju Latvijas elektroenerģijas un gāzes patērētājiem, ja neizmantojam gāzi un elektrību no Krievijas. Un konkrēti mums jādomā, kā izmantot Latvijas konkurētspējas priekšrocības – Inčukalna gāzes krātuvi un jaunu gāzes termināli –, lai iegūtu zemu elektroenerģijas cenu.
Vai tas būtu jāsaprot kā mājiens, ka valstij Skultes terminālis būtu jābūvē pašiem? Un kā tad ar atziņām, ka privātie vienmēr strādā lētāk un efektīvāk par valsti?
Somija rīkojas tieši tā – viņu sašķidrinātās gāzes termināli būvē valsts gāzes infrastruktūras un energoapgādes uzņēmumi. Būtībā jau runa ir par jaunas gāzes piegādes ostas izveidi, tas ir infrastruktūras projekts, un infrastruktūras projektus, ostas valsts var būvēt pati un arī var paturēt savā īpašumā kā stratēģiski svarīgu kritiskās infrastruktūras objektu – tāda ir pasaules pieredze. Jā, valstij nav jābūt termināļa operatoram, te varētu uzaicināt privātos. Tas, ko gribu pateikt, – jāsāk visus projektus izvērtēt, ņemot vērā, kurš no risinājumiem varētu radīt zemāko enerģijas cenu ilgtermiņā un lielākās manevra iespējas nākotnē. Bet mēs runājam par valsts garantijām, investīcijām, visu ko citu, tikai ne zemu cenu nākotnē.
Kādi vēl ir jaunās valdības uzdevumi līdztekus tam, kas jāpaveic enerģētikā?
Otrs lielais valdības izaicinājums ir konkurētspējīga finansējuma pieejamība Latvijas uzņēmumu attīstībai. Šobrīd piedāvājums nav konkurētspējīgs – banku kredīti ir dārgi, bankas kreditē nelabprāt, alternatīvas ir vāji attīstītas. Ekonomikā ir milzīga kapitāla nepietiekamība jaunu projektu finansēšanā. Piemēram, šodienas aktualitāte ir jauni saules parki. Apmēram 100 MW liels saules parks izmaksās aptuveni 100 miljonus eiro. Cik Latvijā ir uzņēmumu, kas var atļauties paņemt šāda apjoma kredītu? Atbilde – tikai daži valsts uzņēmumi. Rezultātā mēs redzam, ka gandrīz visus saules parkus šobrīd attīsta ārvalstu investori, jo viņiem ir pieejams lēts un konkurētspējīgs finansējums lielā apjomā. Turpinot šādā garā, liela daļa Latvijas enerģētikas pēc dažiem gadiem atradīsies ārvalstu uzņēmēju rokās, kas pats par sevi nav slikti, tomēr neveicina peļņas lokālā kapitāla un peļņas akumulēšanu Latvijā.
Ko šajā jomā var darīt? Klasiskā pieeja ir valsts atbalstīti riska kapitāla fondi. Mums tādi ir, bet nepietiekami daudz, un to finansiālā jauda arī ir nepietiekama. Valsts uzdevums ir ar savām garantijām radīt jaunus investīciju mehānismus un palielināt to kreditēšanas iespējas. Piemēram, ar ko atšķiras finansējuma iespējas Latvijā un ASV? Latvijā ir praktiski neiespējami saņemt biznesa kredītu ilgāk kā uz pieciem gadiem, taču neviens no infrastruktūras projektiem piecos gados atmaksāties nevar. ASV gandrīz visi šādi projekti tiek finansēti ar ilgtermiņa kredītiem ar fiksētām likmēm. Kāpēc šāda atšķirība? Problēma slēpjas nesabalansētos riskos – Latvijai ir ģeopolitiskie riski, maza ekonomika, trūkst darbaspēka. Proti, uzņēmējdarbībai Latvijā ir virkne risku, kādu nav daudz kur citur. Kā tos sabalansēt? Ja to dara finanšu tirgus pats, tad rezultāts ir dārgāki kredīti un vispārīga konkurētnespēja. Tātad risinājums – valsts investīciju fondiem būtu jāiejaucas ar savām garantijām un līdzdalību kapitālā uz noteiktu periodu, lai šos riskus samazinātu, un tas šobrīd tiek darīts nepietiekami. Tas ir otrs lielais valdības uzdevums, un, kamēr tas netiek risināts, cerēt uz pašmāju jauniem uzņēmumiem, kas varētu radīt lielu pievienoto vērtību, īpaši nevajadzētu. Valsts var uzņemties riskus, taču jādara tas gudri.
Ko vēl var darīt valsts konkurētspējas paaugstināšanai? Par to tiek pļāpāts jau vairāk nekā desmit gadus, bet praktisku rezultātu tikpat kā nav…
Beidzot padarīt nodokļu sistēmu vienkāršu un saprotamu. Kā pārbaudīt, vai ir vienkārša un saprotama? Visiem Saeimas deputātiem vajadzētu izsniegt papīra lapiņu un palūgt trīs minūšu laikā aprēķināt, cik būs alga “uz rokas”, ja zināms, cik ir “uz papīra”. Ja viņi to nevar izdarīt, tātad nav pietiekami saprotama. Šobrīd, ņemot vērā diferencētos minimumus, esmu pārliecināts, ka vairākums Saeimas deputātu to aprēķināt nevar bez ilgas likuma normu studēšanas. Un lietām, kuras cilvēki nesaprot, viņi instinktīvi neuzticas. Igaunijai ir vienkāršāka nodokļu sistēma, mazāki nodokļi, bet valsts budžeta nodokļu ieņēmumi ir 34% no iekšzemes kopprodukta. Mums – knapi 30%. Rezultāts – daudzi Latvijas uzņēmumi reģistrējas Igaunijā, jo, izmantojot vienoto nodokļu kontu, viņiem vispār nav vajadzīgs grāmatvedis. Tas arī rada lielākus nodokļu ieņēmumus. Vietai, kurā tiek sniegti pakalpojumi, un vietai, kur atrodas bankas konts, ir arvien mazāk saistības mūsdienu ekonomikā. Ja nedomāsim par priekšrocībām, kādēļ kontu atvērt būtu izdevīgi tieši Latvijā, tad arvien vairāk naudas plūdīs kaut kur citur.
Eirozonā inflācija ir 10%, Baltijā – 20% un vairāk. Ko te varam darīt, un kāda perspektīva mūs gaida?
Kopumā runājot – ar inflāciju cīnās trīs veidos. Pirmais – bāzes procentu likmju celšana, slāpējot pieprasījumu ekonomikā, to dara centrālās bankas. Otrs – dažādu aktīvu pirkšana un pārdošana jeb, vienkārši izsakoties, naudas ieplūdināšana vai aizvākšana no ekonomikas, arī to dara centrālās bankas. Tā kā esam eirozonā, šie līdzekļi mums nav pieejami, ar to nodarbojas Eiropas Centrālā banka. Trešais – fiskālie līdzekļi, valsts budžeta deficīta ierobežošana, tātad valsts tēriņu samazināšana. Ja centrālās bankas ierobežos naudas apjomu ekonomikā ar procentu likmju celšanu, bet valdības ieplūdinās naudu atpakaļ caur palielinātiem budžeta izdevumiem, tad tā būs kā skriešana pa apli. Tādēļ jārēķinās ar to, ka tuvākajos gados Eiropas Komisija centīsies panākt valstu lielāku finansiālo disciplīnu un budžeta deficītu samazināšanu, ar to jārēķinās.
Kā tas tiks izdarīts? Inflāciju dzen augšā energoresursu cenas un pārliecīgā atkarība šajā jomā no Krievijas. Šīs atkarības pārvarēšanai būs vajadzīgi, minimums, pieci gadi. Visā šajā laikā būs vajadzīgs atbalsts patērētājiem, tātad arī palielināti budžeta izdevumi.
Nu, jāsecina, ka vai nu atbalsts ātri beigsies, vai arī eiro kā valūtas vērtība strauji samazināsies – proti, samazināsies arī iedzīvotāju labklājība. Kā risinājums varētu būt ļoti mērķētas atbalsta programmas daļai iedzīvotāju un daļai kritiski svarīgo uzņēmumu. Šāda pieeja prasītu ievērojami mazāku budžeta izlietojumu, bet radītu nepieciešamos sociālos spilvenus un konkurētspējas saglabāšanu.
