Bērziņa vēstule veterāniem izpelnījusies Krievijas pārmetumus 0
Latvijas sabiedrības saliedēšanas aicinājumos netrūkst labas gribas. Biežāk pietrūkst konsekvences. Arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa vēstulē kara veterānu organizācijām, aicinot atgriezties “tajā punktā, no kura sākās Latvijas sabiedrības šķelšanās”. Piemērotāk gan būtu runāt par apzinātu šķelšanu.
Tāpēc jāšaubās, vai minētais “punkts” vispār meklējams šo veterānu aprindās vai viņu karavīru gaitās. Veterāniem gluži cilvēciski ir sava – neizbēgami arī gluži emocionāla – pieeja viņu karošanai vienā vai otrā pusē. Un, ciktāl lieta attiecas uz Latvijas pilsoņiem, tad viņu iesaukšana (tostarp zem brīvprātības aizsega) okupācijas varu armijās bija rupjš starptautisko tiesību pārkāpums.
Svarīgākais vēsturiskais atskaites punkts šoreiz nav karavīru atrašanās abās frontes pusēs, bet Otro pasaules karu izraisījušo totalitāro režīmu politika, par kuras simbolu kļuva Molotova–Ribentropa pakts un arī vēlāk, 1939. gada 28. septembrī, noslēgtais PSRS un nacistiskās Vācijas “līgums par draudzību un robežām”. Viena no Staļina un Hitlera tālaika draudzības izpausmēm un sekām, kā labi zināms, bija kara sākumā padomju nometnēs internēto poļu virsnieku nogalināšana, kas iegājusi vēsturē ar Katiņas vārdu. Pavisam nesen pienāca informācija, ka Katiņas slaktiņa upuru piederīgie turpinās tiesāšanos Eiropas Cilvēktiesību tiesā – ne vairs par pašu masu slepkavības faktu, bet sakarā ar to, ka Krievijā lietas izmeklēšana tika izbeigta, tā arī neatklājot visus nozieguma apstākļus un nesniedzot poļiem visus ar izmeklēšanu saistītos materiālus. Tomēr būtiskākais šoreiz ir tas, ka apelācijas prasība Strasbūrā tika atkal iesniegta ar Polijas valdības atbalstu, ko upuru radinieki – gan juridiski, gan politiski – saņēmuši vienmēr un neatkarīgi no tā, kādas partijas atrodas pie varas.
Latvijā pirmajā “sovjetizācijas” gadā nogalināja un deportēja ne mazāk cilvēku, bet Rīga nekad nav izrādījusi gribu panākt ne Litenes traģēdijas, ne citu traģēdiju tiesisku izvērtējumu. Kaut patiesībā tas būtu svarīgi arī tagad piesauktajai sabiedrības saliedēšanai, ja vien tā, protams, notiek uz valstisku, nevis kādu ideoloģiski ļurkainu vērtību pamata.
Cerības, ka Latvija ar klusēšanu gūs kādu pretimnākšanu, nekad nav piepildījušās un nepiepildīsies. Pat visnotaļ pielabinošā tonī ieturētā Bērziņa vēstule veterāniem nav radusi žēlastību Krievijas Ārlietu ministrijā, kura izrauj no vēstules kopējā satura frāzi, ka šajā karā uzvarētāju nebija (jāatzīst – Rīgas pils tekstu sacerētāji tiešām varētu izteikties skaidrāk), lai kārtējo reizi piedēvētu Latvijai centienus pārskatīt “Otrā pasaules kara rezultātus”. Īstenībā Baltijas valstīm noliegt “kara rezultātus” būtu sevišķi neloģiski, jo baltieši kopā ar Austrumeiropu veselus piecdesmit gadus izjuta šos “rezultātus” uz savas ādas.
Ja kāds ko grib “pārskatīt”, tad tas ir nenoliedzamais fakts, ka Latvijas valsts 1940. gadā tika mērķtiecīgi iznīcināta divu noziedzīgu režīmu tikpat noziedzīgas politikas dēļ. Ja par to nav izpratnes vai nav vēlēšanās to atzīt, nekādas saliedēšanas kampaņas nelīdzēs. Un vēl mazāk palīdzēs 16. marta un 9. maija izraudzīšanās par šīs saliedēšanas izejas punktiem.
