Agris Liepiņš: Vai Latvijas politiķi gaida, ka lēmumu viņu vietā pieņems Merkele? 30
Šobrīd diskutējam, vai Latvijas Valsts prezidentam Andrim Bērziņam atsaukties Putina ielūgumam un 9. maijā doties uz Maskavu. Lietuvas un Igaunijas prezidenti jau skaidri pateikuši, ka viņi uz Kremļa saimnieka viesībām neieradīsies. Mūsu diplomāti un starptautisko tiesību eksperti sliecas domāt, ka ar atbildi Krievijas “caram” steigties nevajag. Vispirms esot jāaprunājas ar pārējām Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām. Mēs kā nekā esam ES prezidējošā valsts, un tas mums uzliek dubultu atbildību.
Lietuva un Igaunija arī ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Mūsu kaimiņvalstu un Otrā pasaules kara likteņa biedru viedoklis acīmredzot nav jāņem vērā. Nepamet sajūta, ka gaidām, lai ES lielās un varenās dalībvalstis – Vācija un Francija – ieteiktu prezidentam uz Maskavu braukt. Tad gan būtu labi – pašiem lēmums nebūtu jāpieņem, atbildība gultos uz Merkeles kundzi, mēs tikai saskaņotu viedokļus.
Pēc nacisma sagrāves trīs Baltijas valstis neatguva brīvību, bet gan nonāca komunisma jūgā. Staļina okupācija mūsu tautām nodarīja neizmērāmu postu, PSRS mantiniece Krievija to nekaunīgi noliedz. Šādos apstākļos braukt uz Maskavu un kopā ar Kremļa saimnieku svinēt uzvaras gadadienu mums ir divtik grūti un pazemojoši. Baltijas valstīm vajadzētu vienoties kopējā nostājā un paust to pārējām ES dalībvalstīm. Aicināt Eiropas valstu valdības ieklausīties mūsu viedoklī un respektēt to. Par runasvīru, izmantojot prezidējošās valsts pagodinošo stāvokli, vajadzētu kļūt Latvijai. Racionāls kodols ir rodams Igaunijas prezidenta teiktajā, ka viņa valsts iedzīvotāji uzvaru pār nacismu svinēs kopā ar Eiropas tautām 8. maijā.
Krievija uzvaru pār nacistisko Vāciju atzīmē atsevišķi no pārējās Eiropas. Lai citas tautas nesabojātu uzvaras garšu. Uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā Putina režīms apzināti izmanto kā vienojošu “nacionālās idejas” stūrakmeni Krievijas vēsturei un nākotnei. Kā “krievu pasaules” vienojošu dogmu.
“”Krievu pasaules” koncepts dažu gadu laikā, un it sevišķi pēdējos mēnešos, no relatīvi nevainīgiem un visnotaļ atbalstāmiem centieniem saglabāt un attīstīt krievu valodu un kultūru, pārvērties gandrīz par militāra revanša ideoloģiju, kas apdraud Krievijas kaimiņus un mieru pasaulē. Tas ir drauds Latvijas valstij, tās pastāvēšanai un neatkarībai. (..) Šā gada (2014) maijā Putins pievieno “krievu pasaules” konceptam vēl vienu pamatelementu: it kā esošo īpašo krievu ģenētisko kodu. Ar to loks ir noslēdzies, starp Hitlera un Putina koncepcijām vairs nav būtisku atšķirību.” (Aleksejs Grigorjervs Austrumeiropas politikas pētījumu centra izdevumā “Krievijas kultūras diplomātija Latvijā”)
Aizgājušos gadus, lai nebūtu jāskaidro savas kļūdas, politiķi slēpās aiz frāzes – to no mums prasa Brisele. Vēlāk atklājās, ka neko tādu ES nav paģērējusi, vienīgi izskaidrojusi gaidāmos ieguvumus un paredzamos zaudējumus, bet galīgā lēmuma pieņemšanu atstājusi pašas Latvijas ziņā. Kā tipisku piemēru varu nosaukt cukura rūpnīcu slēgšanu un šīs lauksaimniecības nozares likvidēšanu. Šobrīd māc šaubas, ka veselu pusgadu mēs savu neizlēmību, vēlmi iet vieglāko ceļu un pašiem sava viedokļa neesamību slēpsim aiz spārnotās frāzes – šis jautājums mums kā ES prezidējošai valstij jāsaskaņo ar citām Eiropas valstu valdībām. Un, kā jau tas reizēm gadās, iedomāsimies, ka ES ir brīnumnūjiņa, ar kuras palīdzību Sprīdītis Latvija dancinās Lutausi Krieviju. Šaubas pastiprina masu medijos dzirdētais lielīgais tonis – tagad lēmumus pieņemšot Rīgā.
Tikmēr Latvijas Republikas aizsardzības ministrs secina, ka vēl nav apritējusi nedēļa, kopš esam ES prezidējošā valsts, bet jau būtiski pastiprinājušies kiberuzbrukumi un aktivizējies propagandas karš pret mūsu valsti no Krievijas puses. Negribas pat iedomāties, cik reizes līdz 9. maijam Putinam uzticīgie masu mediji apmelos Latviju, latviešu tautu sauks par fašistiem un Krievijas televīzijas kanālos rādīs no pirksta izzīstas, safabricētas reportāžas par nacisma atdzimšanu mūsu zemē. Pēc visa tā Bērziņa kungs, plati smaidot, dosies uz Maskavu? Slēpsies aiz frāzēm, ka tā jau tāda ierasta Kremļa retorika, domāta vien iekšējam Krievijas tirgum, mums tam nav jāpievērš uzmanība, mums jādomā plašāk un jāpārstāv visa Eiropa?
Savulaik bija luga ar nosaukumu “Uz muižu pēc pēriena”. Ļoti negribētos, lai lugas sižets atkārtotos kā farss, kurā aktieri būtu mūsu valsts augstākās amatpersonas.
