“Bēru izstrādājums” ne pienācīga cieņas izrādīšana. Kā norit atvadīšanās pandēmijas laikā? 4
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 pandēmija ietekmē ne tikai mūsu dzīvi, bet arī izvadīšanu pēdējā gaitā, jo arī šajā jomā ir spēkā ierobežojumi, kuru dēļ visas darbības nākas samazināt līdz minimumam.
Latviešiem bēres vienmēr bijušas vienas no galvenajām godībām cilvēka mūžā, bet tagad to vietā drīzāk ir “bēru izstrādājums”:
pulcēšanās šaurā lokā, bez tradicionālā bēru mielasta un līķa maisu mirstamās kārtas vietā, ja nelaiķim sanācis nomirt ar Covid-19.
Kāzas, apaļas jubilejas un visu pārējo ir iespējams atlikt, lai nosvinētu vēlāk, bet ar bērēm tā nevar rīkoties, secina pieredzes bagātā sēru ceremoniju vadītāja Rasma Bērziņa. “Tādēļ jāmēģina darīt visu iespējamo, lai mirušo varētu godam pavadīt pēdējā gaitā. Mēs zinām, ka pat kara laikā cilvēki centās ar pienācīgu godu apbedīt mirušos.”
Diemžēl šajā pandēmijas laikā pienācīga goda izrādīšana ne vienmēr ir iespējama, jo Covid-19 ir lipīga infekcijas slimība un neviens nevēlas, lai pēc bērēm papildinātos saslimušo un mirušo rindas.
Aizgājēja tuviniekiem nākas risināt dilemmu: vai nu izpildīt visus rituālus, rīkot mielastu un riskēt ar savu un tuvinieku veselību, vai arī pēc tam sadzīvot ar vainas apziņu, ka neesi pienācīgi godinājis tuva cilvēka piemiņu.
Turklāt šobrīd pienācīga atvadīšanās bieži vien nav iespējama arī pirms nāves, jo slimnīcās ir spēkā ierobežojumi, kas tuviniekiem neļauj ierasties pie mirēja. “Ja cilvēks ir miris ar Covid-19, ļoti iespējams, ka tuvinieki nevarēja no viņa pilnvērtīgi atvadīties, jo bija liegta iespēja viņu apmeklēt slimnīcā.
Zaudēt tuvu cilvēku vienmēr ir liels pārdzīvojums, bet šajā pandēmijas laikā tas ir vēl smagāk. Cilvēkiem šobrīd ir daudz citu problēmu: darbā, finansēs, ģimenes dzīvē. Tādēļ tuvinieka zaudējums ir vēl smagāks trieciens,” norāda psihoterapeite Guntra Zariņa.
Ne vairāk kā 10 cilvēki
Latvijā pašlaik ir spēkā ārkārtējās situācijas noteikumi, saskaņā ar kuriem bērēs drīkst piedalīties ne vairāk kā 10 cilvēki (neskaitot personas, kas nodrošina bēru ceremonijas norisi, proti, kapračus, zārka nesējus, izvadītāju vai mācītāju).
Citās jomās ir noteikts, ka kopā var sanākt cilvēki ne vairāk kā no divām mājsaimniecībām, bet uz bērēm šī prasība neattiecas.
Rasma Bērziņa spriež, ka cilvēki ir diezgan apzinīgi un bērēs ievēro noteikumus. “Kapsētā vietas pietiek, ir iespēja izretināties, pavadītāji cenšas pārāk nečupoties.”
Viņa gan atzīst, ka prasība par ne vairāk kā 10 cilvēkiem ne vienmēr tiek ievērota. “Ja ģimenē ir vairāk nekā 10 cilvēku, tad kā gan iespējams izlemt, kurš drīkstēs un kurš nedrīkstēs nākt uz tuvinieka bērēm?”
Apbedīšanas biroja “Nacionālais apbedīšanas dienests” pārstāvis Edgars Timpa stāsta, ka pirms bērēm vairāk nākas skaidrot cilvēkiem, kādas prasības un ierobežojumi ir spēkā.
“Mēs nekontrolējam, cik cilvēku atnāk uz bērēm, tas ir viņu pašu ziņā. Policijas patruļas pa kapiem nestaigā un nevienu nedzen prom no aizgājēja kapa. Bet kopumā varu teikt, ka bēru apmeklētāji ievēro likuma prasības. Viņi labi apzinās, ka pulcēšanās ir saistīta ar risku.”
Infektologi uzskata, ka bērēs ir diezgan liels risks saķert Covid-19, jo cilvēki ir ciešā kontaktā, apskaujas un uzmundrina cits citu, turklāt viesu vidū parasti ir vairāk gados vecu cilvēku, kam koronavīruss ir sevišķi bīstams.
Taču, ja viesi ievēro distanci un izvairās no fiziska kontakta, tiek zaudēta būtiska daļa no bēru rituāla, kas tuviniekiem palīdz vieglāk pārdzīvot zaudējumu.
“Bērēs svarīga loma vienmēr bijusi arī fiziskam kontaktam starp palicējiem, kad mēs apskaujam un mierinām tuviniekus, lai apliecinātu savu atbalstu grūtā brīdī un paši saņemtu mierinājumu. Tagad arī tas vairs nav iespējams, jo visiem jāievēro distance,” norāda psihoterapeite Zariņa.
Nav tik bīstams kā mēris
Darba specifikas dēļ paaugstināta riska grupā ir apbedīšanas biroju darbinieki, jo šī ir viena no jomām, kur nav iespējams pārtraukt darbu un aiziet dīkstāvē. Pavasarī, kad Itālijā plosījās Covid-19 pirmais vilnis, saslima daudzi apbedīšanas nozarē strādājošie.
Līdzīgs gadījums bija arī Latvijā, kad ar Covid-19 saslima vairāki Jelgavas apbedīšanas biroja “Velis-A” darbinieki. Viņu vidū bija arī uzņēmuma īpašnieks Aldis Knāviņš, kurš tagad stāsta, ka ir atguvies no slimības, viņam organismā ir antivielas, kas liecina par imunitāti no vīrusa.
Knāviņš norāda, ka apbedīšanas birojs turpina darbu, ievēro visas likuma prasības. “Redzu, ka bēres tagad ir kļuvušas vienkāršākas. Cilvēkiem ir mazāk naudas, tādēļ viņi izvēlas lētākus pakalpojumus. Bet mūsu pienākums ir nodrošināt labāko iespējamo pakalpojuma kvalitāti.”
Itālijā daudzus ar Covid-19 mirušos apbedīja vispār bez tuvinieku klātbūtnes: pēc nāves ietērpa speciālā maisā, ievietoja zārkā un aizveda uz krematoriju. Tuviniekiem bija stingri aizliegts likt zārkā jebkādas drēbes un aizgājēja mantas. Sākotnēji stingras prasības bija spēkā arī Latvijā: ja cilvēks bija miris ar Covid-19, līķi ievietoja maisā un bērēs nebija atļauts atvērt zārku. Ministru kabinetam ir īpaši noteikumi, kas regulē kārtību, kā rīkoties ar mirušā cilvēka ķermeni, ja aizgājējs bija inficēts ar īpaši bīstamām slimībām: mēri, bakām, holeru, Ebolas vīrusu u.c. Šogad šim sarakstam pievienojās arī Covid-19. Latvijas Apbedītāju asociācijas vadītājs Edmunds Štreihfelds gan norāda, ka Covid-19 netiek uzskatīts par tikpat bīstamu kā iepriekš minētās slimības. “Ja cilvēks būtu miris ar mēri vai bakām, mēs viņu drīkstētu tikai kremēt, nevis apbedīt kapsētā.”
Apbedī slēgtā zārkā
Edgars Timpa stāsta, ka sākotnēji arī apbedītāju vidū bija liela neziņa par koronavīrusa briesmām, daži apbedīšanas biroji pat atteikušies pieņemt nelaiķus, kas miruši ar Covid-19. “Tagad mums ir daudz labāka izpratne par to, ko drīkst un ko nedrīkst.”
Šobrīd arī ierobežojumi ir mazāki, piemēram, ar Covid-19 mirušā transportēšanai nav nepieciešams īpašs transports vai aprīkojums. “Pirms apbedīšanas nelaiķa ķermeni var sagatavot bērēm, zārks drīkst būt atvērts. Taču bēru apmeklētājiem jāievēro droša distance no zārka,” skaidro Timpa.
Veselības inspekcija norāda, ka tuviniekiem jāievēro vismaz viena metra distance no zārka un nav jāpieskaras mirušā ķermenim.
Pētījumi gan rāda, ka pēc cilvēka nāves inficēšanās risks ir neliels. “Šis vīruss pārsvarā izplatās ar mikroskopiskiem pilieniem, bet nelaiķis vairs neklepo un nešķauda,” uzsver apbedītājs Edmunds Štreihfelds. “Bet mēs kā apbedītāji nevaram cilvēku apģērbt, ieturot metra distanci.
Ja cilvēku nācās apbedīt maisā, tad mirstamās kārtas apģērbu uzklājām virsū, lai viņam viss būtu līdzi kapā un tuviniekus nemocītu apziņa, ka nav izpildītas aizgājēja vēlmes.”
Bez zārka atvēršanas oktobrī tika apbedīta arī Talsu novada bāriņtiesas vadītāja Liene Liepa un viņas tēvs Imants, kas abi miruši no Covid-19. “Nevarējām atvērt zārkus, lai redzētu, kas tajos guļ, un lai sabučotu saviem mīļajiem pieri… Tādi ir mūsu apstākļi, un es cenšos ar tiem sadzīvot,” laikrakstam “Talsu Vēstis” stāstīja Lienes brālis Kalvis Liepa.
Pēc bērēm smagi ap sirdi bija arī Lienes draudzenei, Vandzenes pagasta pārvaldes vadītājai Marikai Grohjackai. “Kad atvadījāmies no Lienes un viņas tēta, bija grūti pieņemt, ka nevarējām atvadīties no viņu fiziskā veidola, jo zārki netika atvērti.
Tev ar prātu ir jāsaprot, ka cilvēks ir aizgājis, bet tu nevari ar skatienu atvadīties no aizgājēja. Vissmagāk noteikti bija Lienes mammai, kas nevarēja pilnvērtīgi pavadīt pēdējā gaitā savu vīru un meitu.”
Kā norāda psihoterapeite Guntra Zariņa, nelaiķa apbedīšana slēgtā zārkā apgrūtina iespēju izsērot tuvinieka zaudējumu. “Atvadīšanās no tuva cilvēka ir iespējama, arī skatoties uz aizgājēju.
Ja bēru laikā cilvēks nevar redzēt mirušo, tad viņam var rasties sajūta, ka tuvinieks nemaz nav miris.
Viens no sēru posmiem ir noliegums, kad mūsu prāts atsakās ticēt, ka tuvais cilvēks tiešām ir miris un mēs viņu nekad vairs neredzēsim.”
Iztiek bez mielasta
Covid-19 ierobežojumu dēļ bērēs nākas iztikt arī bez bēru mielasta, kas ir tradicionālā atvadu rituāla sastāvdaļa. “Bēru mielastā cilvēki sanāk kopā, daudz runā un kavējas atmiņās par aizgājēju. Pāris stundu laikā tiek izrunāta visa dzīve. Aizgājēja tuviniekiem tas ir ļoti svarīgi, jo palīdz samierināties un pieņemt zaudējumu,” uzsver Zariņa. Taču arī inficēšanās risks mielasta laikā telpās ir krietni lielāks nekā bēru ceremonijā svaigā gaisā kapsētā.
Ādažu kafejnīcas “Julata” īpašnieks Jānis Abrickis stāsta, ka šobrīd cilvēki vairās rīkot bēru mielastus, drīzāk pasūta kādus pīrādziņus, ko iespējams apēst pēc bēru ceremonijas. Taču dažviet mielasti tomēr tiek rīkoti, mēģinot iekļauties 10 cilvēku limitā.
“Mums ir banketu zāle, kas domāta 50 cilvēkiem, bet tagad varam uzņemt tikai 10. Cilvēkus izsēdinām ar distanci. Mūsu darbinieki sagatavo ēdienus, bet mielasta viesiem nākas pašiem sevi apkalpot, lai izslēgtu kontaktus ar darbiniekiem,” skaidroRīgas banketu zālē “Zem spārna”, kas atrodas pie Meža kapiem.
Bēru rituālam ir vairākas svarīgas funkcijas, jo palicējiem tas piedāvā iespēju atvadīties no aizgājēja un padomāt pašiem par savu mirstību. Taču tagad šo rituālu nav iespējams pilnvērtīgi īstenot, tādēļ pandēmijas laikā mirušo cilvēku tuviniekiem būs grūtāk pārdzīvot zaudējumu.
“Sēras par tuva cilvēka nāvi daudziem turpinās pusgadu un ilgāk, bet ir cilvēki, kas iestrēgst šajā procesā un nevar izrauties. Šobrīd ir lielāks risks, ka viņi nevarēs normāli izdzīvot sēras un atgūties no zaudējuma sāpēm,” spriež psihoterapeite Guntra Zariņa. “Sēru laikā ir svarīgi nebūt vienam, tādēļ mums ir vajadzīgs tuvinieku un draugu atbalsts. Taču tagad kontakti starp cilvēkiem ir ierobežoti, tādēļ daudziem ir risks palikt vieniem savās bēdās.”
Uzziņa
Bēres Covid-19 laikā
* Bērēs atļauts pulcēties ne vairāk kā 10 cilvēkiem vienlaikus (neskaitot personas, kas tieši saistītas ar bēru norises nodrošināšanu).
* Cilvēku, kurš miris ar Covid-19, drīkst apbedīt vai kremēt. Apbedīšanu vai kremēšanu veic, ievērojot šādus nosacījumus:
mirušā cilvēka ķermenis nav jāievieto speciālā maisā, to nepieciešamības gadījumā izmanto tikai transportēšanas laikā;
ja bēru laikā zārks ir atvērts, piederīgie ievēro 1 metra distanci un mirušā cilvēka ķermenim nepieskaras;
personālam, kas nodrošina apbedīšanas vai kremēšanas procedūru, lietot cimdus un pēc cimdu novilkšanas rokas mazgāt ar ūdeni un ziepēm.
Kā rīkoties, ja persona ar Covid-19 mirusi mājās
* Personīgās mantas, izmantojot cimdus, notīra ar mazgāšanas līdzekli un pēc tam dezinficē ar vismaz 70% etanola šķīdumu vai 0,5% nātrija hipohlorīta šķīdumu;
* personas drēbes un citus audumus, piemēram, gultas veļu, mazgā veļas mazgājamā mašīnā ar veļas mazgāšanas līdzekli. Ieteicamā ūdens temperatūra ir 90 oC, bet, ja tas nav iespējams, drēbes un citus audumus mazgā temperatūrā ne zemākā par 60 oC;
* personīgās higiēnas piederumi un citi priekšmeti (piemēram, zobu birste, pamperi, ķemme u.c.), kas izmantoti tiešā mirušā cilvēka aprūpē un nav dezinficējami vai to dezinfekcija nav droša vai lietderīga, uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem.
Tos savāc atsevišķi un pirms izmešanas kopējā atkritumu tvertnē dezinficē ar hloru saturošiem līdzekļiem 0,5% koncentrācijā (nātrija hipohlorīta šķīdums) vai ievieto divos noslēgtos maisos un pēc septiņām dienām izmet kopējā atkritumu tvertnē.
Avots: Veselības inspekcija
