Bērnus Vācijā “dārgajos” un “lētajos” nedalīs 3
Eiropas Komisijas iebildumu dēļ Vācija spiesta atkāpties no ieceres samazināt bērnu pabalstus iebraucējiem no citām dalībvalstīm, kuru bērni dzīvo ārpus Vācijas.
Tas bija vēl pirms breksita, laikā, kad scenāriju, ka Lielbritānija patiesi nolemj pamest Eiropas Savienību, visā nopietnībā spēja iztēloties vien retais. Pēc tam kad britu premjeram Deividam Kemeronam bija izdevies vienoties par reformām Lielbritānijas turpmākajās attiecībās ar ES, tostarp ierobežojot sociālos pabalstus iebraucējiem, Vācijas kanclere Angela Merkele nāca klajā ar ideju, ka nebūtu slikti ko līdzīgu ieviest Vācijā: “Jautājums par sociālās sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu nodarbina arī mūs.” Vajadzētu, tā tolaik ierosināja kanclere, ķerties klāt bērnu pabalstiem. Būtu jāsamazina bērnu pabalsti Vācijā dzīvojošajiem ārzemniekiem, kuru bērni nedzīvo Vācijā. Maksājumus būtu nepieciešams salāgot ar bērnu mītnes zemju reālajām dzīves izmaksām, un tā Vācijai izdotos ietaupīt krietnus miljonus nodokļu maksātāju naudas.
537 miljoni gadā
Vairāk nekā gadu kopš šī brīža, starplaikos uz brīdi piemirstai, vēlāk atkal izvilktai no atvilktnes un visbeidzot gluži detalizēti izstrādātai, šai idejai nu pārvilkta trekna svītra. Eiropas Komisija (EK) uzskata, ka Vācijas iecere būtu diskriminējoša un pretrunā ar Eiropas tiesībām. Reaģējot uz EK iebildumiem, par atteikšanos no ieceres paziņojuši Vācijas Kristīgo demokrātu koalīcijas partneri sociāldemokrāti. Plānoto ierobežojumu vietā Vācijas parlaments apstiprinājis vien nelielas izmaiņas noteikumos, saīsinot termiņu pabalsta pieprasīšanai ar atpakaļejošu datumu.
Saskaņā ar Vācijas Federālās Darba aģentūras datiem pērn Vācija pabalstos par ārpus Vācijas dzīvojošiem citu ES dalībvalstu pilsoņu bērniem izmaksājusi 537 miljonus eiro. Pagājušajā gadā šādu bērnu bijis vairāk nekā 168 tūkstoši. Viņu lielākā daļa, apmēram 87 000, dzīvo Polijā, vēl 15 000 – Rumānijā, ap 12 000 – Horvātijā un 5500 – arī Bulgārijā.
Plānoja dalīt “kastās”
Vācijas bērnu pabalsti ir salīdzinoši augsti uz citu dalībvalstu fona. Par pirmo un otro bērnu pienākas 192 eiro, savukārt, sākot no ceturtā bērna, 221 eiro mēnesī. Vācijas finanšu ministra Volfganga Šoibles virzītais likumprojekts paredzēja sadalīt bērnu mītnes valstis vairākās grupās, indeksējot pabalstus atkarībā no valstu “dārguma” un “lētuma”. Piemēram, Rumānijā, Polijā, Ungārijā, Horvātijā un Bulgārijā dzīvojošajiem pienāktos 50 procenti no pabalsta standarta summas. Grieķijā, Čehijā un Kiprā turpretī – 75 procenti. Savukārt tādās “dārgās” valstīs kā Beļģija un Zviedrija dzīvojošajiem bērniem pabalsts tiktu izmaksāts pilnā apmērā jeb tikpat, cik Vācijā. Kā tieši un pēc kādiem kritērijiem finanšu ministrija aprēķinājusi tieši šādus procentus, tā arī nekļuva skaidrs.
Juristi, kas sniedz padomus ārzemnieku ģimenēm Vācijā, jau iepriekš vērsuši uzmanību, ka pat gadījumā, ja šāds regulējums tiktu pieņemts, vācu birokrātija diez vai spētu tikt galā ar tik sarežģītiem noteikumiem. Jau patlaban, kad pabalstu apjoms ir vienots, vecākiem esot jārēķinās ar milzīgiem gaidīšanas laikiem, sistēmas kļūdām un aizkavējušos naudas izmaksu. Tāpat kritiku idejai dalīt “kastās” Vācijā strādājošos ārzemniekus paudusi arī Vācijas arodbiedrību savienība: “Plāni samazināt bērnu naudu par ārzemēs dzīvojošajiem bērniem, kuru vecāki turpretī dzīvo Vācijā, ir sekošana aizspriedumiem attiecībā uz ārzemju izcelsmes līdzpilsoņiem, kas dzīvo pie mums.”
