Bērnus ar disleksiju mēdz norakstīt. Ellai Petrovai tā nav liegusi apgūt septiņas valodas 0
Kāpēc mans bērns lasīšanā tik ļoti atpaliek no citiem, lai gan daudz vingrinās, turklāt citās mācībās ir gudrs, tiek galā ļoti labi? Nereti izrādās, ka pie vainas disleksija – smadzeņu darbības īpatnība, kas saistīta ar apgrūtinātu lasītspēju.
Disleksija nav slimība un nav arī redzes, dzirdes, koordinācijas vai uzmanības problēma, kā nereti uzskata Latvijas speciālisti. Tas ir fonoloģisko prasmju vājums, neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums.
Daudzi uzskata, ka bērni ar disleksiju ir gluži vai norakstāmi, neko dzīvē nesasniedz. Ellas Petrovas pieredze rāda pavisam citu ainu – viņa apguvusi septiņas valodas, ar izcilību pabeigusi studijas augstskolā, strādā par tulkotāju.
Vai jau kopš bērnības apzinājāties, ka ir kāda problēma?
Ella Petrova: – Par to, ka man ir disleksija, uzzināju diezgan vēlu – 20 gadu vecumā. Kā apmaiņas studente mācījos Zviedrijā, tur iepazinos ar meiteni, kurai bija diagnosticēta disleksija. Sāku viņu iztaujāt un piepeši konstatēju, ka man pašai ir daudzas no viņas nosauktajām pazīmēm. Beidzot sapratu, kāpēc skolas laikā man gāja daudz grūtāk nekā citiem bērniem.
Kā ritēja skolas gaitas?
Iemācīties lasīt un rakstīt bija ārkārtīgi grūti. Kad skatījos uz tekstu, viss izskatījās kā ķīniešu hieroglifi – spēju saskatīt līdzības svītriņu kopā, bet atšifrēt to nozīmi bija ļoti sarežģīti. Bija problēmas atcerēties, ko kurš burts nozīmē.
Pirmo iemācījos rakstīt savu vārdu, tad dažus citus vieglākos vārdus, bet tas bija vairāk vizuālās atmiņas vadīts process – atcerējos, kā vārds izskatās kopumā, un tad to uzzīmēju. Stipri juka līdzīgie burti, īpaši b un d. Tad iemācījos tādu kā stāstiņu, ka burti dodas no kreisās uz labo pusi un b burtam ir liels vēders, bet d ir liels dibens. Tā bija jau vieglāk.
Rakstot burtu s, tas bieži sanāca spoguļskatā – zīmēju čūsku, bet ne vienmēr varēju atcerēties, uz kuru pusi tā skatās.
Vārdos burti bieži juka vietām. Nepazīstamu un garu vārdu lasīšana bija īpaši grūta. Lai gan mācījos labi un daudzos priekšmetos biju izcilniece, klasē biju lēnākā lasītāja. Ja bija paredzēta lasīšanas stunda, ļoti negribēju iet uz skolu. Lai gan par mani neviens nesmējās, izjutu milzīgu kaunu.
Kāda bija skolotāju reakcija?
Skolotāja rakstīja vecākiem piezīmes, ka savam vecumam lasu par lēnu. Vecāki mani mocīja ar nepārtrauktiem lasīšanas treniņiem. Lai gan citādi jutu no viņiem atbalstu un rūpes, lasīšana ļoti nogurdināja.
Skaistās un glancētās mācību grāmatas nebija domātas man, jo bija problēma lasīt tekstu no šāda papīra, īpaši saulainā laikā. Rietumu universitātes piedāvā studentiem lekciju materiālus uz krēmīga vai dzeltena papīra, ja lasīt no balta papīra ir apgrūtinoši.
