Mājskolotāja saviem bērniem 4
Likumā atļauts pirmsskolas izglītības programmu apgūt ģimenē. Piecgadnieku un sešgadnieku apmācība valstī gan ir obligāta, bet tas nenozīmē, ka vecāki to nevarētu īstenot mājās, kā to dara bijusī modele, septiņu bērnu māmiņa Una Gavare. Viņa piedzīvojusi skolu dažādo attieksmi – dažas mājās mācītos bērnus labprāt uzņem savā pulkā, taču lielajām skolām mājmācības bērni šķiet par apgrūtinājumu. Tomēr pamazām mājmācības bērnu skaits pieaug. Kā Una izlēmusi kļūt par mājskolotāju saviem bērniem?
– Pirmās trīs meitas sāka iet bērnudārzā. Bet pēc ceturtā bērna dzimšanas sapratu – vairs nejaudāju visu to saorganizēt. Mazs zīdainītis, nakts negulēta, piecelties, pagatavot visiem brokastis, saģērbt, vest uz dārziņu… Vienkāršāk ir palikt mājās un netērēt tik daudz enerģijas, lai dotos ārpus, bet gan koncentrēt spēkus mācībām uz vietas. Mani četri dēli nav gājuši bērnudārzā nevienu dienu. Vecākajam ir deviņi gadi un tagad viņš ir nobriedis un grib tālāk mācīties skolā.
Vecākajai meitai skolā nebija nekādu grūtību, no pirmā acumirkļa visi bija draugi. Tas nav mans nopelns, viņai ir sabiedrisks raksturs. Vidējai meitai ir disleksija. Un tad mācīšanās ir pavisam citāda – ļoti intensīvs darbs, stundām ilgi sēžam un mācāmies.
Ja bērnam nav mācīšanās grūtību, mājmācībā viss ir ļoti vienkārši, tikai paskaties, kas ir valsts programmā. Bet mammai ir jābūt klāt. Citiem vecākiem saku – divas stundas dienā veltiet strukturētām mācībām pie galda, tādā klasiskā izpratnē, bet viss pārējais laiks ir dzīvā mācība. Reizi mēnesī visi ejam uz bibliotēku, katrs bērns paņem pa četrām grāmatām, atnākam ar vismaz divdesmit jaunām grāmatām. Bibliotēkas apmeklējums jau kļuvis par pieradumu. Iesim uz bibliotēku! – ierosinu. Jā! – visi grib. Ar draugu kopu un viņu bērniem, kopā kādiem divdesmit, ejam uz muzejiem, tas ir tā kā skolā. Lai gan, godīgi sakot, muzeju apmeklēt man patīk mazākā sastāvā.
Agrāk izglītības sistēma bija balstīta uz faktu atcerēšanos, tagad – uz spēju operēt ar faktiem. Tāpēc mājās meklējam savu pieeju izglītībai. Kā mākam, tā darām, nav ideāli. Atvainojiet! Nevaru neko ieteikt, katrai ģimenei jāatrod savs ceļš. Bet mājmācība jeb ģimenes skola – tā ir vēl viena izvēle, – stāsta Una Gavare.
