“Bērnu un sieviešu apavi, maciņš ar bērna brošiņu, matu ķemmes un kauli, kauli, kauli”: Baldones mežā atrasti zvērīgi nogalinātie ebreji 0
Zane Ulmane socvietnē “Facebook” aprakstījusi nesen piedzīvoto tepat Latvijā, Baldonē. Lasot viņas stāstu, grūti iedomāties, ka šis viss pirms dažiem gadu desmitiem patiešām ir noticis. “Holokausts un es” – viņa iesāk rakstīto…
“Jāatzīst, ka es vienmēr rūpīgi biju izvairījusies detalizēti iepazīt genocīda un holokausta tēmas, jo tas viss likās tik briesmīgi, ka labāk neiedziļināties.
Bet tā nu ir sanācis, ka pirms kāda laika sāku padziļināti interesēties par Baldones vēsturi. Un, protams, es zināju, ka Baldonē ir Žīdu tiltiņš, ka bija Abramoviču vasarnīca un veikals, ka bija kurpnieks Lange, miesnieks Šneiders un vēl citi ebreji, Latvijas pilsoņi, kas dzīvoja un strādāja līdzās latviešiem un citu tautu pārstāvjiem. Un zināju, ka Baldones ebreji ir nošauti 1941. gada vasarā kaut kur mežā.
Tas bija pagājušā gada novembris, kad Baldones vēstures dziļākais un vispusīgākais pētnieks Juris paziņoja , ka viņš viņus ir atradis.
Ko atradis? Kur atradis? Kā atradis?
Un tā holokausts ienāca manā dzīvē. Viņi tika atrasti mežā, I Pasaules kara tranšejā, zem plānas zemes kārtas. Atradēju grupiņa, piesaistot sev līdzīgi domājošos, vienojās, ka šeit viņi nevar palikt un tika pieņemts lēmums par ekshumāciju un pārapbedīšanu.
Un tā, šī gada 9. un 10. jūnijā, notika ekshumācija, ko veica starptautiskā meklēšanas vienība Leģenda. Sākotnēji bija ziņas, ka tur varētu būt ap 15 personām, bet darbu gaitā aina kļuva aizvien bēdīgāka. Bērnu un sieviešu apavi, maciņš ar bērna brošiņu, matu ķemmes, vīriešu apavi, kabatas nazīši, kapeikas, lodes un čaulītes, un kauli, kauli, kauli, kur vienam galva, otram kājas, viss viens otram virsū.
10 bērni vecumā no apm. 1-12 gadiem, 29 pieaugušie, no kuriem apmēram puse – sievietes. Kāpēc apmēram? Tāpēc, ka daļai pēc sašķaidītajiem galvaskausiem un citu kaulu stāvokļa bija grūti noteikt dzimumu.
Saskaņā ar dokumentiem un liecībām – praktiski visi vietējie ebreji un varbūt vēl kāds no kaimiņu pagasta.
Mans bija stereotips no padomju laikiem, ka vācu fašisti sastādīja cilvēkus bedres malā un nošāva.
Reāli redzētais un ekspertu skaidrotais parādīja citu ainu – lielākā daļa upuru bija ar traumētiem galvaskausiem, kas nozīmē, ka viņi tika sisti ar laidnēm un tad piešauti.
Lauztas kājas, ložu caurumi gūžu kaulos, skeleti embrija pozā, kas liecina par sāpēm, ko viņi cieta. Varbūt kādam “palaimējās” būt nošautam uzreiz.
Kas bija šāvēji? Mūsu pašu latvju bāleliņi. Vai viņi bija vietējie? Visdrīzāk, ka nē, lai gan ir liecības, ka vietējie pašaizsardzībnieki ir piedalījušies aizturēšanās.
Paši vācieši ebrejus sāka šaut vēlāk rudenī, bet slaktiņš Baldonē bija jūlija beigās vai augusta sākumā.
Bet kas lika jauniem latviešu puišiem, arī studentiem, sist un šaut savus vienaudžus, sievietes, bērnus, vecus cilvēkus? Kā teica eksperts – neprofesionāļi. Tātad – vēlēšanās un pārliecība, kas “tos tur” var un vajag likvidēt jebkādiem līdzekļiem?
Pēc manas pārliecības – jebkura cilvēku šķirošana, vēl jo vairāk, ja tā pacelta valsts vai globālas politikas un propogandas augstumos, agri vai vēlu novedīs pie šāda rezultāta. “Mēs”- pareizie, “viņi” – nepareizie. Mūsdienu piemēri nav tālu jāmeklē.
Turot rokās sievietes galvaskausu ar izsistiem priekšzobiem un lauztiem deniņiem, es zinu, ka tie ir tādi paši kauli kā manējie, tika tie bija “viņu”- nepareizie, tāpēc kāds drīkstēja tā izrīkoties.
Sešgadīgā Lībiņa un viņas divus gadus vecais brālītis, un citi bērni – manas mātes vienaudži, bija “viņi” – likvidējamie.
Jautājums – cik ilgi vēl?
30. jūnijā klusā un sirsnīgā ceremonijā “viņi” tika pārapbedīti “mūsu” kapos. Kā Latvijas Republikas pilsoņi, kā Baldonei piederīgie.
Paldies, ka izlasīji līdz galam!” – raksta Zane.
“Ebreju mirstīgās atliekas tika atklātas pagājušā gada novembrī, mirstīgo atlieku izrakšana notika šogad, 9. un 10.jūnijā, bet pārapbedīšana – 30.jūnijā,” – portālam “la.lv” apstiprina Zane, kura teic, ka zinātniskā izpēte vēl turpināsies, tomēr visu šo viņa uztvērusi ļoti personīgi un sāpīgi.
