Bērnu svētki Rīgas privātmājas dārzā sākās ar šāvienu krūtīs 0
Grūti saprast, kas darījās 65 gadus vecā rīdzinieka Jurija galvā, kad viņš 2017. gada 10. jūnijā iznāca mājas pagalmā, kreisā rokā turot lielu nazi, kas vairāk līdzinājās zobenam, bet labajā – pistoli, un bez brīdinājuma raidīja lodi krūtīs 51 gadu vecajam vīrietim Valērijam, kuru bija tikai dažas reizes redzējis un ar kuru līdz tam nav bijis nekādu darīšanu. Otrs Jurija šāviens netrāpīja mērķī, pēc kā šāvēju notrieca zemē un atbruņoja Valērija 28 gadus vecais dēls Artjoms.
Šonedēļ Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa sāka skatīt krimināllietu, kurā Jurijs tiek apsūdzēts par slepkavības mēģinājumu vairāku personu dzīvībai bīstamā veidā un par šaujamieroču nelikumīgu glabāšanu.
Viss notika reibumā
Prokurors Kaspars Cakuls nolasīja apsūdzību, kurā teikts, ka Jurijs bijis alkohola un psihotropo vielu iespaidā. Šāvis ar nereģistrētu 1933. gadā ražotu, 7,62 mm Tokareva TT tipa pistoli. Valērijam lode satriekusi divas ribas, skārusi plaušas. Ievainojums bijis smags un dzīvībai bīstams. Pēc tam kratīšanā Jurija dzīvoklī atrada vēl vienu paštaisītu šauteni.
Jurijs tiesā vainu atzina daļēji: kā bija saprotams, atzīst, ka šāvis uz Valēriju, bet neesot apdraudējis vēl citus. Tāpat nereģistrēto ieroču esamību viņš nevar noliegt. Valērijs no apsūdzētā pieprasa 1600 eiro materiālo kompensāciju un 20 000 eiro morālo, Artjoms – attiecīgi 230 un 15 000 eiro.
Savukārt valsts no Jurija vēlas piedzīt 1330 eiro, kas izmaksāti sašautajam kā kompensācija.
Tiesvedība nesolās būt viegla – pirmajā tiesas sēdē trīs stundas tika pratināts Artjoms. Tiesa nozīmēja nākamās trīs sēdes, kuras paredzētas vasarā un rudenī. Tomēr no Artjoma izklāstītā lielā mērā kļuva skaidrs, kas 2017. gada 10. jūnijā notika Rīgā kādas Ziepniekkalna privātmājas pagalmā.
Noprotams, ka apsūdzētais savu aizstāvību balstīs uz sliktajām attiecībām ar kaimiņiem un mājas īpašnieku, taču pagaidām vismaz man nav zināms nekas tāds, kas kaut daļēji varētu attaisnot iešaušanu cilvēkam krūtīs.
Šāva tieši virsū
“Viss notika ļoti ātri un spontāni, nebija nekāda brīdinājuma. Ap deviņiem no rīta sākām gatavoties bērnu svētkiem. Mājas īpašnieks mums bija atļāvis izmantot dārzu svinībām. Sieva ar divām draudzenēm pušķoja pagalmu, firma atveda piepūšamo batutu, bet bija problēmas ar elektrības pieslēgumu gaisa padeves ģeneratoriem, un es piezvanīju tēvam, lai atbrauc palīgā,” tiesā liecināja Artjoms. Viņš kopā ar sievu un bērnu pusotru gadu īrēja pavecas privātmājas otro stāvu, bet pirmajā stāvā dzīvoja Jurijs ar slimo māti.
“Ap desmitiem atbrauca tēvs. Bijām pāris metru no durvīm. Tēvs bija noliecies pie elektrības rituļa, es stāvēju kādu metru no viņa. Pēkšņi no mājas puses parādījās Jurijs, vienās trusenēs un kreklā, kreisajā rokā turot tādu kā zobenu, vismaz 40 centimetru garu, un labā rokā pistoli. Jurijs krieviski teica: “Kas te notiek?” – nolamājās un izšāva, stāvot kādu piecu metru attālumā. Tēvs tajā brīdī cēlās augšā un griezās pret viņu. Es redzēju izstieptu roku mūsu virzienā un pistoli tajā. Pēc šāviena no pistoles kūpēja dūmi un Jurijs vēl noteica: “Oi, trāpīju!” Es nespēju noticēt savām acīm. Atrados nesaprotamā stāvoklī, kā tādā miglā. Nekad savām acīm nebiju redzējis ieroci, nezināju, vai tas ir īsts. Bet, kad tēvs nokrita, sapratu, ka ir nopietni. Kad pēc kādas sekundes atskanēja otrs šāviens mūsu virzienā, bet tas nevienam netrāpīja, metos virsū Jurijam.”
Artjoms saķēris Jurija roku ar pistoli un novirzījis uz debesīm. Vairāk šāvienu nebijis.
Artjoms piespiedis pie zemes Juriju un atņēmis viņam pistoli. Jurijs bijis piedzēries un knapi stāvējis uz kājām. Atņēmis pistoli, Artjoms skrējis pie tēva – ieraudzījis viņam caurumu krūtīs un pēc tam arī mugurā. Artjoms ar pirkstiem aizspiedis abus caurumus ķermenī.
Pa to laiku Jurijs piecēlies un iegājis savā dzīvoklī, bet sieva, kas kopā ar draudzenēm atradusies nedaudz nostāk, tomēr ugunslīnijā, kritusi panikā, histēriski raudājusi, jo domājusi, ka abi vīrieši sašauti, un kliegusi, lai draudzenes glābjoties un mūkot projām. Sieva gribējusi zvanīt policijai un ārstiem, taču stresā nevarējusi atcerēties telefona numurus – viņai palīdzējusi kaimiņiene, kas izskrējusi no mājas. Pēc 5–7 minūtēm atbraukusi Neatliekamā medicīniskā palīdzība un pagalmā atkal iznācis Jurijs.
Saposās un padevās
“Jurijs bija saposies tādā kā parādes tērpā un teica: “Vēlos padoties.” Biju sazvanījis draugu, kurš dzīvoja netālu un kurš jau bija atsteidzies. Draugs lika Jurijam apstāties, novilkt platu ādas siksnu un žaketi, jo baidījāmies, ka tur var būt paslēpti ieroči, nogulties uz vēdera un nolikt plaukstas aiz galvas. Jurijs paklausīja. Kad ārsti tēvu lika uz nestuvēm, atbrauca policija,” tiesā teica Artjoms.
Runājot par savstarpējām kaimiņu attiecībām, Artjoms stāstīja, ka sākumā tās bijušas labas, vēlāk pasliktinājušās, bet nopietnu konfliktu neesot bijis, tikai sīki, sadzīviski, kurus varēts risināt civilizēti, piemēram, par aizslēgtiem vai neaizslēgtiem pagalma vārtiem. Vienreiz gadījies nedaudz noplūdināt lejaskaimiņa griestus no vannasistabas, un Jurijs gribējis, lai šo jautājumu risina ar viņu, bet mājas saimnieks šos un citas tamlīdzīgas lietas piekodinājis kārtot ar viņu, jo māja esot apdrošināta.
Artjoms ar Juriju klātienē reti ticies, un, kad viņš ticies, konfliktu neesot bijis – parasti viņam bijuši jāuzklausa kaimiņa lamu monologi pa telefonu, iespējams, reibumā. Ar Jurija māti, cik tā sastapta, Artjoma ģimene satikusi labi, savukārt pats Jurijs ar savu māti bieži skandalējis, cik varēts noprast, būdams reibumā, bijis neapmierināts ar dzīvi.
Kā liecināja Artjoms, Jurijam bijušas sliktas attiecības arī ar mājas īpašnieku, viņi pat esot tiesājušies.
Svētki tomēr bija
Valērijam cauršautās krūtis draudēja ar nāvi, viņš nonācis reanimācijā. Tomēr samērā ātri izveseļojies. Ārsti teikuši, ka lodei bijusi laimīga trajektorija, ja kāds centimetrs uz vienu vai otru pusi, tad vīrietis būtu miris… Vēl tajā dienā laimējās, ka mājās nebija ne pašu bērna, ne citu – viņiem bija jāierodas pēc stundas.
Bērnu svētki, ne tik krāšņi, kā iecerēts, notika nākamajā dienā, jo no slimnīcas tika saņemta ziņa, ka Valērija dzīvībai briesmas nedraud. Jurijs pusgadu pavadījis cietumā. Kad viņš iznācis no apcietinājuma, Artjoma ģimene mainījusi dzīves vietu. Gan Artjoms, gan viņa sieva notikušo joprojām atceras ar šausmām, naktīs murgo.
Kā minēts iepriekš – tiesvedība lietā turpināsies.
