Daži bērni nav gatavi skolai arī septiņu gadu vecumā 0
Šobrīd izglītības sistēma vecākiem ļauj brīvi izvēlēties, vai bērns skolas gaitas uzsāk sešu, septiņu vai pat astoņu gadu vecumā. Tas ir labs risinājums, jo ir arī tādi bērni, kuri sešu gadu vecumā ir gana nobrieduši, un viņiem bērnudārzā ir garlaicīgi. Taču vēlos atgādināt, ka ir arī bērni, kuri septiņu gadu vecumā nav pietiekami nobrieduši (viņiem ir uzmanības koncentrēšanas grūtības, hiperaktivitāte, lasīšanas/rakstīšanas grūtības u.t.t.), tāpēc viena no rekomendācijām, ko bērnu psihiatri šādos gadījumos iesaka, ir skolas gaitu sākšana no astoņu gadu vecuma.
Skolās nav atbalsta sistēmas bērniem ar mācību traucējumiem
Tas, ka bērni attīstās ar dažādu ātrumu un intensitāti, ir pilnīgi normāli – vienam labāk padodas lasīšana, bet sliktāk padodas cipari, citam sagādā grūtības 40 minūšu koncentrēšanās, bet ir labi panākumi vizuālajā mākslā un sportā u.tml. Problēma nav bērnos, bet tajā, ka skolās nav atbalsta sistēmas – ja bērns spēj adaptēties, viss ir kārtībā, taču tiklīdz ir kādas problēmas, vecāki un bērni ar šīm problēmām bieži paliek vieni paši. Ar atbalsta sistēmu es šajā gadījumā domāju individuālu pieeju tiem bērniem, kuriem tas ir īpaši nepieciešams – psihologa vai citu speciālistu palīdzību, papildus nodarbības vai pagarinātu uzdevumu veikšanas laiku un citus “saprātīgus pielāgojumus” mācību iestādē. Piemēram, bērnam, kuram ir uzmanības deficīts/hiperaktivitāte, nebūtu ieteicams mācīties vienā klasē vēl ar trīsdesmit bērniem un vienu skolotāju, labāk būtu – desmit vai piecpadsmit bērni un, ja klasē būtu arī skolotāja palīgs.
Attīstoties bērni apgūst ne tikai uzmanības noturēšanas, koncentrēšanās funkciju un kustību koordināciju, bet arī lasīšanu, rakstīšanu, skaitīšanu u.tml. Turklāt jāņem vērā arī emocionālā attīstība – liela daļa bērnu tikai pakāpeniski spēj emocionāli adaptēties skolas videi.
Reformas radītās sekas var veicināt bērnos zemu pašvērtējumu
Jāapzinās, ka problēma neslēpjas tajā, ka bērns sešu gadu vecumā nespēj pietiekami koncentrēties, problēma rodas tad, kad šo bērnu nosēdina konkrētā vidē, kur viņš saskaras ar grūtībām izpildīt vides uzliktās prasības. Bērns ar uzmanības deficītu/hiperaktivitāti, iespējams, spēs noturēt uzmanību tikai piecpadsmit minūtes, pēc tam viņš gribēs iziet no klases, radot troksni un novēršot pārējo uzmanību. No skolotāja šāds bērns, protams, dzirdēs aizrādījumus, ka jāsēž mierīgi, ka nedrīkst trokšņot utt. Šeit jāņem vērā, ka atkārtoti aizrādījumi ilgtermiņā var nopietni ietekmēt bērna pašvērtējumu. Lieki piebilst, ka zems pašvērtējums samazina arī motivāciju mācīties. Rezultātā bērns nonāk paradoksālā situācijā – no vienas puses, bērnam, kurš netiek līdzi citiem mācībās, vajadzētu mācīties vairāk, taču realitātē vēlme mācīties tikai samazinās.
Izstrādājot reformu, nekonsultējās ar vecāku organizācijām vai profesionālām asociācijām
Man nav ziņu, ka, izstrādājot šo iniciatīvu, IZM būtu konsultējusies, piemēram, ar bērnu psihiatriem un psihologiem, vai vecāku organizācijām, taču tā nav tikai IZM problēma. Diemžēl, Latvijā tā ir ieraksta prakse – izstrādājot dažādus likumprojektus vai pamatnostādnes, nenotiek normāls konsultācijas process ar nozares un sabiedrības pārstāvjiem. Normāla prakse būtu, ja šajā gadījumā notiktu konsultācijas ar pedagogiem, ārstiem, bērnu psihologiem, vecāku organizācijām u.tml.
IZM uzsver, ka reformas mērķis ir ātrāk integrēt jauniešus darba tirgū, lai 19 gadus vecam jaunietim nav jāsēž skolas solā, taču pastāv iespēja, ka rezultātā mēs iegūsim vēl vairāk jauniešu ar zemu pašvērtējumu un motivācijas trūkumu. Piekrītu, ka 19 gadu vecumā, iespējams, vairs nebūtu jāsēž skolas solā, bet situāciju var mainīt arī ar citiem instrumentiem, piemēram, pārstrukturējot profesionālo izglītību.
