Bērnu grāmatās – arī nāve, feminisms un klimata problēmas. 2019. gada tendences bērnu literatūrā 0
Bērnu grāmatas ir ļoti neparasta grāmatniecības sadaļa. No vienas puses, ļoti stabila, pēc tās vienmēr ir pieprasījums, jo daudziem vecākiem visos laikos patīk lasīt priekšā bērniem un lasīt kopā ar bērniem. No otras puses, pro-gnozēt, kas bērnu grāmatniecībā tiks pieņemts un kas lasītājiem un viņu vecākiem neiepatiksies, ir vēl sarežģītāk nekā pieaugušajiem domātajā literatūrā.
Jāņem vērā, ka grāmatas bērniem diezgan ilgi izvēlas vecāki pēc saviem kritērijiem. Turklāt, kamēr pieaugušie dažādos vecumos var ar interesi lasīt gan par personāžiem, kuri vecāki, gan jaunāki par viņiem, svarīgas ir tikai un vienīgi grāmatas literārās kvalitātes, tad bērnu literatūrā vērojami ļoti īsi posmi – tas, kas interesē sešgadnieku, astoņgadniekam jau šķitīs pārāk bērnišķīgs, savukārt tiem paredzētās grāmatas lielākoties ne rokās neņems 10 un vēl jo vairāk – 12 gadus vecie.
Protams, ir izņēmumi, iemīļotā klasika, kuru lasa nereti no piecu līdz pat simt piecu gadu vecumam, kā “Vinnijs Pūks”, “Sālsvārnas salas vasarnieki”, trollīši Mumini, “Skolotājs Jāps” un tamlīdzīgi darbi. Kā tik sarežģītā tirgū orientēties?
Profesionāļi vienmēr mēģina uzminēt tendences, un viņiem tas gluži labi izdodas. Katru gadu iznāk aptuveni 400 lappušu biezais “Children’s Writer’s and Illustrator’s Market”, kas apkopo ieteikumus gan rakstniekiem, gan izdevējiem un blogeriem.
Respektēt lasītāja vajadzības
Kas paredzams 2019. gadā? Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes prezidente Ilze Stikāne saka pavisam vienkārši: “Ļoti respektēt lasītāja vajadzības un intereses, visiem spēkiem censties iekārdināt, piesaistīt gan ar vizuālo, gan dažādiem efektiem, atrakcijām un atraktivitātēm.”
Pašiem mazākajiem pasaulē un arī Latvijā jau vairākus pēdējos gadus iemīļotas grāmatas par laipnību, mīlestību un iejūtību, spēju saprasties un dalīties. Spilgts piemērs ir izdevniecības “Latvijas Mediji” pērn izdotais Šarūnas Baltrušaitienes darbs “Kā zaķis iepazina jūtas”, apgāda “Pētergailis” izdotā Sinikas un Tīnas Nopolu sērija par māsām Salmenīti un Čībiņu un svaigi klajā nākusī Sabīnes Košeļevas debija bērnu literatūrā “Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās”, “Jāņa Rozes” apgādā iznākusī Margaritas del Maso grāmatiņa “Mans lielais lācis, mans mazais lācis un es”, “Zvaigzne ABC” izdotās Jutas Stīlas grāmatiņas par putniņu Tomu un citas.
Nepārvērtējama vērtība pašiem mazākajiem ir kopīgi lasāmās gulētiešanas grāmatas. Šajā sadaļā noteikti minama Kitijas Krauzeres grāmatiņa “Mazie nakts stāsti” par mazo lācēnu, kuram mamma stāstīja trīs pasakas.
Tāpat arvien plašāka ir tendence iepazīstināt mazos lasītājus ar pasauli ap mums gan dažādās attiecīgajam vecumam piemērotās populārzinātniskās grāmatās, gan arī ar daiļliteratūras palīdzību. Uz šo sadaļu attiecas gan grāmatas, kuru centrā ir dzīvā daba un sociālpolitiska problemātika, gan darbi, kas stāsta par drošību ārpus mājas – spilgts piemērs ir gan Ineses Zanderes “Bērns, kas neiekrita”, Gergeja Kisas un Katjas Reideres “Dakteris steidzas palīgā”, Agneses Vanagas “Plastmasas huligāni”, Zanes Zustas grāmatas par pūcīti Ucipuci un citas.
Vismazākajiem bērniem domātās grāmatas parasti bijušas bagātīgi ilustrētas – šī tendence tikai nostiprināsies, un, kā prognozē gan jau pieminētais “Children’s Writer’s and Illustrator’s Market”, gan arī fotobanka “Shutterstock” pēc miljoniem bilžu izanalizēšanas, – krāsas kļūs arvien košākas, ilustrāciju būs vēl vairāk, formas kļūs skaidrākas un vienkāršākas. Tas labi redzams Viviannas Marias Stanislavskas veidotajās ilustrācijās dažādu autoru grāmatām.
Šī pēdējā tendence, jāpiezīmē, attiecas ne tikai uz bērnu grāmatām, bet arī uz poligrāfiju vispār, pat pārtikas produktu noformējumu.
Ilze Stikāne piebilst – arvien daudzveidīgāka kļūst grāmatu forma un materiāls, īpaši, domājot par pašiem mazākajiem: tās ir gan vannā lasāmas, gan lokāmas, atveramas, Leporello – ermoņikas – veida grāmatas. Latvijā vēl nav iesakņojusies starptautiski arvien vairāk izplatītā “kluso grāmatu” jeb “Silent books” tendence – tās ir grāmatas ar ilustrācijām, kas ļauj “nolasīt” autora iecerēto stāstu bez teksta palīdzības vai arī izveidot savējo. Eiropā un pasaulē dažādu iemeslu dēļ, arī tādēļ, ka daudzās valstīs pieaug bēgļu bērnu skaits, tiek īstenoti starptautiski projekti “kluso grāmatu” izdošanā.
“Mums diemžēl tādu vēl nav, mūsu mākslinieki un izdevēji, domājot, ka nepirks, tādas vēl nav iedrošinājušies izdot,” secina Ilze Stikāne. Tam gan nepiekrīt Alīse Nīgale, norādot, ka pie šādām grāmatām strādāts tiek, tomēr, tā kā tas māksliniekam nav viegls uzdevums, rezultāts vēl jāpagaida.
Smagās tēmas – arī bērniem
Ilze Stikāne kopsavelk: “Arī mazais un pusaugu lasītājs tiek respektēts, domājot par viņam vajadzīgām un interesējošām tēmām, gan arī domājot par mums, pieaugušajiem, svarīgām lietām, kas jānodod tālāk – vēstures zināšanas un izprašana. Te varam runāt par grāmatām, kuras skar nopietnās, pat smagās tēmas, par kurām vecāki uztraucas, domājot, ka bērniem varbūt nav jālasa par nāvi, vardarbību, par holokaustu, par nabadzību, par citiem smagiem notikumiem, kādi dzīvē ir. Pasaulē šī tendence ir, acīmredzot rakstnieki un izdevēji uzskata, ka svarīgi ir šīs tēmas atklāt lasītājiem pat bilžu grāmatās. Arī pati daudzkārt esmu teikusi –
nav jautājums par to, vai vajag šādu tematiku skart, bet gan – kā to darīt,
un to var izdarīt ļoti cilvēcīgi, atbilstoši bērna uztverei, skaisti un dziļi.”
Visilgāk un konsekventāk par bērnu grāmatu klātbūtni rūpējas izdevniecība “Liels un mazs”. Tās vadītāja Alīse Nīgale piekrīt Ilzes Stikānes novērojumiem, norādot – bērnu grāmatu tirgū Boloņā tedences bijušas skaidri redzamas: “Bērnu literatūra noteikti reaģē uz aktuālajām sociālpolitiskajām tēmām. Varēja redzēt, ka parādījies plašs klāsts ar grāmatām par ekoloģiju, klimata izmaiņām, piesārņojumu, homoseksualitāti kā normālu parādību, par jauniem varoņiem literatūrā, kas apzinās, ka viņi ir atšķirīgi. Tās ir tēmas, kas ir aktuālas pasaulē un parādās arī bērnu literatūrā.
Klimata un ekoloģijas tēma ir ļoti izteikta, arī feminisma, sieviešu tiesību tēma komiksos, “Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm”, kas ir pasaules bestsellers, iznākusi arī Latvijā. Mēģinājumi veidot šādas grāmatas ir arī Latvijā, un te var minēt Agneses Vanagas darbu “Plastmasas huligāni”; cits jautājums, cik veiksmīgi viņai tas izdevies.”
Gaidot fantāzijas smagsvaru
Kas attiecas uz pusaudžu literatūru, šajā sadaļā skaidri iezīmējas trīs tendences: fantāzijas žanra darbi, detektīvi un grāmatas, kas jūtīgi iedziļinās pusaudžu ikdienas dzīvē un vecumposma sarežģījumos. Fantāzijas romānu jomā kopš Harija Potera agrīnajam pusaudžu vecumam jau krietnu brīdi nav bijis īsta bestsellera. Protams, tas nenozīmē, ka fantāzijas romāni neiznāktu, tādu ir gana daudz, turklāt gan ar vēsturiska romāna, gan spriedzes un pat viegla šausmu romāna pieskaņu.
Liels prieks par žanra lielmeistaru Filipu Pulmanu, kurš turpina (precīzāk, aizvada lasītāju uz laiku pirms) lasītāju ļoti iecienīto “Tumšo matēriju” sēriju – nesen iznākusi jaunās triloģijas pirmā grāmata “Putekļu grāmata: La belle sauvage” un oktobrī gaidāma nākamā, “The Secret Commonwealth”. Tomēr romāna, pie kura visa pasaule noelstos, juktu prātā un nespētu sagaidīt nākamo daļu, – tāda jau vairākus gadus nav.
Savukārt detektīvromānu pietiek – īpaši tas sakāms par agrīno pusaudžu vecumu, kur gan zēni, gan meitenes var izvēlēties sev tīkamākos varoņus un piemērotākās grāmatas. Te minami gan Luīzes Pastores “Mākslas detektīvi”, Dereka Lendija “Kaulainais detektīvs Blēžagabals Jaukums”, Jirgena Banšerusa “Izmeklē Kviatkovskis”, “Agatas Mistērijas” sērija un citas.
Tīņu ikdienas problēmas, kā pierāda Latvijā iznākošās grāmatas, iespējams aprakstīt gan ar nelielu fantāzijas žanra piesitienu (te var minēt norvēģu rakstnieces Sīri Petešenas stāstu “Burbulis”), gan ļoti reālistiski, kā tas darīts zviedru rakstnieka Pēra Nilsona stāstā “kā suns kā kaķis”, Ketlinas Kaldmā “Būt sliktai meitenei ir dievīgi”, Sīmona van der Hēsta “Zirrenis” un arī Dainas Ozoliņas “Izglābt vasaras brīvlaiku”.
Trūkst labu latviešu autoru
Lasot grāmatu nosaukumus un autorus, spilgti redzama ne pārāk patīkama tendence: diezgan nelielu skaitu bērniem un jauniešiem domāto grāmatu, īpaši pasaules tendences atspoguļojošās un augstā kvalitātē, kas ļautu tās tulkot arī citās valodās, sarakstījuši latviešu autori.
Londonas grāmatu tirgus parādīja, ka pārdot ārvalstu izdevējiem iespējams arī tās grāmatas, kuras īsti neiekļaujas konkrētajā valstī pieņemtajos standartos,
ja vien izdevējs tajā redz potenciālu. Ļoti veiksmīgi piemēri ir Luīzes Pastores “Maskačkas stāsts”, Rūtas Briedes “Kaiju karalienes noslēpums”, Ievas Samauskas “Skaļā klase”, Anetes Meleces “Kiosks”, Laura Gundara “Vaļa balss” (abas pēdējās saņēmušas arī Baltvilka balvas nomināciju) un citas, tomēr salīdzinoši šādu labo piemēru vēl diezgan maz.
Arī bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2019. gada komplektā redzams – sakomplektēt sešas grāmatas tā, lai puse būtu latviešu, bet puse – ārzemju autori, izdevies līdz 11+. Vecāku žūrijai un 15+ latviešu autoru ir mazākā daļa.
Tas, ka latviešu bērnu autoru trūkst, īpaši prozas sadaļā, īpaši vecumā 11+, atspoguļojas arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas ikgadējā Latvijas izdevējdarbības statistikas krājumā. Pērn iznākušas pavisam 572 daiļliteratūras grāmatas, taču bērniem – vairāk nekā divas reizes mazāk, 238, turklāt tikai 87 no bērnu grāmatām ir oriģinālliteratūras darbi. Pieaugušajiem domātajā daiļliteratūrā attiecība ir daudz labāka: 341 no 572 grāmatām sarakstījuši latviešu autori.
Alīse Nīgale uzskata – šobrīd ir samērā spēcīga bērnu dzeja, spilgta ilustratoru paaudze, turpretī ar prozistiem – vājāk. Labākie ir tie rakstnieki, kas šajā literatūras jomā darbojas jau ilgstoši, taču viņu nav daudz. Vismaz daļēji pie tā vainojams fakts, ka Literārajā akadēmijā ir prozas un dzejas meistardarbnīca, bet bērnu literatūras meistardarbnīcas nav.
Tomēr bērnu grāmatas patiesi ir specifiska joma, kurā ne katrs labs pieaugušo rakstnieks spēs veiksmīgi ielauzties.
“Protams, var teikt, ka pamats ir līdzīgs, tomēr bērnu literatūrai ir sava specifika, valodas īpatnības, teksta un attēla attiecības, – tas nav burtiski pārliekams no pieaugušo literatūras,” uzskata Alīse Nīgale. “Jāņem arī vērā, ka vecumgrupas ir daudz sadrumstalotākas, ļoti jādomā, vai grāmata domāta trīsgadniekam, piecgadniekam vai desmitgadniekam, nemaz nerunājot par pusaudžiem.”
Lai grāmata raisa patīkamas emocijas
Mūziķe un triju bērnu māmiņa Māra Upmane-Holšteine gan īsti nepiekrīt tam, ka trūktu labu latviešu autoru grāmatu. Starp ģimenes favorītiem ir Luīzes Pastores “Maskačkas stāsts”, pēc filmas “Bize un Neguļa” tapusī Ineses Zanderes grāmata ar Edmunda Jansona ilustrācijām, arī Agneses Vanagas “Plastmasas huligāni”, kuriem gan neizdodoties tikt tālāk par sākumu, jo tā ikreiz jālasa no gala, smejas Māra.
Labs palīgs tam, lai bērni ieinteresētos par grāmatu, ir animācijas filmas, kuras visi kopā skatās ģimenes vakaros, stāsta Māra Upmane-Holšteine: “Grāmatu “Bize un Neguļa” sākumā pat mazliet bažījos lasīt priekšā, šķita, ka piecus gadus vecā meitiņa to varētu projicēt uz sevi, jo mums šobrīd arī ir mazulis mājās. Bet viņa ir sajūsmā, īpaši, kopš redzēja filmiņu. Līdzīgi ir ar “Maskačkas stāstu” – šī grāmata, protams, domāta lielākiem bērniem, bijām to atšķīruši, taču īsti ielasīties neizdevās. Taču, tikko noskatījāmies multeni, tā vajadzēja lasīt. Tas nekas, ka grāmata ir ļoti gara un tajā ir ir daudz sarežģītu notikumu un maz ilustrāciju, turklāt tikai melnbaltas.”
Līdzīgi bijis ar filmām un grāmatām par suņumeiteni Loti, bet patlaban ģimene ķērusies pie klasiskā stāsta par Vinniju Pūku. Iepriekš palasītas adaptētās grāmatiņas, taču pēc filmas noskatīšanās ieinteresējis oriģinālais Milna stāsts.
Tomēr grāmatas tiekot izvēlētas ar apdomu, un daļa no tām, arī dažas klasiskās un tautas pasakas, tiek noliktas malā vēlākam laikam vai pat atdotas prom. Kāds tam iemesls? “Ir arī foršas grāmatas, bet bailīgas, un es tad lasu maigākā formā, nekā rakstīts,” paskaidro Māra Upmane-Holšteine, piebilstot, ka
bērni atceras šausmīgās vietas un pēc tam redz tās arī sapņos.
Tāpat ģimene atteikusies no viena latviešu tautas pasaku krājuma, jo tajā daudzi tēli tikuši nogalināti, turklāt vecākie brāļi, kā tas pasakās mēdz notikt, bijuši nejauki pret jaunāko. “Mums brāļi un māsas ir paši tuvākie, kāpēc viņiem mācīt, ka var būt slikti viens pret otru? Ja pasaka man nerada patīkamas emocijas, tad negribu to lasīt saviem bērniem,” noslēdz mūziķe.
VIEDOKĻI
* Agris Liepiņš: Mūsu bērnu grāmatas ir ļoti augstā poligrāfiskā līmenī. Pārsvarā cietos vākos, un pārsteidzoši, ka to var atļauties valsts, kurai ir viens no pēdējiem IKP Eiropas Savienībā. Tas galīgi nav izdevīgi, ka mēs izdodam tik krāšņas grāmatas ar tik mazu nacionālo tirgu un tik vāju pirktspēju. Kāpēc mēs to darām? Mums ir svarīga ne tik daudz materiālā, cik garīgā vērtība. Bērnu literatūra visos laikos ir bijusi visdārgākā, kaut gan pirktspēja jaunajiem vecākiem vienmēr bijusi vismazākā. Un tas, ka mēs mūsu ekonomiskajā bedrē un demogrāfiskajā situācijā varam atļauties šādas grāmatas, vien ir pētījuma vērts jautājums. Acīmredzot mēs domājam, ka mūsu bērniem IR vajadzīgas labas grāmatas.
* Liega Piešiņa: Pozitīvākā tendence bērnu literatūrā – autori, kas ir arī ilustratori. Turklāt grāmatās parādās viņu unikālais raksturs, attieksme pret pasauli. Un nav stāsts par pareizu vai nepareizu, bet gan par atšķiršanos no kopējās masas.
* Aiga Dzalbe: Baltvilka balvai izvērtējamo grāmatu kalnu pārskatot, radās iespaids, ka mums ir pieejams visplašākais spektrs, sākot ar pavisam jocīgām grāmatām (ar drukas kļūdām uz “muguriņas” un gaužām dīvainu, savārstītu vēstījumu) un beidzot ar brīnišķīgām grāmatām, ko negribas izlaist no rokām. Bērnu grāmatu ilustrācija pēdējo gadu laikā ir sasniegusi ļoti augstu līmeni, tik augstu, ka to jūtami apdraud zināma vienveidība – tāds dzīvīgs raibums, kur visi tik labi jūtas un izskatās, ka nemeklē jaunus ceļus. Savukārt latviešu bērnu literatūras klāsts redzami nobāl tulkotās literatūras priekšā.
* Ingūna Daukste-Silasproģe: Iepriecina, ka t. s. bērnu literatūrā līdzdarbojas dažādu paaudžu autori, katrs atrodot savu ceļu pie jauna lasītāja, un ka sevi piesaka jauni daudzsološi autori. Būtiska ir žanriska un tematiskā dažādība un daudzveidība, īpaši prieks, ka top jauni dzejoļi. Šķiet, ka jauno lasītāju lasāmviela kļūst aizvien šodienīgāka. Es novērtēju tās grāmatas, kur lieliski saspēlējas teksts ar ilustrācijām.
