Bērnu pienākums – palīdzēt vecākiem. Arī no minimālās algas 1
Vai tiešām bērnam var uzlikt par pienākumu uzturēt savus vecākus? Kādos gadījumos? Pati saņemu tikai minimālo algu, un man ir divi bērni, nekas daudz pāri nepaliek. ILGA IECAVĀ
Tieslietu ministrijas Komunikācijas un tehniskā nodrošinājuma nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste Lana Mauliņa atsaucas uz Satversmi, kuras ievaddaļā nostiprināts, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats un ka ikviens rūpējas par saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm. “Atbilstoši Civillikuma 188. pantam bērniem un mazbērniem ir pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli,” skaidro Lana Mauliņa. Tomēr šāds pienākums bērniem nepastāv vienmēr, bet rodas tikai vajadzības gadījumā, ja vecāki kādu iemeslu dēļ paši nespēj sevi nodrošināt un apgādāt. Pieaugušo bērnu pienākums uzturēt savus vecākus vai vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās, ja tiesa nav noteikusi citādi.
Rūpēm jābūt abpusējām
Tāpat kā vecākiem ir pienākums uzturēt bērnus, līdz viņi sasnieguši pilngadību, arī bērniem šāds pienākums stājas spēkā no brīža, kad vecāki vairs nevar par sevi parūpēties. Nav nozīmes tam, vai pieaugušā bērna vecāki sastāv laulībā vai tā ir šķirta. Likuma izpratnē būtiska ir tieši ar dzimšanu radusies saikne.
Patlaban valsts maksā uzturlīdzekļus 38 tūkstošiem bērnu, par kuriem nerūpējas viens no viņu vecākiem. Teorētiski arī šādi vecāki pēc 20–30 gadiem var prasīt, lai viņu bērni maksā uzturlīdzekļus. Taču praksē bērni var atteikties to darīt, vienīgi jāspēj pierādīt, ka vecāks nav pildījis savus pienākumus. Civillikuma 188. panta trešā daļa paredz iespēju atbrīvot bērnu no pienākuma apgādāt vecākus, ja var pierādīt, ka savulaik vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus. Vecākam ir jānodrošina bērna aprūpe, uzraudzība un rūpes par viņa mantu. Bērna aprūpe ir plašs jēdziens, kurš ietver savas atvases uzturēšanu, tajā skaitā rūpes par ēdienu, apģērbu, mājokli un veselību, kā arī izglītošana un audzināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses. Uzraudzība nozīmē gādību par viņa drošību un apdraudējumu novēršanu, rūpes par mantu – uzturēt to, lai saglabātu un pavairotu. “Tiesa, izšķirot strīdus par to, vai pieaugušajam bērnam ir jāuztur vecāki, izvērtē situāciju un analizē pušu pierādījumus un argumentus,” teic Lana Mauliņa.
Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Linda Liepa skaidro: “Ar bērna apgalvojumiem par nepienācīgām vecāku rūpēm tiesā var nepietikt, tāpat kā ar vecāku apgalvojumiem par pretējo. Strīda gadījumā abām pusēm jāiesniedz pēc iespējas vairāk dokumentu vai citu neapšaubāmu pierādījumu par faktiskajiem apstākļiem.” Piemēram, uzturlīdzekļu maksājums bērnam, ko var apliecināt ar maksājumu dokumentiem un bankas izdruku, būs pietiekams pierādījums tam, ka vecāks pildījis savu pienākumu. Savukārt spriedumi par aizgādības tiesību atņemšanu, vēršanās pie Uzturlīdzekļu garantijas fonda saistībā ar uzturlīdzekļu nemaksāšanu, bāriņtiesas protokoli un lēmumi var palīdzēt pierādīt tiesai, kurš patiesībā rūpējies par bērnu un kāda bijusi situācija ģimenē.
Jāpiebilst, ka adoptētam bērnam nav vairs radniecības attiecību ar bioloģiskajiem vecākiem un viņu radiniekiem (Civillikuma 173. pants), tāpēc viņam ir pienākums tikai pret adoptētājiem un viņu vecākiem. Bioloģiskie vecāki un vecvecāki nav tiesīgi pieprasīt uzturlīdzekļus no sava bērna. Būtiski pareizi noformēt bērna tiesisko statusu un attiecības ar cilvēkiem, kas par viņu faktiski rūpējas, lai vēlāk nav jātiesājas.
Omītes un opīši
Civillikumā iekļauta norma, ka vecvecākiem ir pienākums uzturēt mazbērnu, ja to nespēj viņa vecāki vai arī vecāki gājuši bojā. Tā kā rūpēm jābūt abpusējām, arī mazbērnu pienākums ir rūpēties par savu omīti vai opīti, ja viņi netiek galā ar saimniecību un bērni nevar uzturēt. Likumā nav paredzēta iespēja izvairīties no vecvecāku aprūpes pienākuma, pat ja viņi nav par mazbērnu rūpējušies.
Tomēr arī šajā gadījumā tiesa izvērtē mazbērnu mantisko stāvokli, apgādājamo skaitu un citas saistības. Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, to sadala starp visiem mazbērniem.
Uzturlīdzekļu lielums
Linda Liepa skaidro, ka Latvijā nav noteikts uzturlīdzekļu apmērs, kāds bērnam jānodrošina saviem vecākiem vai vecvecākiem. Tāpat nav stingri reglamentēts, cik ilgi jāmaksā uzturlīdzekļi vai arī vecums, no kura vecāki var prasīt tādu palīdzību no bērniem. Ja ģimenē nav iespējams panākt labprātīgu vienošanos, vecāki uzturlīdzekļus var piedzīt tikai tiesas ceļā. Izskatot pierādījumus, tiesa novērtē, vai tiešām uzturlīdzekļi jāmaksā. Lēmuma pieņemšanā ņem vērā materiālo stāvokli un citus apstākļus. Piemēram, ja cilvēkam jāuztur nepilngadīgi bērni, nodrošinot viņiem dzīvesvietu, aprūpi un pamatvajadzības (ēdiens, apģērbs, veselības aprūpe, izglītošana), tiesa ņem to vērā. Mazsvarīgas nav arī saistības, kas apgrūtina puses, piemēram, kredīti un ķīlas. “Ja bērnu vai mazbērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt apgādāšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli,” atzīst Linda Liepa.
UZZIŅA
• Ja vecākiem vai vecvecākiem neizdodas vienoties ar bērniem un mazbērniem par finansiālu atbalstu vecumdienās, vienīgais risinājums ir vērsties tiesā ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu.
• Ja prasība nav lielāka par 2100 eiro mēnesī, to var tiesā iesniegt kā maza apmēra prasību, kuras iesniegšana ir vienkāršota.
• Civillikuma 188. panta pirmā daļa paredz, ka vecāku uzturēšana gulstas uz bērniem, līdz ar to bērni uzskatāmi par apgādniekiem. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu apgādnieka pienākums ir samaksāt par vecāku saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem.
