Monika Zīle: Uzturlīdzekļu garantijas fonda parādnieku skaits pieaug 3
Saeimas ārkārtas sēdē 3. jūlijā akceptēts, ceļu uz tālāku apspriešanu sāka demogrāfijas apakškomisijas iesniegtais likumprojekts par grozījumiem Uzturlīdzekļu garantijas fonda (UGF) likumā. Tas paredz publiskot UGF mājaslapā ziņas par tiem, kuri apzināti mērķtiecīgi izvairās no savu bērnu uzturēšanas. Neapzinīgo vecāku vietā par viņu 25 329 atvasēm gādā valsts, šim nolūkam izmantojot budžeta līdzekļus. Diemžēl naudas atgūšana, maigi izsakoties, ļoti problemātiska. Piemēram, fonds pērn izmaksājis 17,7 miljonus eiro, bet atpakaļ ienākuši vien nepilni 2,2 miljoni. Šie skaitļi raksturo situāciju un ļauj saprast, kāpēc desmit UGF pastāvēšanas gados no parādniekiem iekasēti tikai 13,4 miljoni eiro un bezatbildīgo vecāku pamatparāds ar procentiem sasniedzis 110,9 miljonus eiro. Nav UGF vaina, ka vecāku pienākumus ignorējošo skaits palielinās. Saeimas prezidijam iesniegtajā likumprojektā uzsvērts grozījumu galvenais iemesls – tas ir bērnu aizsardzības interesēs. UGF juridiskās nodaļas vadītāja Baiba Valentinoviča uzskata, ka parādnieku publiskošana palīdzēs celt vecāku atbildības līmeni, maksājot uzturlīdzekļus. Ar piesardzīgu optimismu juriste uzlūko tos 537, kuri pagājušajā gadā par bērniem pieteikušies gādāt paši, un fonds viņu lietas varēja slēgt. Jācer, ka likuma grozījumi šo pulku palielinās.
Taču pietiks skaitļu. Aplūkosim šos tautā par tekuļiem un bēguļiem dēvētos (92 procenti no vecāku saistībām izvairīgo ir vīriešu dzimtes) sabiedrības morālās veselības leņķī. Kaut gan ar uzturlīdzekļu parādniekiem tāpat cīnās citur – Norvēģijā liedz izbraukt no valsts, ASV bloķē pieeju banku kontiem un atsevišķos štatos ierobežo tiesības vadīt autotransportu, Igaunijā viņu vārdi pieejami publiskā reģistrā – esam pārāk maza valsts, lai drīkstētu vēsā mierā noskatīties uz šo baismīgo sērgu, tās ierobežošanu pametot likumdevēja un attiecīgu iestāžu ziņā. Nav noslēpums, ka ir jomas – piemēram, mežizstrāde un celtniecība –, kur darba devēji mīļuprāt nāk pretī alimentu nemaksātāja lūgumam “maksāt ķepā”. Pretīgi šajā gadījumā rīkojas abas puses, bezkaunīgi apzogot bērnus. Tam ir ļaunas sekas: velti gaidīt, ka no nabadzībā augušajiem veidosies izglītoti, pašpietiekami un patriotiski pilsoņi. Turklāt daļa savā patstāvīgajā dzīvē atražos bērnības pieredzi, kur nav bijis vietas vecāku pienākuma paraugam.
Lai gan UGF kopš dibināšanas brīža nav mainījis uzstādījumu, ka fonda parāds ir bez noilguma un alimentu bēguļiem reiz vajadzēs atdot valstij viņu bērniem izmaksāto, tomēr viena tiesa šīs naudas ierakstāma skurstenī. No hroniskiem slaistiem, plenčiem un klaidoņiem var, kā saka, dabūt vienīgi sliktas analīzes. Taču starp tiem, kuri nemaksā bērniem maizes tiesu, sastopami arī mazā un pat vidējā biznesa aprindu kungi, kas viltīgi sashēmojuši sev “plika un nabaga” statusu. To paturēt būs problemātiski, kad nākamgad stāsies spēkā grozījumi UGF likumā un potenciālā parādnieka darījuma partneris varēs iegūt informāciju, kura diezin vai būs labvēlīga nākotnes sadarbības projektiem.
Vai no alimentu maksāšanas iespējams aizbēgt, strādājot ārzemēs? Nē, saka B. Valentinoviča. Kopš ES valstīs darbojas tā sauktā Uzturlīdzekļu regula, parādnieka uzmeklēšana Anglijā utt. ir tikai dokumentu aprites laika jautājums. Fondam jau netrūkst pozitīvu piemēru. Bet vienalga 27 tūkstoši bezatbildīgu vecāku ir biedējošs cipars. Acīmredzot līdztekus patlaban vārgajām un nākotnē skaistajām veselības un ģimenes mācību programmām skolās jāparedz piezemētu sarunu stundas meitenēm par bērnu radīšanas tēmu – kad, ar ko un kāpēc; un kas notiek, ja šos jautājumus ignorē.
