Salaspils bērni un viņu glābēji 7
Salaspils nebija piemērota uzņemt nesamērīgi lielu cilvēku skaitu, nemaz nerunājot par bērniem. To saprata arī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers Rūdolfs Lange un citas atbildīgās nacistu institūcijas. 1943. gada martā ģenerālkomisāram Rīgā pakļautās civilās iestādes no PSRS apgabaliem evakuēto bēgļu bērnu lietas uzdeva kārtot Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšlietu ģenerāldirekcijas Sociālajam departamentam, kas nekavējoties sāka gādāt par bērnu ievietošanu bērnunamos, lauku saimniecībās un pilsētnieku ģimenēs. Zīmīgi, ka jau pēc okupācijas varu maiņas Rīgā laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1944. gada 16. novembrī publicētais raksts “Mazā Toļas stāsts” bija vienīgais, kur bērnu izdalīšana lauksaimnieku ģimenēm bija atspoguļota kā viņu ciešanu atvieglošana, bet vēlāk ideoloģisku apsvērumu dēļ šādas liecības atklātībā vairs neparādījās. Arī to, ka daudzas ģimenes pilsētās un laukos ne tikai palīdzēja šiem bērniem atkopties, bet uzaudzināja viņus kā savējos, parasti noklusēja. Līdzīgu dezinformāciju mūsdienās turpina paust arī Krievijā un krievu valodā Latvijā iznākošie mediji, nereti vēstot, ka Salaspils bērni “pārdoti verdzībā Latvijas kulakiem”. Patiesībā Sociālā departamenta darbinieki rūpīgi izvērtēja, kam Salaspils bērnus nodot apgādībā, pārbaudīja pieteikušos cilvēku motivāciju, dzīves apstākļus un spējas bērnus uzturēt. Parasti bērnus pieņemt ģimenēs mudināja līdzjūtība, kā arī tas, ka kara laikā bija nepieciešami palīgi saimniecībā. Liela daļa lauksaimnieku ģimeņu centās viņiem palīdzēt, lai gan bija arī izņēmumi, jo Sociālajā departamentā ienāca arī sūdzības, ka bērni nesaņem pietiekamu uzturu, apģērbu vai ir nodarbināti viņu vecumam nepiemērotos darbos. Šādos gadījumos tika sūtītas komisijas, kas pārbaudīja apstākļus, un, ja sūdzība apstiprinājās, bērnus pārvietoja uz citu vietu.
Viens no Salaspils bērniem, kurus nodeva lauksaimniekiem Rīgas novada (Rembates, Ikšķiles, Ogresgala u. c.) pagastos un aizbildņu ģimenēm, bija Semjons Isjomins. Viņa dzīvesstāsts ir pierakstīts, pateicoties nesen sāktajam projektam “Klusie varoņi”. Tā mērķis ir apzināt atmiņu stāstus un citas liecības (dienasgrāmatas, vēstules, dokumentus, fotogrāfijas u. c.) par līdz šim maz zināmiem cilvēkiem, kuri padomju un nacistu okupācijas gados, riskēdami ar savu dzīvību un neatkarīgi no tautības, ticības vai politiskās pārliecības glāba svešas varas apdraudētos līdzcilvēkus. Septiņgadīgais Semjons Salaspilī nonāca 1943. gada februārī no Osvejas, kur soda ekspedīcija kā partizānu atbalstītājus nogalināja viņa vecākus. Salaspilī mira arī Semjona brālis un māsiņa, bet viņš pats nepilnus divus mēnešus vēlāk bija to 58 bērnu vidū, kurus aizveda uz Rembati. Par zēna audžumāti kļuva Vilhelmīne Graudiņa. Viņa uzreiz bija pamanījusi mazo Semjonu, kurš tupējis šķūnī sarāvies kaktā nomaļus no pārējiem bērniem. Graudiņu ģimenes galva Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Mārtiņš Graudiņš bija kritis 1941. gada 14. jūlijā sadursmē ar bēgošajiem sarkanarmiešiem, tāpēc visas rūpes par Semjonu nācās uzņemties Vilhelmīnei ar savām meitām Liju un Ainu. Pēc kara Semjons pabeidza Rembates skolu, apprecējās ar vietējo meiteni, ilgus gadus strādāja par šoferi kolhozā un savā ģimenē izaudzināja četrus bērnus. Šodien S. Isjomins pie sevis glabā arī metāla zīmi ar uzrakstu “1943.7.IV”, kas apzīmē datumu, kas kļuva par otro dzimšanas dienu uz Rembati atvestajiem Salaspils bērniem. Agrāk šī zīme atradās vietā, kur katru gadu notika bijušo Salaspils ieslodzīto bērnu tikšanās. Nu jau viņu skaits ir kļuvis krietni mazāks, bet viņu likteņu apzināšanās plašākā sabiedrībā ir nepelnīti piemirsta.
