Latvijas bērni Salaspilī 7
Otra represīva rakstura akcija, kad uz Salaspils nometni nosūtīja bērnus kopā viņu ģimenēm, bija piespiedu darbaspēka akcija “Vasaras ceļojums” (“Sommerreise”) 1943. gada augustā un septembrī Latgalē. Tās laikā uz Salaspili atveda 3284 cilvēkus, kuri bija apcietināti kā politiski neuzticamas personas. Viņu vidū bija arī 1041 bērns. Šoreiz vecākiem lika atrast cilvēkus Latvijā, kuri viņu bērnus uzņemtu savā aizgādībā, vai arī šos bērnus pieņēma pagasti, no kurienes viņi bija nākuši. Lielāko daļu pieaugušo jau oktobrī nosūtīja darbos uz Vāciju. 1943. gada 25. augustā Salaspils nometnē nonāca arī 17 gadus vecā Blontu pagasta Dubrovkas ciema iedzīvotāja Anna Trofimova, kura atceras, ka īpaši grūti bija izdzīvot veciem cilvēkiem un maziem bērniem, no kuriem vairāki nomira. Tas, ka vēlāk bija atļauts sazināties ar radiem un saņemt pārtikas paciņas, daudzus izglāba no nāves. Oktobrī Salaspilī ieradās “Ostland-Film” filmēšanas grupa, kuras uzdevums bija iemūžināt kadrus, cik labi vācieši apietas ar evakuētajiem bērniem. Viens no viņiem bija četrpadsmitgadīgais Ludzas apriņķa Pasienes pagasta Horoševas ciema iemītnieks Ivans Sircovs (Salaspilī nonāca arī viņa māsas Antoņina un Solomeja un vecāki Pjotrs un Genovefa, no kuriem pēdējos trīs vēlāk nosūtīja piespiedu darbos uz Vāciju), kurš atceras, ka barakas vidū novietoja divus lielus galdus, ko pārklāja ar tīriem palagiem. Abās pusēs nolika solus. Uz galda uzlika bļodiņas ar zupu, blakus karotes un lielus maizes gabalus, krūzīti ar pienu un maizes gabaliņu ar džemu. Atlasīja 15 – 20 bērnus, kurus instruēja, kā jāuzvedas pie galda – bez atļaujas neko nedrīkstēja ņemt un bija jāēd lēnām. Viņi bija priecīgi, ka pēc filmēšanas, kas aizņēma īsu laika sprīdi, viņiem atļāva pabeigt iesākto ēšanu.
Mazāk ir zināms, ka Salaspilī nokļuva arī atsevišķi bērni, kuru mātes bija apcietinātas kā “padomju aktīvistes” un kopā ar saviem pavisam mazajiem bērniem atradās vispirms ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā, bet pēc tam Salaspils nometnē. “Vienā no daudzajām koka barakām, kur mūs ieveda, dzīvoja vairāki simti sieviešu. Mums iedeva vecus, netīrus, pītus grozus, kur ievietot bērnus, un uz apģērba lika uzšūt baltu drēbes gabalu puslodes veidā, vienas apcietināto grupas zīmi. Barība te bija vēl sliktāka nekā cietumā. No rīta un vakarā tikai melna kafija un pusdienās “zupa” ar kādu retu kartupeli vai putraimu. No šīs zupas tad mēs meklējām biezumiņus, ar ko barot bērnus, un pašas iztikām ar šķidrumu.[..] Nāras bija divos stāvos: vienkārša dēļu grīda piesista pie koka balstiem. Kad sievietes vakarā atnāca no darba, tad barakā bija tik biezs, ka nevarēja pat apgrozīties šaurajās ejās starp nārām. No otrā stāva nārām smiltis, salmi un netīrumi bira virsū mums un bērniem. Bērni cieta no blusām un blaktīm. Naktīs slikti gulēja. Dienu bija bāli, noguruši un uzpūsti no nepilnīgās barības,” tā nonākšanu un dzīvi Salaspils nometnē vēlāk atcerējās viena no tur ieslodzītajām sievietēm Skaidrīte Armane.
