Asiņu ņemšana un medicīniskie eksperimenti ar bērniem 7
No vecākiem šķirtos bērnus nomocīja arī slimības un sliktais uzturs nometnē. Atsevišķs temats ir padomju laikā daudz aprakstītā asiņu ņemšana un medicīnas eksperimenti ar Salaspils bērniem, kas bieži vien ir minēti arī vēlāk nu jau pieaugušo bērnu atmiņās. Nereti nekritiski tiek atkārtoti arī LPSR Ārkārtējās komisijas 1945. gadā pavirši veiktie aprēķini par 3500 litru asiņu izsūkšanu no bērniem Salaspilī. Tos apstrīdējis arī bijušais nometnes ieslodzītais, vēlāk labi pazīstamais rakstnieks Miervaldis Birze, kurš, būdams sanitārs, bija novērojis, ka asinis bērniem ņemtas no vēnas tikai tik daudz, cik nepieciešams laboratoriskiem izmeklējumiem (10 – 20 ml). Dokumenti arī parāda, ka vācu armija jau 1943. gada sākumā bija atteikusies no asiņu uzglabāšanas, tātad tās nebija iespējams izmantot ilgstoši. Asiņu ņemšana nevarēja būt arī masveidīga un nekontrolēta, jo vajadzēja izvairīties no asinsgrupu nesaderības. Visdrīzāk tā notika, lai konstatētu, ar ko bērni slimo, un izslēgtu, piemēram, izsitumu tīfa izplatīšanos Salaspils nometnē un tās ārpusē u. tml. Difterijas un šarlaka (šīs slimības, kā arī bērnu vispārējais vājais fiziskais stāvoklis, pārtikas trūkums un sliktā apiešanās ar viņiem bija galvenie bērnu mirstības cēloņi nometnē) nomocīto bērnu asinis diez vai varēja būt piemērotas asiņu pārliešanai ievainotajiem vācu karavīriem. Apgalvojumam par speciālas “asins fabrikas” funkcionēšanu Salaspilī pretī runā arī bērnu nodošana pilsētnieku ģimenēm, lauksaimniekiem un bērnunamiem. Jāņem arī vērā, ka tolaik asinsanalīžu ņemšana pati par sevi bija daudz nepatīkamāka nekā mūsdienās, turklāt tā notika ar maziem bērniem, kuri, ieslodzīti svešā vietā, bija palikuši bez savām mājām un ģimenes, kas neapšaubāmi bija drausmīga trauma, paliekot atmiņā uz visu turpmāko mūžu.
Diemžēl pēckara gados šīs Salaspils nometni pārdzīvojušo bērnu ciešanas tika pakļautas padomju ideoloģijas vajadzībām, mazāk rūpējoties par pašiem upuriem, bet vairāk izmantojot notikušo propagandistisku mērķu sasniegšanai. Kaut arī pat LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Leonīda Vulfsona 1945. gada 14. marta slēdzienā kā nepietiekami izpētītas epizodes bija atzīmētas tieši asiņu ņemšana un medicīniskie eksperimenti ar bērniem Salaspilī, LPSR Ārkārtējā komisija pusotru mēnesi vēlāk bez pietiekamiem pierādījumiem secināja, ka tādi ir notikuši. Par tādu tika atzīta arī bērnu indēšana ar arsēnu, ko pamatoja ar tā ķīmisko daļiņu klātbūtni 29 atrastajos apbedījumos Salaspils vecajos garnizona kapos. Tomēr ekspertīzē lietotā Mārša metode mūsdienu tiesu medicīnas speciālistu skatījumā netiek atzīta par pietiekami kvalitatīvu. Ar tās palīdzību bija iespējams noteikt arsēna esamību mirušo organismā, bet ne noskaidrot tā koncentrācijas daudzumu, kam būtu bijis jābūt ļoti spēcīgam, lai izraisītu pat mazu bērnu nāvi. Ņemot vērā, ka sadzīvē saindēties ar arsēnu mazās devās ir iespējams pat bez speciālas indēšanas, pēc tā klātbūtnes pieņemt, ka bērnu nāves cēlonis ir bijusi indēšana ar arsēnu, ir nepamatoti.
