Bērnu likteņi Salaspils nometnē. Vēsturnieka Ulda Neiburga skatījums 7
Sagaidot 70. gadadienu, kopš Eiropā beidzies Otrais pasaules karš, Salaspils memoriālā 2015. gada 8. maijā norisinājās svinīgs piemiņas brīdis ar Latvijas valsts amatpersonu un ārzemju diplomātu piedalīšanos. Viņu vidū bija arī nedaudzie vēl dzīvie Salaspils nometnes ieslodzītie, kuri kara gados te nonāca kā mazi bērni, tika šķirti no ģimenēm un piedzīvoja daudzas pārestības. Bērnu turēšana un bojāeja Salaspils nometnē bija nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas noziegums, kas pelna vainīgo nosodījumu un cilvēcisku līdzjūtību upuriem. Ar Salaspils nometnes vēsturi saistās arī daudzi pēckara padomju okupācijas režīma radīti mīti, un diemžēl vēl šodien Salaspils bērnu ciešanas nereti tiek izmantotas pret Latviju vērstā naidīgā propagandā. Tāpēc ar pietāti izturoties pret Salaspilī bijušo bērnu pārdzīvojumiem, bet vienlaikus kritiski izvērtējot visas mūsdienās pieejamās vēstures liecības, ir svarīgi pēc iespējas objektīvi rekonstruēt šeit notikušo.
[wrapintext][/wrapintext]
Baltkrievijas un Krievijas bērni Salaspilī
1943. gada februārī un martā Latvijas pierobežā (Verhņedvinskas, Rossonu un Polockas rajonā Baltkrievijā, kā arī Sebežas rajonā Krievijā) norisinājās tā sauktā pretpartizānu apkarošanas akcija “Ziemas burvība” (“Winterzauber”). Saskaņā ar augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrera un policijas ģenerāļa Frīdriha Jekelna 1943. gada 15. februāra pavēli tās laikā bija jānogalina visi partizāni un viņu atbalstītāji, bet uz Latvijas teritoriju jāevakuē pārējie darbaspējīgie cilvēki. Liela daļa no viņiem iešus tika atdzīti līdz Zilupei, bet tad pa dzelzceļu nogādāti tālāk. Pretēji F. Jekelna rīkojumam uz Latviju kopā ar savām ģimenēm tika deportēti ne tikai darbam derīgie bērni no 16 gadu vecuma, bet arī jaunāki bērni, ieskaitot pavisam mazus zīdaiņus. Tā Salaspils nometnē nonāca divi lielāki dzelzceļa transporti ar akcijas “Ziemas burvība” laikā apcietinātajiem, kopskaitā gandrīz 4000 cilvēku, no kuriem vismaz puse bija bērni. Lielākā daļa no viņiem te uzturējās līdz 1943. gada aprīļa beigām.
Kā traumējoša procedūra daudzu Salaspils bērnu atmiņās ir minēta viņu dzīšana uz pirti, kas pirms tam bija slikti izskaidrota un norisinājās īpaši brutālā veidā. Visiem bija jāatstāj savas drēbes un aukstumā kailiem jādodas uz pirti, bet pēc mazgāšanas un atutošanas vairākas dienas jādzīvo karantīnas barakās, no kurām bija aizliegts iziet, bet dabisko vajadzību kārtošanai tajās bija novietoti attiecīgi spaiņi. Jau vēlāk pēc karantīnas norisinājās sirdi stindzinoša bērnu atšķiršana no viņu mātēm, kuras kā darbaspēku nosūtīja uz Vāciju. “Sievietēm deva vienu minūti, lai atvadītos no saviem bērniem. Tad viņas nostādīja rindā un izveda ārā no barakas. Kādas tur sacēlās bērnu vaimanas un kliedzieni, likās, ka tas nekad nebeigsies. Kad iestājās rīts, sievietes sāka sēdināt kravas mašīnās. Tad bērni sāka mesties pie logiem, centās izlēkt pa tiem. Es redzēju, kā aizved manu mammu [..]. Barakās šausmas turpinājās. Kliedzošajiem un raudošajiem bērniem, kuri no izmisuma metās no augšējām nārām uz grīdas, pielika klāt bruņotu apsardzi. [..] Ar krūti barojamie bērni turpināja mirt. Nomira mums uz rokām arī tas bērniņš, par kuru mēs ar draudzeni rūpējāmies. Mira arī vecāki bērni. Es redzēju, kā no rītiem viņu līķus stiepa nost no nārām un meta uz grīdas stūrī,” tā šo dienu notikumus vēlāk aprakstīja septiņgadīgā polockiete Taisija Hlameņoka. Tieši Salaspilī viņa pēdējo reizi redzēja savu mammu Jefrosiniju, kura vēlāk mira Ļubļinas-Treblinkas koncentrācijas nometnē nacistu okupētajā Polijā. Pati Taisija palika dzīva, kļūdama par Zinaīdas un Konstantīna Černovu ģimenes pilntiesīgu locekli, un jau pēc kara emigrēja uz ASV.
