Bērnu kultūras trīsstūris. Kāpēc daudzi bērni pazīst teātri tikai kā Kuklačova kaķu teātri? 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ja lūkojamies uz bērnu kultūras auditorijas lauku, tajā redzam tikai pieaugušos, no vienas puses, tie ir vecāki, vecvecāki, ģimenes, no otras – skolotāji, kultūras un izglītības politikas veidotāji, no trešās puses, mākslinieki ar savu piedāvājumu mazākajai, bet ne maznozīmīgākajai auditorijas daļai.
Kādas ir katras grupas intereses, un vai tās centrējas ap bērna gaumes attīstību un kultūras piedāvājuma kvalitāti, ir maz diskutēts temats kultūrpolitiķu, izglītības speciālistu un radošo profesionāļu vidē.
Bērni un viņu vajadzības iekļaujas kopējā tirgus sabiedrībā, ko 21. gs. kopumā raksturo patēriņa transformācija no vajadzību uz vēlmju apmierināšanu, utilitāro vērtību piemērošana, atpūtas īpatsvara pieaugums, kultūras vērtību estetizācija, dekoratīvisms (piemēram, grāmatu kolekcionēšana, nevis lasīšana), arī atsvešināšanās faktors u. c.
Teātra un kultūras piedāvājums bērnu auditorijai ir atvērts visu veidu globalizācijas, standartizācijas un digitalizācijas tendencēm, kas ietekmē mākslas unikālās vērtības izpratni.
Mazās auditorijas lielā nozīme
“Ārvalstu pētījumi liecina, ka kultūras pasākumu apmeklējums bērnībā ir viens no izšķirošajiem faktoriem, vai cilvēks kļūst vai nekļūst par kultūras patērētāju. Bērnu un jauniešu iesaistīšana kultūras aktivitātēs ir svarīga gan tādēļ, lai veidotos izpratne par dažādiem mākslas žanriem un izpausmēm, gan tādēļ, ka bērnībā ir vieglāk pārvarēt tā saukto pirmā apmeklējuma barjeru.” *
Zinātnieki uzskata, ka tieši bērnībā veidojas pieradums un vajadzība kultūru padarīt par būtisku brīvā laika pavadīšanas veidu.
Pētījuma “Latvijas kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes 2016” autori uzsver, ka bērnu iesaiste prasa kvalitatīvi atšķirīgu pieeju un arī piedāvājumu, un tā noteikti nav uzskatāma par viegli ieinteresējamu mērķa grupu.
Kultūra un skatuves māksla lielā mērā konkurē ar citiem bērnu brīvā laika vaļaspriekiem un digitālās un virtuālās pasaules piedāvājumiem.
Teātra apmeklējuma nozīmi mazajiem skatītājiem raksturo arī ekonomiskais aspekts, kas definē bērnus kā nākamos patērētājus un to iespējams rēķināt un saskaitīt.
Par to, ka kultūras patēriņš bērnu auditorijai ir industrijas ekonomikas ievērojama svira, kuras ietekme mērāma miljonos un miljardos, neviens nestrīdas. Tomēr attīstība mūsdienu patērētāju sabiedrības masu kultūras vidē nereti nonāk pretrunā ar kvalitāti.
Gaume un augstas prasības, kaut arī grūti izmērāmas, ir izšķirošs arguments produkta izvēlē arī mākslas un kultūras tirgū. Piedāvājumu daudzums bērniem pieaug, taču kvalitāte mākslinieku acīs un ģimeņu vērtējumā ne vienmēr sakrīt. Runājot par teātri mūsu valstī, jāteic, ka piedāvājums ir vienveidīgs, īpaši auditorijai, kas izaugusi no leļļu teātra vecuma.
Daudzi bērni pazīst teātri tikai kā Kuklačova kaķu teātri vai multenes “Maša un lācis” surogātu uz skatuves. Kā mamma es vēlos, lai mani bērni spēj atšķirt komercproduktu, lai viņi noraida klišejas, lai “Dusmīgo putnu”, “Ledus laikmeta”, “Toma un Džerija” tēlos jūt oriģinalitātes, svaiguma, patiesības trūkumu, lai izvēlas darbus, kas prasa jūtīgu attieksmi pret neparasto un saprot mākslas valodu stāstā par reālo dzīvi.
Gaidīt gudru skatītāju, apmeklētāju, lasītāju var tikai tad, kad kvalitāte ir iepazīta. Manuprāt, visiem kopīgiem spēkiem nāktos “trenēt” mākslas uztveres muskuļus bērnos, pat ja tie nav redzami un izmērāmi kā Porziņģa precīzo aizokeāna metienu atbalsojums tūkstošos līdzjutēju klikšķu vietējās “Facebook” lapās.
Atbildības sadale – vecāki, skolotāji, mākslinieki
Par ievērojamu kvalitātes orientieri veidojas programma “Latvijas skolas soma” gan ar atlasītu mākslas un kultūras sarakstu izglītības iestādēm, gan ar plašu aptvērumu, kur iesaistīti vairāk nekā 200 000 skolēnu.
Tās mērķis ir nodrošināt katram iespēju vismaz vienreiz mācību semestra laikā apmeklēt norises, kas saistītas ar mācību un audzināšanas darba saturu un dod iespēju klātienē iepazīt mākslas un kultūras norises skatuves mākslā, arī mūzikā, vizuālajā mākslā, literatūrā, dejā, arhitektūrā, dizainā un kino.
Skolas soma kā instruments veiksmīgi palīdz sasaistīt profesionāļu piedāvājumu ar auditoriju un, manuprāt, programma būtu jāpaplašina ar bērnudārzu audzēkņu vecumposmu, jo pirmā saskarsme veidojas tieši tur. Izaicinošs ir jautājums, no cik gadu vecuma mazuļus iepazīstināt ar mākslas izcilībām. Esmu ārzemju teātra festivālos apmeklējusi izrādes mazuļiem, kuri nemāk staigāt.
Vecāku klēpī sēžot vai netraucēti rāpojot starp aktieriem, bērni gūst pirmos iespaidus iztēlei un labvēlīgai, aizraujošai līdzdarbošanās spēlei. Mums šādu tradīciju tikpat kā nav.
Lai gan Skolas somas programma būtiski maina atbildības akcentus, novirzot to uz skolotājiem, tomēr bērnu saskarsme ar kultūru lielā mērā gulstas uz vecāku pleciem. Kur un kā gūt mākslas izpratni? Vai tas ir vecāku pienākums?
Valmieras Vasaras teātra festivāla 2019. gada pētījums par vecāku motivāciju liecina, ka viņi par primāro izvirza sava bērna attīstību. Pētījumā par bērniem veltītās astoņu izrāžu trīs dienu programmas apmeklējumu tika iesaistīti 140 vecāki, no tiem 60% bija vietējie valmierieši ar kopējo bērnu skaitu – 269.
Anketas sniedza gatavus atbilžu izvēles variantus un tematiski sadalīja vecāku atbildes un iespējamo motivāciju trīs virzienos – cik lielā mērā festivāla apmeklējums saistīts ar mākslas izglītības mērķi, vai izrāžu apmeklējums stimulē bērnam nākamā kultūras patēriņa vēlmi un vai festivāls ir kā ģimenes kopības pasākums.
No visiem aptaujātajiem 81% vecāku par pašu nozīmīgāko izvirza bērna ieguvumus – sajūtu, zināšanas un emocionālo pieredzi –, 78% uzskata, ka festivāls veicina turpmāku interesi par skatuves mākslu kopumā, 80% atzīmē faktoru, ka viņi apmeklē festivālu kopā kā ģimene un veido kopības sajūtu, 70% jūtas paši iesaistīti (festivāla programma piedāvā ne tikai izrādes, bet arī brīvdabas kino vakarus, koncertus, radot bagātīgus vasaras mākslas svētkus pilsētvidē).
2020. gada augustā notiks kārtējais Valmieras vasaras teātra festivāls, kura paspārnē Bērnu un jauniešu teātra institūts aicina jaunos teātra profesionāļus uz apmācībām, lai dziļāk iepazītu bērnu un jauniešu teātra māksliniecisko virzienu. Precīza festivāla programma no 1. jūlija būs mājas lapā valmieras-festivals.lv.
Starptautisks mērogs
Lai gan mums nav vienota valsts atbalsta bērnu teātrim profesionālā vidē un nav arī Jaunatnes teātra, Latvija ar daudziem individuāliem māksliniekiem ir pārstāvēta starptautiskajā profesionālo bērnu teātru asociācijā “ASSITEJ”, kur aktīvi darbojas kā pilntiesīgs Ziemeļvalstu–Baltijas valstu tīklojuma biedrs (“Nordic-Baltic ASSITEJ” izveidots 1981. gadā, no 1997. gada pievienojās arī Baltijas valstis).
Skandināvijas valstu pieredze ar attīstītām tradīcijām, starptautiskiem festivāliem, daudzveidīgām izrāžu, diskusiju, lekciju un radošo darbnīcu programmām ir paraugs un partneris kopīgiem projektiem. “ASSITEJ” ir ieinteresēta bērnu – skatītāju attīstībā, redzot tajā nākotnes skatuves mākslas auditoriju.
Šobrīd aktieri, režisori, horeogrāfi Covid-19 pandēmijas skartajās valstīs piedzīvo teātra sezonas pārrāvumu un ierobežojumus, viņi meklē jaunas atbildes uz jautājumu, kā savienot trīsstūri – pārvarot pandēmijas ierobežojumus, uzrunāt bērnus, nezaudējot māksliniecisku izteiksmi. “ASSITEJ” organizētās “ZOOM” tikšanās ļauj māksliniekiem dalīties pieredzes stāstos.
Piemēram, par to, kā dāņu teātris “APROPOS” veido izrādi pēc pusaudžu pandēmijas dienasgrāmatas motīviem, par to, kā igauņu “PIIP JA TUUT” teātra miniseriāls tiek rādīts valsts televīzijā un to pērk igauņu bērnudārzi, par izrādes formām tiešsaistēs un audio versijās, par vasaras izrādēm kā ekskursijām, par finansiāla atbalsta iespējām.
Arī par plāniem – 2022. gadā notiks kārtējais “Nordic Baltic” festivāls, ko šoreiz vada ievērojamais zviedru producents Niklass Malmkrons (viņš kopā ar Zviedrijas Starptautiskās attīstības sadarbības aģentūru 1998. gadā izveidoja “ASSITEJ” sadarbības tīklojumu Āfrikas valstīs, kas veiksmīgi darbojas joprojām).
2021. gadā no 23. līdz 29. martam Japānā, Tokijā, notiks šī gada pārceltais vispasaules “ASSITEJ” festivāls un konference, kurp dosies arī Latvijas delegācija.
Pieaugušo trīsstūrī ap bērnu bieži nedzird paša bērna balsi, un skatuves mākslai atšķirībā no literatūras nozares, mūsu valstī nav savas bērnu ekspertu žūrijas, bet atgriezeniskās saites jautājums paplašinātu trīsstūri par četrstūri. Tas jau ir nākamais temats.
* KULTŪRAS AUDITORIJA LATVIJĀ: SITUĀCIJA, PROCESI, TENDENCES. 2016. Latvijas kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījums 2016. gadā tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Autori: Gints Klāsons, Baiba Tjarve, Anda Laķe, Uldis Spuriņš. 55lpp.
