Bērnu hiperaktivitāte nav vecāku vaina 0
Pēdējā laikā arvien biežāk jebkurš neērts, aktīvs un kustīgs bērns tiek saukts par hiperaktīvu, taču – tā nav taisnība! Hiperaktivitāte ir diagnoze, un to drīkst noteikt tikai bērna ģimenes ārsts vai neirologs. Kādi ir hiperaktivitātes iemesli, kā to noteikt un kā ar to tikt galā, skaidro BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, pediatrs Egils Zālītis.
Tikai pēc četru gadu vecuma
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) pēdējos gados kļūst arvien izplatītāks – pēc pasaulē veiktiem pētījumiem, ar to mūsdienās sirgst aptuveni 10% bērnu. Bieži jebkuru trīs gadus vecu kustīgu bērnu dēvē par hiperaktīvu, taču viņam kustēties ir dabiski, un tas nenozīmē, ka viņam ir šis sindroms. Lai bērnam diagnosticētu UDHS, pastāv noteikti kritēriji. Šādu diagnozi var noteikt tikai bērnam no četru gadu vecuma. Mazāku bērnu par izteiktu kustīgumu vai runātīgumu nevajadzētu arī rāt vai uzspiest viņam pagaidām nepamatotu zīmogu “hiperaktīvs” – tas tikai pasliktinās bērna pašsajūtu un graus pašvērtējumu. Ja bērns tiešām izrādīsies hiperaktīvs, tas tāpat nekur nepazudīs. Tāpat ir svarīgi, lai vairāki no sindroma simptomiem izpaustos divās atšķirīgās vidēs, piemēram, mājās un bērnudārzā vai mājās un skolā. Ja bērns nespēj koncentrēties un ne mirkli nosēdēt mierā tikai mājās vai tikai skolā, tad tam ir cits iemesls, kas bieži vien saistīts ar vecāku vai skolotāju attieksmi pret bērnu. Tāpēc, lai noteiktu UDHS diagnozi, svarīga ir vecāku, pediatru un skolotāju sadarbība.
Kādi tad ir UDHS simptomi?
Bērnam ir grūti koncentrēties, noturēt uzmanību, viņš nespēj izpildīt teikto vai paveic to kļūdaini, bērnam ir grūti organizēt savu darbu, viņš aizmirst, kas bija jādara, bērnam neveicas mācībās, viņš nespēj nosēdēt, ceļas augšā arī nodarbību vai stundu laikā, bērns nevar sagaidīt savu kārtu, vienmēr tiecas būt pirmais, bieži traucē citiem bērniem, pārtrauc viņus, nespēj sagaidīt, kad otrs beigs runāt, jaucas sarunā, nemitīgi skraida apkārt, viņam ir grūti mierīgi pasēdēt un paspēlēties, bērns ļoti daudz runā, dara to skaļi, uzmācīgi, nevietā.
Kāpēc UDHS rodas?
Jaunākie pētījumi liecina, ka lielākā nozīme ir gēniem, arī daļai šo bērnu vecāku ir šādi traucējumi. Tas nozīmē, ka lielākoties bērns jau piedzimst ar izmaiņām galvas smadzenēs, kas rada noteiktus traucējumus un nelīdzsvarotu galvas smadzeņu garozas un zemgarozas darbību.
Traucējumi ir bioķīmiskajos procesos. Protams, pastāv arī teorija, ka UDHS rašanos pastiprina vai padziļina arī daudz sadzīvisku apstākļu. Piemēram, neveselīga, vienveidīga, ar konservantiem pieblīvēta pārtika, pārlieku ilga televīzijas skatīšanās vai sēdēšana pie datora, kā arī emocionālās problēmas ģimenē. Tomēr, kā uzsver pediatrs Egils Zālītis, šiem pieņēmumiem nav gūts pietiekams apstiprinājums.
Tāpat E.Zālītis uzskata, ka Latvijā noteikt un ārstēt hiperaktivitāti traucē tas, ka liela daļa sabiedrības, tostarp vecāki un skolotāji, neizprot, kas tā hiperaktivitāte tāda ir. Vairākums vecāku jūtas vainīgi, ka viņu bērns ir nekontrolējams un neaudzināts, lai gan patiesībā tā nav.
Hiperaktivitāte nav vecāku vaina
Tās nav audzināšanas sekas, kā to nereti uzskata sabiedrība. Tomēr bieži vien, jūtot kaunu, vecāki baidās stāstīt, ka viņu bērnam ir kādas uzvedības problēmas, līdz ar to viņi tās slēpj. Un tas gan ir nopietns šķērslis sekmīgai ārstēšanai.
Bērnu var līdzsvarot
Parasti bērnam ar ārsta noteiktu UDHS diagnozi izraksta zāles – stimulantus vai amfetamīnus. Protams, tie ir spēcīgi medikamenti, kuriem mēdz būt blaknes. Ja tās ir, tad kopā ar ārstu vai nu jāmeklē citi preparāti, vai medikaments jālieto mazākās devās. Kā skaidro pediatrs, ar zālēm UDHS izdodas mazināt un bērna stāvoklis līdzsvarojas.
Tāpat palīdz speciālas diētas un strikti noteikts dienas režīms. Hiperaktīvam bērnam daudz vieglāk dzīvot rutīnā un noteiktā laikā celties, ēst, mācīties, iet gulēt, nevis katru dienu darīt citādi. Jo mazāk lieku stimulu, jo bērns jūtas labāk. Piemēram, kad hiperaktīvs bērns mācās, mājās vajadzētu ievērot klusumu, izslēgt televizoru un radio, lai viņš var koncentrēties. Ar bērnu jārunā skaidri, tieši un nepārprotami, un, ja izsaka kādu norādījumu vai lūgumu – tad tikai vienu!
Lai rezultāti būtu labāki un noturīgāki, ļoti daudz atkarīgs no vecākiem, viņu pacietības un prasmēm komunicēt ar hiperaktīvu bērnu, kā arī viņu disciplinēt. E.Zālītis uzskata, ka vecākiem jābūt ļoti pacietīgiem, jo pārlieku aktīvs bērns, protams, var ātri izvest no pacietības. Amerikā, kur E.Zālītis strādājis ilgus gadus, populāra ir ikdienas liecība – lapiņa, kurā skolotājs atzīmē, kā bērnam šajā dienā veicās ar uzvedību, respektu pret citiem bērniem, vai viņš sēdēja vai skraidīja pa klasi utt. Šo liecību bērns pārnes mājās, lai arī vecāki var veikt līdzīgu novērtēšanu. Ja bērna uzvedība bijusi laba, vecāki viņam ļauj, piemēram, paskatīties kādu vecumam atbilstošu raidījumu, ja slikta – kādu privilēģiju noņem. Šāda pieeja ļauj bērnam saprast, ka daudz atkarīgs no viņa paša, līdz ar to šāda liecība palīdz viņam zināmā mērā ārstēties, turklāt uzreiz, nevis gaidīt divus mēnešus, kad sākas medikamentu iedarbība.
Ko vēsta pētījumi?
Ar hiperaktivitāti divas trīs reizes biežāk slimo zēni nekā meitenes. Hiperaktīviem bērniem ir apmēram 10 reižu lielākas problēmas veidot koleģiālas, draudzīgas attiecības ar citiem – viņi to vienkārši nespēj. Arī vienaudži jūt šo bērnu citādību, un tad nereti hiperaktīvie bērni jūtas izolēti un atstumti. Hiperaktīvi bērni tīņu vecumā sava kustīguma dēļ biežāk gūst traumas, vairāk cieš autoavārijās un nonāk slimnīcā.
Kritēriji, pēc kuriem izvērtēt, vai tiešām tā ir saslimšana
Pastāv virkne kritēriju, pēc kuriem iespējams noteikt, vai tā ir hiperaktivitāte vai kāda cita rakstura problēma. Ārsts norāda, ka hiperaktivitātes izpausmēm jābūt novērotām vairāk nekā vienā vidē, ne mazāk kā 6 mēnešus, izpausmēm jābūt novērotām pirms 7 gadu vecuma, hiperaktivitāte ierobežo sociālās un mācību aktivitātes, hiperaktivitāte ietekmē bērna attīstības līmeni, 50% bērnu ar UDHS mēdz slimot ar citām psihiatriskām slimībām.
Protams ja tomēr ir jāsaskaras ar UDHS, jāņem vērā, ka to nevar izārstēt pilnībā, šī diagnoze vairākumam saglabājas arī pieaugušā vecumā. Tāpat hiperaktivitāte var pierimt un uzliesmot atkal no jauna. Taču, ja bērns iemācās sevi kontrolēt un just, kurā brīdī problēma saasinās, ar laiku simptomi kļūst vieglāk kontrolējami, un tie ir arī mazāk izteikti. Savukārt neatklāts un neārstēts UDHS var paaugstināt citu psihisko traucējumu attīstību risku, un tas var nelabvēlīgi ietekmēt visu turpmāko dzīvi.
