Bērnu ārstes neticamie piedzīvojumi dažādos laikos. Saruna ar Ievu Reinholdi 0
Ieva Reinholde (77) ir pieredzējusi bērnu un vecāku iemīļota pediatre, kura šobrīd sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus mazajiem pacientiem un kura savas atmiņas par profesionālās un personiskās dzīves līkločiem apkopojusi grāmatā “Bērnu ārstes neticamie piedzīvojumi dažādos laikos”, kuru laidusi klājā izdevniecība “Latvijas Mediji”. Un vēl viņa ir mīļa vecmāmiņa divpadsmitgadīgajai Danai, kuras vārdi – es tevi mīlu! – ir pats lielākais apbalvojums.
Kā radās ideja par grāmatas rakstīšanu?
Ieva Reinholde: Šī grāmata bija nepieciešama daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vēlējos godināt savus skolotājus Rīgas 50. vidusskolā Rasmu Lauku, kuras dēļ iemīlēju latviešu literatūru, un izcilo angļu valodas skolotāju Katrīnu Skujnieci, savus augstskolas pasniedzējus – leģendāros profesorus Nikolaju Skuju, Ivaru Ebelu, Kristapu Rudzīti un Ilmāru Lazovski, profesoru Enoku Biķi, kuru es ļoti cienu un kurš ilgu laiku bija Latvijas Pediatru asociācijas prezidents.
Otrkārt, gribēju pastāstīt par saviem brīnišķīgajiem kolēģiem Rīgas 3. medicīnas skolā. Un, protams, aprakstīt tos piedzīvojumus, kuros dīvainā kārtā nācies piedalīties man – cilvēkam ar ārsta diplomu. Kāda Rīgas Kristīgās ģimnāzijas skolotāja, izlasījusi manu grāmatu, teica, ka tās nosaukums pilnībā atbilst saturam.
Daļa ārstu ir lepni savā garā, lepni par to, ka viņi ir daudz mācījušies par savu profesiju. Es pie viņiem nepiederu.
Mans mūžs atšķirībā no viņiem bijis samērā skarbs. Studiju laikā lielākoties biju teicamniece, mani sūtīja praksē uz Bulgāriju, Čehoslovākiju, bet pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas 1968. gadā atstāja aspirantūrā, taču mans liktenis izvērsās citādi. Četras dienas pēc augstskolas izlaiduma man piedzima dēliņš. Būdama pediatre, apzinājos, cik nepieciešams viņam mātes piens. No rīta pabaroju viņu ar krūti un pēc tam braucu uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur atradās Pediatrijas katedra.
Mans aspiranta pienākums vispirms bija apskatīt pacientus slimnīcas nodaļās, pēc tam sekoja darbs laboratorijā, vācot materiālus disertācijai, bet pēcpusdienā steidzos uz mājām pabarot bērnu un tad atkal atgriezos slimnīcā, lai strādātu līdz melnai naktij. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ sapnis par zinātni tā arī nepiepildījās. Mani norīkoja darbā Rīgas 3. medicīnas skolā. Baidījos, ka, tur strādājot, zaudēšu savas zināšanas, bet notika pilnīgi otrādi – tās tikai vairojās. Nostrādāju skolā līdz pat tās likvidācijai 1996. gadā.
Padomju laikos jums jau bija sava privātprakse pediatrijā.
Jā, biju pirmā bērnu ārste, kura to izveidoja. Paņēmu savu diplomu un pediatra sertifikātu, devos uz izpildkomiteju un teicu, ka vēlos pieņemt pacientus savā dzīvoklī no pamatdarba brīvajā laikā. Tas bija 1987. gadā, kad gaisā jau virmoja neatkarības vēji. Mani neapmierināja tas, ka tolaik katra bērna pieņemšanai poliklīnikā bija noteikts laika limits – piecas sešas minūtes.
Pediatram tā strādāt nav iespējams. Piemēram, šodien pie manis bija māte ar zīdainīti. Pēc kontroles barošanas nosvēru bērniņu un noskaidroju, ka viņš saņem par maz piena, tādēļ vajadzēja ar māti to pārrunāt, sīki izskaidrot, kā rīkoties. Ārstam svarīgi arī zināt, kāda ir situācija ģimenē, vai vecāki var atļauties pirkt piena maisījumus. Ja ne, mācu māmiņai pašai gatavot natīvos maisījumus, piemēram, tumi. Uzskatu, ka bērnu ārstam viena pacienta pieņemšanai nepieciešama stunda.
Mana pirmā prakses telpa bija primitīvi iekārtota, toties varēju ar pacientiem un viņu vecākiem runāt tik ilgi, cik gribu. Pediatrijā tas ir ļoti svarīgi. Ieviesu arī citas izmaiņas, piemēram, lai atšķirtos no tradicionālā medicīnas darbinieka, baltā halāta vietā uzšuvu sev gaiši zilu tērpu.
Jūsu dzīvē bija posms, kad strādājāt Amerikā. Kā tur nokļuvāt?
Strādāju par ārsti Rīgas Kristīgajā ģimnāzijā un sporta skolā, kur man nācās pieredzēt dažu labu pamācošu un pārdomas raisošu atgadījumu, piemēram, kas var notikt, ja jauno sportistu veselībai pievērš pārāk maz uzmanības. Kādu airētāju, kurai bija jādodas uz Eiropas čempionātu, man izdevās izglābt no nāves. Treneris teica, ka meitene ir slinka, jo negrib skriet sešu kilometru distanci. Paklausījos viņas sirdi un sadzirdēju trokšņus, kuri liecināja par iedzimtu sirdskaiti. Sazinājos ar kardiologu, un jau pēc dažām dienām viņai veica operāciju.
Pēc tam kad tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi, ka skolās vairs nav paredzēta ārsta, bet medicīnas māsas štata vieta, darbu nepametu, bet mani ienākumi krasi samazinājās.
2002. gadā nonācu lielos parādos, bija jādomā, ko darīt. Sapratu, ka ārstes diploms uz laiku jānoliek malā.
Skolasbiedrene man pastāstīja par draudzeni, kura Čikāgā kopj vecus cilvēkus. Satikāmies, un viņa man aizdeva naudu biļetei un darbā iekārtošanās aģentūras pakalpojumiem. Tā uz veselu gadu pametu Latviju.
Man bija jau 59 gadi, toties labi pārvaldīju angļu valodu. Atceros pirmo darba interviju, kura notika kādā veco ļaužu pansionātā. Pie liela galda sēdēja 96 gadus veca ebreju sirmgalve, viņas dēls un znots, kuri abi bija manā vecumā. Pirmā kandidāte bija padzīvojusi meksikāniete, kura skaļi lielījās ar savām prasmēm, otra – jauna studente no Maskavas, kura slikti runāja angliski. Mani iztaujāja gan par izglītību, gan to, kāpēc vēlos šo darbu.
Sarunas beigās lūdza uzrādīt rekomendācijas, kuru man, protams, nebija. Par laimi, turēju rokā briļļu maku, kurā glabāju savas māmiņas fotogrāfiju no viņas 90. dzimšanas dienas svinībām. Pastiepu to viņiem, sakot: “Tā ir mana vienīgā rekomendācija.” Protams, nācās pastāstīt, kas ir šī smaidīgā kundze tamborētajā plecu lakatā. Nākamajā dienā uzzināju, ka esmu pieņemta.
Nu jau desmit gadus jums atkal ir sava pediatra prakse.
Man ir noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu – tagad esmu valsts apmaksāta bērnu ārste. Pediatru, kurus var apmeklēt bez maksas, Rīgā ir ļoti maz. Pediatra praksē nedrīkst būt reģistrēts pārāk daudz bērnu, manā ir mazāk par 300 pacientiem, tādēļ naudas tās uzturēšanai nav pārāk daudz. Nevaru algot medicīnas māsu vai apkopēju, ar visu nākas tikt galā pašai. Mājas vizītēs dodos ar sabiedrisko transportu, jo man nav arī personiskās automašīnas.
Vai mūsdienās, kad par medicīnas tēmām var lasīt internetā, vecākiem ir plašākas zināšanas par bērnu veselību?
No vienas puses, internets var būt izglītojošs, no otras – nodarīt lielu ļaunumu. Nereti nākas sastapties ar vecākiem, kuri tajā sasmēluši viltus informāciju, piemēram, par vakcināciju. Arī man pašai nācies saskarties ar šādu māmiņu. Viņas meitu, kurai bija trīsarpus gadi, pie manis atveda vecmāmiņa, jo pati māte strādāja Norvēģijā.
Mani uzreiz brīdināja, ka bērns nav vakcinēts un māte neļaujot arī viņai dot nekādas zāles, tikai ārstniecisko augu tējas.
Kad tomēr izrakstīju meitenei zāles cerībā, ka viņa tās tomēr lietos un bronhīts nepārvērtīsies plaušu karsonī, saņēmu no mātes dusmīgu e-pasta vēstuli un pseidozinātnisku “dokumentālo filmu” par bērniem, kuri miruši tādēļ, ka ļaunie ārsti viņus potējuši.
Reiz apmeklēju mājās kādu jauno māmiņu. Sarunas laikā apjautājos, kad jaundzimušajam pēdējo reizi mainītas autiņbiksītes. “Vakar,” viņa atbildēja, paraustot plecus. Kādēļ gan mainīt, ja tās ir sausas. Uzreiz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Bērna organisms ir atūdeņots, tādēļ arī urīns neizdalās. Ja steigšus nenogādātu bērniņu slimnīcā, varētu neatgriezeniski ciest nieres, aknas un citi orgāni, un viņš varētu aiziet bojā. Par laimi, viss beidzās labi.
