Foto – Karīna Miezāja

“Protams, sākumā bija uztraukums, jo nekad tā pa īstam nebiju bijis latviešu skolā. Tad vēl klasesbiedri man stāstīja, ka latviešu bērni būšot nedraudzīgi un nežēlīgi, vispār nesarunāsies un mani sitīs,” stāsta 11 gadus vecais Pēteris no Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas.

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Lasīt citas ziņas

Viņš ir viens no vairākiem desmitiem pamatskolēnu, kuri piedalās tā sauktajā bērnu apmaiņas programmā. Šonedēļ šis projekts, kura ietvaros krievu un citu mazākumtautību bērniem bija iespēja padzīvot latviešu ģimenēs un otrādi, noslēdzas. Dalībnieki to vērtē kā mazu, bet veiksmīgu soli saliedētas sabiedrības virzienā.

Pēteris, Rīgas mikrorajona krievu puika, vairākas nedēļas nogales pavadīja Ikšķilē sava jauniegūtā latviešu drauga Mārča ģimenē. Apmaiņas ietvaros viņš arī apmeklējis stundas latviešu skolā. Savukārt latviešu puikas Mārcis un Pauls viesojušies krievu ģimenēs un skolā.

Kļuvuši par preses zvaigznēm

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

Ar Pēteri, Mārci un citiem apmaiņas programmas dalībniekiem tiekamies piektdienas pēcpusdienā Ikšķiles vidusskolā. Bērni čalo par nedēļas nogales plāniem – braukšot ekskursijā uz Ķeizarmežu un uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunceltni, kur strādā Mārča tētis. Puikas nemaz nemulst par to, ka pēc stundām viņus sagaida žurnālists un fotogrāfe. Bērnu apmaiņas programma ir izraisījusi plašu mediju interesi, tās dalībniekus intervējuši teju visi lielākie vietējie radio un televīzijas kanāli (gan latviski, gan krieviski raidošie). Interesi izrāda arī ārvalstu mediji no Somijas un Vācijas.

Pēterim šis projekts ir pirmā ciešākā saskarsme ar latviešiem, jo Zolitūdē gan skolā, gan pagalmā lielākoties valdot krievvalodīga vide. Klasesbiedru šausmu stāsti par nežēlīgajiem latviešiem, par laimi, izrādījušās blēņas un komunikablais zēns ātri vien atradis kopīgu valodu arī ar citiem Mārča klasesbiedriem.

Viņam piekrīt arī krievu zēns Aleksandrs, kurš teic, ka labprāt arī pēc projekta beigām turpinātu ik pa laikam ciemoties savā latviešu viesģimenē.

Ieguvēji arī pieaugušie

Ar diviem citiem projekta dalībniekiem – krievu Albertu un latvieti Arti – tiekamies sestdienas vakarpusē “McDonalds” restorānā. Puikas kopā ar Alberta mammu Radmilu četras stundas pavadījuši “Līvu akvaparkā” un tagad, ēdot uzkodas, dalās iespaidos – te latviski, te krieviski, te ar žestiem. Kā izskatās, puiši viens otru saprot bez pārpratumiem. “Reizēm viņiem pajautāju – kādā valodā nupat runājāt? Un abi samulst, jo nav tam pievērsuši uzmanību.

Pāreja no vienas valodas uz otru viņiem pavisam dabiska. Un tieši tā ir pareizi! Politiķi no augšas nevienu nevar piespiest iemācīties valodu, saprasties. Tas izdosies tikai tad, ja cilvēki paši satiksies, viņiem būs interese vienam par otru un gribēsies apmainīties ar domām,” vērodama puikas, saka Radmila.

Alberta latviešu valodas skolotāja Ilze Logina, kura ir arī apmaiņas projekta “Iepazīsti savu kaimiņu” vadītāja, gan novērtē, ka zēnam kopš dalības apmaiņas projektā latviešu valodas zināšanas kļuvušas daudz labākas. Savukārt Radmila cer, ka zēns būs kļuvis drošāks, patstāvīgāks un atvērtāks pret citām kultūrām. Tieši šīs īpašības viņam noderēšot, lai īstenotu zēna nākotnes sapni par studijām ASV.

Artis dienu iepriekš viesojies Alberta skolā, un daudzi mīti par krievu jauniešiem (piemēram, vienmēr staigā treniņbiksēs, grauž un spļauda semuškas, lamājas un kaujas) esot izgaisuši. “Viena lieta gan tomēr ir taisnība – viņi ir skaļi. Tas troksnis bija daudz lielāks nekā pie mums. Bet varbūt tas tā šķita tādēļ, ka Alberta skola daudz lielāka par manējo,” spriež zēns. Alberts gan atzīstas, ka pirms Arta ierašanās esot nedaudz satraucies par to, kā klasesbiedri uzņems viņa latviešu draugu. “Taču tad Ēriks, kurš mums ir tā kā galvenais, pienāca un paspieda Artim roku un pēc tam arī pārējie puikas, viss sanāca ļoti labi.”

Radmila uzsver, ka ieguvēji no šā projekta būšot ne tikai bērni, kas kļūst atvērtāki pret citām nācijām, bet arī pieaugušie.

“Piemēram, es esmu ļoti laimīga, ka iepazinos ar Arta vecākiem. Viņi ir lieliski cilvēki, un no viņiem es sajutu to, kā mums, cittautiešiem, ikdienā pietrūkst – cieņu un patiesu interesi par mūsu viedokli, problēmām, kultūru.”

Arta un Alberta vecāki apņēmušies nezaudēt sakarus arī pēc projekta noslēguma un tiekot jau apspriesti plāni kopīgiem pasākumiem nākamajā vasarā, kad puikām skolā būs brīvlaiks.

Rosina mainīties 
arī skolām

“Sākumā, kad stāstīju par iespēju pieteikties šai apmaiņas programmai, daži man tā arī pateica – nekad nebraukšu pie tiem stulbajiem latviešiem. Taču tagad, kad Aleksandrs, Pēteris un citi ir pastāstījuši, kā viņiem gājis un ko interesantu darījuši, kad pie mums klasē ir ciemojušies bērni no latviešu ģimenēm, domas ir mainījušās. Tie, kuri sākumā bija noraidoši, nāk un prasa, vai var vēl pieteikties uz apmaiņu, vai projektam būs turpinājums,” stāsta Rīgā un Ikšķilē īstenotā projekta “Iepazīsti savu kaimiņu” vadītāja Ilze Logina. Viņa arī uzsvēra, ka valsts apmaksātie izklaides un kultūras pasākumi ir domāti, lai veidotu kopīgo pieredzi, socializētos ar citiem cilvēkiem un parādītu savas kultūras vērtības. “Tas nav stāsts par naudas tērēšanu, tas ir stāsts par komandas – ģimenes un viesģimenes – veidošanu,” teica I. Logina.

Līdzīga pieredze ir arī citiem projektu vadītājiem. Dace Vilemsone, kas organizēja apmaiņas pro-grammu Liepājas pusē, atzīst – vienu brīdi šķitis, ka projektu neizdosies īstenot zemās iedzīvotāju atsaucības dēļ:

“Likām sludinājumus avīzē, dalījām skrejlapas lielveikalos, uzrunājām pazīstamus liepājniekus, bet cilvēki atrunājās, ka nevar uzņemties šādu atbildību – pieņemt svešu bērnu.”

Tomēr tagad, kad pirmais projekts tuvojas noslēgumam, ledus esot atkusis un cilvēki paši interesējoties par iespēju pieteikties turpinājumam. D. Vilemsonei īpašs gandarījums par to, ka vairākos gadījumos starp bērniem projekta gaitā izveidojusies patiesa draudzība. Piemēram, divas meitenes arī pēc oficiālās apmaiņas noslēguma tiekoties teju katru dienu, lai kopīgi pildītu mājasdarbus. Pat par spīti tam, ka viena mācās latviešu, bet otra – krievu skolā.

Savukārt biedrības “AFS Latvija” pārstāve Ieva Rībena organizēja apmaiņas projektu, kurā piedalījās bērni no daudzām Latvijas vietām – Rīgas, Krāslavas, Auces, Smiltenes. “Galvenā atziņa – cilvēkiem ļoti bieži pietrūkst līdzekļu, lai kopā ar ģimeni apmeklētu kultūras vai sporta un izklaides pasākumus. Taču tagad viņi to varēja izdarīt projekta ietvaros par valsts finansējumu. Rezultātā saliedējas ne tikai Latvijā dzīvojošās nācijas, bet arī pašas ģimenes,” teica I. Rībena. Viņa arī saņēmusi ierosinājumu no projektā iesaistītajām skolām līdzīgu apmaiņas programmu organizēt arī nākamgad. Taču nevis tikai ģimeņu, bet arī skolu starpā, lai krievu skolu audzēkņi, kuri to vēlētos, varētu nedēļu pamācīties latviešu skolā un otrādi.

Paraugs, kam sekot

Pirmais par brīvprātīgu bērnu apmaiņas programmu šā gada pavasarī sāka runāt Saeimas deputāts Andrejs Judins (“Vienotība”). Skeptiķi viņa ideju sagrozīja kā deputāta mēģinājumu atņemt bērnus krievu ģimenēm un nodot viņus latviešiem smadzeņu skalošanai, identitātes atņemšanai un asimilēšanai. Taču, kā pārliecinājos tiekoties ar projektā iesaistītajām ģimenēm, vērotājs no malas pat nepateiktu, ka tie ir kādas valsts integrācijas programmas dalībnieki, nevis vienkārši ģimenes draugi, kas par spīti piederībai dažādām nacionalitātēm labi pavada laiku.

Tāpat arī neviens nešķita asimilēts vai zaudējis kaut ko no savas kultūras. Gluži otrādi – bērni stāstīja, ka ieguvuši jaunus draugus, uzzinājuši ko jaunu par citu tautu kultūru un mentalitāti, iemācījušies jaunus vārdus latviešu un krievu valodā.

Tāpat kritiķi apšaubīja, vai šāda brīvprātīgā pro
gramma sasniegs savu mērķi – sabiedrības saliedēšanu, jo tie, kuriem ir problēmas ar citu nacionalitāšu pārstāvjiem, projektā nepiedalīsies. Arī manis satiktās ģimenes, šķiet, jau sen pirms projekta bija integrējušās. Krievu vecāki runā latviski, ir ieguvuši pilsonību un ar cieņu izturas pret Latvijas valsti. Savukārt no latviešu puses projektā piedalās ģimenes, kurām arī pirms tam nebija aizspriedumu pret krieviem vai citām mazākumtautībām. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka projekts bijis lieks, jo tagad viņu piemēram labprāt vēlas sekot arī tās ģimenes, kuras sākumā bija skeptiskas.