Bērns vai tomēr vecāki baidās no bērnudārza? 0
„Kad bija skaidrs, ka mazā Madara šogad sāks iet dārziņā, paralēli priekam un atvieglojumam, ka nu varēšu atsākt strādāt, piedzīvoju arī pamatīgu stresu un trauksmi, domājot par to, kā meitiņa adaptēsies jaunajā vidē,” atceras Madaras mamma Anete.
„Jau vasaras sākumā mani pārņēma bažas, vai manam bērnam ir nepieciešamās iemaņas, uzsākot bērnudārza gaitas, piemēram, māka ģērbties, apmeklēt tualeti un pastāstīt audzinātājām savas sajūtas, kā arī nepieciešamības gadījumā lūgt viņām palīdzību. Šķita, ka Madara vēl ir par mazu un bez manas klātbūtnes un atbalsta viņai būs grūti.”
Bērna pirmie dzīves gadi ir ļoti piesātināti gan viņa augšanā un attīstībā, gan arī dzīves notikumos. Tā ir jauna pieredze, sajūtas un izjūtas, kas ne vienmēr ir tikai pozitīvas. Kā bērns pieņem šādas situācijas, vistiešākā veidā ir saistīts ar vecāku emocionālo reakciju uz notiekošo.
Par to, cik lielā mērā vecāki var ietekmēt bērna labsajūtu, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārste psihoterapeite dr. Dace Jubase.
Bērni – vecāku atspulgs
Bērni priekšstatu par sevi un citiem, kā arī pasauli sev apkārt, iegūst, esot ciešā mijiedarbībā ar sev tuvākajiem cilvēkiem – vecākiem. Ja mamma un tētis jūtas pietiekami droši un gatavi gan apzināti, gan neapzināti bērnu palaist bērnudārzā, arī mazais tāds jutīsies. Viņš spēj tik precīzi sajust pieaugušos, ka viņu noskaņojums tieši ietekmē arī bērna izjūtas.
Ja vecāki izjūt trauksmi un nav gatavi „palaist vaļā” bērnu, viņš bērnudārzu izjutīs kā apdraudējumu.
Arī mazās Madaras gadījumā, mammai Anetei nācās piedzīvot situāciju, kad bērns izjuta mammas bailes un trauksmi, zemapziņā gaidot situāciju, kurā bērns jūtas apdraudēts. Madara reaģēja atbilstoši mammas neapzinātajām bailēm, radot situāciju, ka dārziņā viņai kāds darot pāri. Izrādās tā bija viltus trauksme, ko meitene pati apzināti vai drīzāk neapzināti izdomājusi.
Bērnam jāļauj izdzīvot skumjas
Lai būtu emocionāla piesātinātība un iespēja mācīties adekvāti reaģēt dažādās situācijās, nepieciešami ne tikai patīkami pārdzīvojumi, bet arī nepatīkami – ciešanas, neapmierinātība. Bērnam augot un individualizējoties, jāspēj tikt galā ar dzīves sagādātām vilšanās reizēm un zaudējumiem, kā arī to izraisītām emocijām, piemēram, dusmām. Bērnam ir jāsēro, jāizdzīvo skumjas un vienlaikus jātiek galā ar dusmām. Sākumā bērniņš jūt tikai apmierinājumu vai neapmierinājumu, un to viņš aktīvi pauž ar visu ķermeni, bez vārdiem. Ar laiku vecāki, ieklausoties, iepazīstot un izprotot bērnu, palīdz atpazīt un nosaukt vārdā jūtas, kas bērnā mazina emocionālu spriedzi un rada atvieglojumu.
Sarunas par sajūtām palīdz gan bērnam, gan vecākiem
Būtiska nozīme ir vecāku spējai mācēt izveidot emocionālu kontaktu ar bērnu, būt saprotošiem un atklātiem attiecībā pret bērna un savām izjūtām. Šeit nozīmīgs ir emocionāls atbalsts, sniedzot iedrošinājumu jauniem piedzīvojumiem un pieredzei, kā arī būt iejūtīgiem pret bērna bailēm, nenoliedzot tās.
Bērnam ir svarīgi zināt, kāda būs jaunā vide, kurā viņam jāiekļaujas.
Ja iespējams, bērnudārza gaitas jāuzsāk pakāpeniski. Sākumā, lai bērns iepazīstas ar jauno vidi kopā ar vecākiem. Būtiski ir izstāstīt, kas viņu sagaida, kāda būs dienas kārtība un ka vienmēr viņam vecāki atnāks pakaļ.
Droši un pārliecināti vecāki
Vecākiem jāveido veselīgas un emocionālas attiecības ar bērnu. Vecāku spēja tikt galā ar smagajām jūtām, piemēram, dusmām, bailēm, skumjām, un spēja pieņemt jauno situāciju, dod bērnam pārliecību, ka šīs jūtas var izturēt un ļauj veiksmīgāk adaptēties jaunajā vidē. Jo drošāki un pārliecinošāki vecāki būs, jo bērns ātrāk spēs pieņemt jauno situāciju ar interesi un prieku.
