Ko saka amatpersonas 53
Kā jau parasti – neko. Diemžēl sociālo dienestu vai policijas viedokli šādās lietās iegūt nav iespējams, amatpersonas ar presi nedrīkst runāt, turklāt viss, kas saistīts ar bērnu tiesību aizsardzību, ir gandrīz valsts noslēpuma statusā. “LA” uzrunātie latviešu tulki, kuriem nākas tulkot tiesu sēdes dažādās lietās, saistītās ar bērnu aizbildniecību, stāsta, ka situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Redzēti gan vecāki, kam narkotikas ir dārgākas par pašu bērniem, gan ģimenes, kur pat tiesnešiem nav skaidrs, kādēļ sociālie dienesti vispār ir uzsākuši lietas, tiek cītīgi vētīti pierādījumi un saukti liecinieki.
“Māte nāk no Latvijas, un tur ir pierasts, ka bērnus uzmana arī kaimiņi, tādējādi risks, ka ar bērnu var atgadīties kas nelāgs, tiek uztverts kā ļoti zems,” saka Spaldingas vikārs Džons Barets, kurš pazīt Kristīni un zina, ka meitiņa ir lolots un uzmanīts bērns. “Taču šīs zemes likumi atspoguļo piesardzīgo pieeju, kas ir radusies samērā nesen pēdējo paaudžu laikā, un tas nozīmē, ka katrs bērna solis tiek uzmanīts. Ir ļoti svarīgi, lai visi saprastu likumu un izvērtētu sekas tā neievērošanas gadījumā.”
Latvijas vēstniecība Lielbritānijā ir sagatavojusi īpašas vadlīnijas, kas jāņem vērā vecākiem, kuri dzīvo Apvienotajā Karalistē, tās ir pieejamas vēstniecības mājaslapā.
Lielbritānijā nav tāda likuma, kas precīzi noteiktu, no cik gadu vecuma bērnu drīkst atstāt vienu, taču skaidrs, ka četru gadu vecumā bērns, lai arī cik būtu gudrs un apzinīgs, tomēr ir par jaunu, lai paliktu viens. Grēko ne tikai austrumeiropieši, tieši tāpat bērnus dažādos vecumos mājās vienus atstāj arī britu vecāki, un arī viņiem nākas skaidroties ar sociālo dienestu un policiju.
Kristīne pati vienmēr ir apgalvojusi, ka naida izpausmes no britu puses nav jutusi, taču pēc šī gadījuma tomēr atzīst, ka ārzemnieki atsevišķos gadījumos tiek diskriminēti. Lielbritānijā ir pieņemts, ka par visu var sūdzēties augstākstāvošām personām vai institūcijām, tādēļ Kristīne grasās izmantot savas juridiskās zināšanas, lai pierādītu, ka austrumeiropieši ir spējīgi cīnīties par savu tiesību ievērošanu un viņus nedrīkst ignorēt kā trešās šķiras cilvēkus.
