Krimināllieta tiesā 53
Taču ar to vēl stāsts nav galā, jo, ja sociālie dienesti uzsāk lietu, tad tik ātri tā izbeigta netiek. Darbinieku pienākums ir strādāt ar vecākiem, pārliecināties, ka bērns tiek pieskatīts, ka vecāki ir “labi”. Ieteikumi vecākiem ir absolūti smieklīgi, piemēram, jāseko, lai vecākais dēls ievērotu higiēnu, ietu dušā. Un tas pat tiekot pārbaudīts! Daļēji šādu attieksmi var saprast, jo Lielbritānijā dzīvo ļaudis no visas pasaules, arī no pavisam attālām vietām, kur daudzi mūsdienu civilizācijas sasniegumi nav pazīstami, tādēļ dažās britu augstskolās pat ir izliktas tualešu lietošanas pamācības.
Tiesas sēde šī gada janvārī bija ātra un bez iedziļināšanās lietā – ja vaina par bērna pakļaušanu briesmām, atstājot vienu, tiek atzīta, tad mātei tiek piespriests sods un lieta galā. Ja neatzīst sevi par vainīgu, tad nākamā tiesas sēde pēc trim mēnešiem, tiek saukti liecinieki, vākti pierādījumi, un sods var būt daudz lielāks. Kristīne atzina, ka vainīga bērna atstāšanā vienatnē, un saņēma sodu – 80 stundas darba sabiedrības labā.
Visas piespriestās stundas jau ir atstrādātas, palīdzot labdarības veikalā un veidojot mājaslapu vietējai pašvaldībai, taču palicis milzīgs rūgtums par to, ka policija un sociālie darbinieki var klaji ignorēt likumu. “Sūdzības būs! Gribu rosināt izmaiņas viņu iesīkstējušajā sistēmā un likt reāli domāt par bērna labklājību, nevis akli pildīt paredzētās funkcijas,” Kristīne ir apņēmības pilna, “tur bija pārkāpumi viens pēc otra!”
Savu vainu bērna atstāšanā vienatnē Kristīne atzīst, jo likums ir likums, un tas, ka viņas meita ir saviem gadiem ļoti attīstīta un patstāvīga, nav attaisnojums pakļaušanai pat teorētiski iespējamām briesmām. “Taču sodīt vajadzēja mani, nevis manus bērnus!” saka Kristīne, “nez kādēļ neviens nepadomā, ka tika pārkāptas manu bērnu cilvēktiesības, viņus pakļaujot nevajadzīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem, kas var atstāt paliekošas sekas. Ja mērķis bija rūpēties par viņu labsajūtu, tad tika panākts pretējs rezultāts.”
Tūlīt pēc izņemšanas no ģimenes mazā Anna paniski baidījās aizmigt, jo “atnāks policisti un aizvedīs kaut kur prom”. Annas ģimenes ārsts nemaz nevēlējās uzklausīt sūdzības, māte ar meitu tika palūgtas atstāt medicīnas iestādi, jo Kristīnes mērķis noteikti esot izmantot ārstu sūdzībā pret policiju. Ironiski, ka Anna skolā nupat no policijas ir saņēmusi atzinības rakstu par piedalīšanos Spaldingas sakopšanā. Jāpiebilst, ka Lielbritānijā bērni sāk iet skolā no piecu gadu vecuma, šobrīd Annai jau ir pieci gadi. Sākotnēji tuvākā skola atteicās Annu uzņemt, aizbildinoties ar vietu trūkumu, taču tad, kad sociālie dienesti paziņoja, ka tā ir mātes vaina, tad ar sūdzībām un draudiem ziņot uzraudzības iestādēm Kristīnei tomēr izdevās panākt, ka Anna skolā tika uzņemta.
Kaimiņu kari
Taču kādēļ policija vispār iejaucās? Izrādās, ka pie vainas ir viena no pirmajā stāvā esošajām skaistumkopšanas salona darbiniecēm, 22 gadus veca angļu meitene. Pietika ar zvanu policijai, pasakot, ka māte nupat aizgājusi, bet bērns laikam ir palicis viens pats.
Lielbritānijā ģimenes ar bērniem ir viegls savstarpējas izrēķināšanās mērķis, atliek tikai piezvanīt attiecīgajai iestādei, lai ģimenei sagādātu problēmas uz ilgu laiku, jo katrs ziņojums, arī anonīms, nedrīkst tikt atstāts bez ievērības. Ir pat vietas, kur tādas kaimiņu izskaidrošanās izvēršas traģikomiskā cīņā, ģimenēm ar bērniem nepārtraukti sūdzoties vienam par otru. Šāda nosūdzēšana gan nav visai godājama nodarbe, it sevišķi, ja nav īsti iemesla, tādēļ Kristīnes sūdzētāja jau kādu laiku ir nomainījusi darbavietu. Iespējams, ka salona īpašniece, kurai Kristīne un viņas bērni vienmēr šķituši ļoti jauki, ir palūgusi sūdzētāju aiziet, bet iespējams arī, ka sūdzētāja nejutās ērti, katru dienu satiekot kādu no ģimenes, kam sagādāts tik daudz sirdssāpju.
